Par mani

Esmu dzimis Lielvācijas okupācijas laikā Jelgavā, 1942. gada 28. septembrī. Ģimene devās trimdā ar pēdējo vilcienu no Rīgas uz Berlīni 1944. gada rudenī. Brālis slimoja ar tuberkulozi, māsiņa bija tikai divas nedēļas veca. Pārstaigājām visu Vāciju ar kājām un vienu zirdziņu, no Drēzdenes uz Oldenburgu pa vidu vācu-amerikāņu frontei.

1950. gadā ANO pārstāvji mūs kā bēgļus aizveda uz Austrāliju, bet 1960. gadā kā Viņās Majestātes Lielbritānijas karalienes pavalstnieki izceļojām uz ASV, Kaliforniju, kur vēlāk guvu maģistru grādu „Modernajā Eiropas vēsturē” Kalifornijas Universitātē Losandželosā. Dažus gadus pabiju ASV jūras desantnieku rezervē, jo tad militārais dienests bija obligāts un tolaik ASV bija iesaistījusies karā Vjetnamā.

1968. gadā vadīju opozīcijas frakciju Pirmajā Vispasaules jaunatnes kongresā Berlīnē. Sabiedrotie aizliedza šo kongresu, jo nevēlējās provocēt PSRS iebrukumu Čehoslovākijā. Es oponēju, jo uzskatīju, ka kongress mums vismaz jāatklāj, jānoliek vaiņagu pie mūra, un tikai tad „jāatkāpjas” atpakaļ uz Rietumvāciju. Zaudējām un kongress diemžēl kapitulēja.

Apbraukāju Eiropu ar „īkšķi”. Nonācu Stokholmā, kur satiku Bruno Kalniņu un Uldi Ģērmani. Iestājos LSDSP. Aizbraucu kā „Kultūras sakaru” viesis uz Rīgu un atgriežoties uzrakstīju „Gorkija iela 11a” – vienīgo trimdas grāmatu, kur atmaskota šī VDK iestāde. Par to nonācu melnajā sarakstā – saņēmu aizliegumu braukt uz Latviju. Līdz 1988. gadam, kad atkal varēju braukt kā Zviedrijas Ārpolitikas institūta žurnālists, divas reizes pabiju Afganistānā, meklējot baltiešu gūstekņus pie partizāniem. Uzrakstīju „15 dienas pie partizāniem”. Ar režisoru Ilgvaru Lindi uztaisījām arī 20 minūšu garu filmu par maniem diviem ceļojumiem Afganistānā kopā ar brīvības cīnītājiem. Filma daļēji izmantota arī Askolda Saulīša dokumentālajā filmā „Parāds Afganistānai”, kas iznāca 2008. gadā.

1989. gadā nodibinājām Latvijas tautas frontes Zviedrijas nodaļu (LTFZ), kuru vadīju līdz savam atgriešanās laikam Latvijā 1991. gadā. LTFZ ar zviedru arodbiedrību atbalstu izglītoja Latvijas Tautas frontes vēlēšanu ekspertus, kas palīdzēja tai uzvarēt Augstākās Padomes vēlēšanās. Zviedrijas Sociāldemokrātu valdība piešķīra prāvus naudas līdzekļus cīņai par Latvijas brīvību, t.s. Latvijas Informācijas biroja ierīkošanai Stokholmā (vēlāk tas kļuva par vēstniecību), latviešu valodas raidījumiem utt. Vēlēšanās Rīgā tiku ievēlēts par LTF domes locekli.

1992. gadā nodibināju Latvijas Ārpolitikas institūtu (LĀI) ar mērķi veikt stratēģiskus pētījumus, kas neļautu Latvijai jelkad atgriezieties 1939. gada situācijā. Liels darbs tika ieguldīts gan ārzemēs, gan tepat Latvijā mūsu valsts integrācijai ES un NATO.

2009. gada sākumā beidzu darbu kā LĀI direktors. Tagad esmu goda direktors. Esmu arī Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktors un esmu iecelts par Triju zvaigžņu ordeņa virsnieku 2007. gadā. Manus trimdā izdotos rakstus var lasīt tādās grāmatās kā „Mūra drupinātājs jeb ceļš atpakaļ uz mājām”, Jumava, 2002; „Pirmie desmit gadi: Cīņa par Latvijas drošību pasaules lielajā politikā”, Zinātne, 2002; „Skats nākotnē atskatoties”, Jumava, 2007.

Sākot ar 10. sasaukumu, esmu LR Saeimas deputāts frakcijā “Vienotība”. Darbojos Eiropas lietu un Ārlietu komisijās, kā arī Korupcijas novēršanas un Baltijas lietu apakškomisijās, vadu parlamentāro grupu sadarbībai ar Indiju.

Esmu precējies, ģimenē ir trīs bērni un divi mazbērni.

Hobijs – koka daiļamatniecība.