Tag Archives: Baltija

Baltu Vienības diena

Sestdien Jelgavā atzīmējām Baltu Vienības dienu, kas dibināta uz lietuviešu uzvaras Saules kaujā 1232. gadā, kurā tika sakauts Livonijas ordenis. Letgaļi, kurši, zemgaļi un igauņu karavīri, kuri karoja Livonijas ordeņa rindās, dezertēja, tā atvieglojot leišu uzvaru.

Iespaidīga bija Jēkaba Jančevska Oratorija “No letu zemes” noslēguma koncertā Jelgavas kultūras namā. Tā ir leģenda par Aglonas latgaļa virsaiša meitu Martu, kas apprecējās ar Mindaugu.

Par mūziku rūpējās Jelgavas kamerorķestris un jauktais koris “Ventspils”. Spēcīga mūzika, spēcīga teicēja (diriģents Aigars Meri, teicēja Zane Jančevska). Iesaku to pie iespējas noskatīties!

Ar Lolitu Čigāni, noliekot ziedus pie Prezidenta Čakstes pieminekļa. Foto: I. Ābele, Saeima

“Vai te dzima Krimas jautājuma risinājums?”

No 26. līdz 28. augustam Marienhamā (Somijā) norisinājās 27. Baltijas jūras parlamentārā konference. Latviju pārstāvēju es, Atis Lejiņš, kopā ar kolēģiem – deputātiem Jāni Vucānu un Juri Viļumu, kā arī Saeimas konsultanti Ingrīdu Sticenko. Konferences gaitā no Latvijas uzstājās arī enerģētikas tirgus un politikas eksperts Reinis Āboltiņš.

Konference bija veltīta Baltijas reģiona dzīvotspējai, nākotnes attīstību balstot sadarbībā, ilgtspējā un “gudrajā enerģijā”. Kā zināms, situācija reģionā nav no labajām: ir dramatiskas klimata izmaiņas, jaunākais somu pētījums atklāj, ka Baltijas jūrā šobrīd ir zemākais skābekļa līmenis pēdējo 1500 gadu laikā, arī ūdens temperatūra turpinās kāpt.

Tomēr gribot negribot no vides politikas nācās pārslēgties uz ģeopolitiskiem jautājumiem. Klātesošajiem par pārsteigumu, Krievijas delegācijas vadītāja Valentīna Pivņenko izvēlējās šo konferenci atkal izmantot kā iespēju Krimas aneksijas attaisnošanai. Iegansts tam esot bijusi delegātu viesošanās Bomarsundas cietoksnī – tajā pašā, kuru 1854. gadā – Krimas kara laikā bija ieņēmusi un uzspridzinājusi franču-britu flote.

Delegāte Pivņenko uzskatīja par vajadzīgu arī izteikties, ka Krima nu ir Krievijas sastāvā uz mūžiem un tur vairs nekas nav maināms. Tāpēc man nekas cits neatlika kā nākamajā debašu dienā jau no paša rīta kāpt tribīnē un viņai atbildēt (skat. pievienoto video), atgādinot par to, ka šis jautājums jau ir izrunāts un iepriekšējās konferencēs pieņemtas nosodījuma rezolūcijas. Un arī to, ka Staļins savulaik tāpat teica par Baltijas valstīm, ka tās būšot uz mūžiem PSRS sastāvā, – bet kur nu ir pati PSRS… Mana cerība, protams, ir, ka Krimai nebūs jāgaida tik ilgi kā Baltijas valstīm, lai atgūtu savu brīvību.

Starp citu, kas ir interesanti – pēc Krievijas-Zviedrijas kara 18. gadsimta sākumā, kad Somija tika Pēterim I, Ālandu salas 1922. gadā (Nāciju līgas lēmums 1921.g.) tika piešķirtas Somijai, taču ar lielu autonomiju, jo iedzīvotāju pamatmasa tur bija zviedri. Tāpēc kuluāru sarunās ar pašiem ālandiešiem nonācām līdz idejai, ka varētu līdzīgi risināt arī sasāpējušo Krimas jautājumu, mēģinot panākt piekāpšanos un reizē ieguvumus abās pusēs. Kā būtu, ja Krima kļūtu atkal par Ukrainas daļu, taču ar atsevišķu karogu un parlamentu, saņemot plašu autonomiju? Tur varētu būt divas valsts valodas – ukraiņu un krievu, jāpiešķir statuss arī Krimas tatāru valodai. Ideālu risinājumu šajā situācijā nav, taču šis vismaz varētu būt sākums jaunām sarunām. Galu galā, Putins Krievijā nevaldīs mūžīgi, tāpēc ierosinu šo kā piedāvājumu izskatīšanai debatēs arī citos forumos.

Vai Krievijā ir demokrātija?

Šodien esmu svaigi atgriezies no Helsingborgas, kur notika Baltijas un Ziemeļvalstu EDSO Parlamentārās Asamblejas nacionālo delegāciju tikšanās.

Daudz nekavēšu Jūsu laiku ar programmas atstāstu, taču vēlējos izcelt pāris būtiskas lietas. Piemēram, analizējām materiālu par to, kā Krievijā klājas cilvēktiesību organizācijām, kuru vairums, protams, pieder pie režīma opozīcijas. Specifiski tika izskatīts gadījums ar Igoru Kaljapinu, kurš vada organizāciju cīņai par spīdzināšanas novēršanu un citas cilvēktiesību iniciatīvas, – viņam par šādu viedokļu paušanu uzbruka, “tradicionāli” ielejot sejā briljantzaļā šķīdumu. Te jāatgādina, ka minētais šķīdums ir ne tikai noturīga krāsa, bet arī kodīgs spirta šķīdums, kurš var laupīt cilvēkam redzi, apdedzinot acis.

• pieminētais materiāls bija faktu apkopojums “Russian Human Rights Defenders Keep Swimming under the Ice”, kuru Stokholmā izdevusi organizācija “Civil Rights Defenders” (www.crd.org)

Opozīcijas aktīvistiem Krievijā nemaz neklājas viegli jau sen. Te var minēt gan teju noindēto Vladimiru Kara-Murzu (vienu no nogalinātā politiķa Borisa Ņemcova tuvākajiem līdzgaitniekiem), gan šobrīd apkarojamo Putina amata konkurentu Alekseju Navaļniju (vinnējis vēlēšanās viņš gan tāpat nebūtu, tomēr acīmredzot kaut kādus vērā ņemamus draudus valsts varai rada) un daudzus citus.

Vērojot dažādas vēsmas šodienas Latvijā, gribas jautāt: vai tiešām starp mums ir daudz tādu, kas līdzīgu attieksmi pret opozīciju un cilvēktiesībām Putina atbalstītāju stilā vēlētos arī mūsu valstī?

Zināmas “inovācijas” šajā sfērā vērojamas arī Vācijā – tur sāk dibināt tādas kā “valsts nevalstiskās organizācijas”, kuras izliekas par NVO, taču galvenokārt nodarbojas ar Krievijas propagandas izplatīšanu (it kā tas Vācijā vēl būtu nepieciešams, jo Krievijas infrastruktūra tur tāpat jau ir diezgan stipra). Tas ir brīdinājums arī mums – turēt acis vaļā!

Debatēs izskanēja jautājums, vai Krievijā vispār ir iespējama demokrātija. Pēc juku laikiem vismaz daļā sabiedrības izaugušas lielas ilgas pēc cara, kurš ieviesīs kārtību, un mēs arī redzējām, ka prezidenta vēlēšanās pārējās politiskās partijas nevarēja vienoties, lai veidotu kādu vērā ņemamu opozīciju (par citiem daudz maz nopietnāks kandidāts bija jau minētais Navaļnijs, taču sistēma atrada iespējas, kā viņu ierobežot).

Ja kādreiz Krievijā “sabiedrības līme” bija komunisms, tagad to pilnā mērā ir aizvietojusi pareizticīgā baznīca. Kā dziļi simbolisks žests šeit jāņem vērā arī tas, kas notika pēc Putina inaugurācijas runas, – pirms pamest telpu, viņš paspieda rokas tikai trim cilvēkiem: pašam pirmajam Patriarham Kirilam, pēc tam bijušajam Vācijas kancleram Gerhardam Šrēderam (kurš tagad ir augstā amatā “Gazprom”) un visbeidzot premjerministram Dmitrijam Medvedevam.

BERLĪNE 1968 / RĪGA 2018 – toreiz un tagad

Vakar Rīgas sirds atkal bija asi kontrastējošu emociju pilna… Latvijas Nacionālajā teātrī notika Eiropas dienas pasākumi, tajā pašā laikā pie pieminekļa Pārdaugavā – kārtējie Sarkanarmijas uzvaras svētki. Un pavisam netālu, Gaismas pilī kopā sanāca trimdas laika jaunā paaudze, lai pēc 50 gadiem tuvāk apskatītu, kas notika pirmajā vispasaules latviešu jaunatnes kongresā Vācijā (1968 – sākumā plānots Rietumberlīnē, pēc tam pēdējā brīdī aizliegts un pārcelts uz Hannoveri).

Ja Nacionālajā teātrī un LNB notiekošie sarīkojumi bija līdzīga gara, tad to nevarētu teikt par “uzvarētāju svinībām” parkā iepretim Arkādijas dārzam. Gribētos jautāt, vai šie svinētāji maz aizdomājas par to, cik šodienas pieaugošās domstarpības un konflikti starp Krieviju, ASV un Eiropas Savienību atgādina situāciju 1945. gadā, kad iesākās Aukstais karš.

Kāpēc mūsu krievvalodīgā iedzīvotāju daļa, sevišķi jaunieši, izliekas neapzināmies, ka Aukstais karš sākās tāpēc, ka pēc uzvaras pār nacistiem Padomju Savienība piekrāpa rietumus – nesarīkoja brīvas, demokrātiskas vēlēšanas Austrumeiropā, neatdeva Baltijas valstīm neatkarību? Lai gan bija citādi piemēri – teiksim, Somija un Polija, kuras katra savā formā paturēja sev rīcības brīvību. Bet Baltijas valstis kļuva par pilnīgām PSRS provincēm, jo Staļinu vadīja imperiālistisks dzinulis – paplašināt PSRS robežas. Un rezultāts tam bija Aukstais karš.

Un šodien taču ir tas pats – Putinu vada tieši tā pati imperiālistiskā dziņa, Krievija lauž starptautiskus līgumus un paplašina robežas. Ukraina, Krima, “Iskander” raķetes Kaļiņingradā, centieni izjaukt brīvas, demokrātiskas vēlēšanas visā pasaulē, tajā skaitā ASV. Atkal šodienas Eiropā pieaug līdzīga situācija kā pēc 2. Pasaules kara.

Vai šādas atziņas tika pieminētas krievvalodīgajā presē, masu medijos? Ja nē, tad tiešām žēl, ka vismaz daļa Latvijas krievu jaunatnes neatnāk uz tādiem pasākumiem kā vakar Latvijas Nacionālajā bibliotēkā! Manuprāt, tieši viņiem būtu ļoti saistoši pētīt, kā mēs kā maza grupiņa guvām panākumus Berlīnē, cīnoties par Latvijas neatkarību. Tas ir senais stāsts par Dāvidu un Goliātu, un mēs esam Dāvids, nevis Goliāts. Vai tad šī Dāvida filozofija ir tiešām pilnīgi sveša mūsu jaunajai Latvijas krievu paaudzei!

Pirmdienas kustības atcerē

27. janvārī viesojos Igaunijas Nacionālajā bibliotēkā, kur norisinājās Pētera Luksepa atceres pasākums.

Pēters Lukseps (Peeter Luksep) bija igauņu izcelsmes aktīvists, kurš plaši iesaistījās Zviedrijas konservatīvās partijas darbībā un kļuva par vienu no tā saucamās “Pirmdienas kustības” izveides iniciatoriem (kopā ar Hokanu Holmbergu, Andresu Kingu un Gunaru Hekmarku). Pirmdienas kustība bija politisku mītiņu sērija, kas notika katru pirmdienu plkst. 12:00 un kur piedalījās dažādi zviedru un Baltijas valstu politiķi  (piemēram, Dainis Īvāns) – ar mērķi pievērst pasaules uzmanību sarežģītajai situācijai PSRS okupētajās Baltijas valstīs. Starp citu, visiem četriem kustības izveidotājiem par ieguldījumu Baltijas neatkarības atgūšanā ir piešķirti arī Latvijas augstākais apbalvojums – Triju zvaigžņu ordenis.

Daudzu politiķu izpratne par Baltijas lietām tolaik bija diezgan minimāla, un arī tagad situācija gadās līdzīga. Kad uzstājos ar runu pasākumā un stāstīju, kā pats 1989. gadā, toreiz vēl tikai topošās Latvijas Tautas frontes (LTF) Zviedrijas nodaļas uzdevumā, sagaidīju Latvijas organizācijas vadību, daudzi klausījās ar neviltotu interesi, jo varēja uzzināt daudz līdz šim nedzirdēta.

Starp citu, par to savas darbības periodu Zviedrijā jau agrāk esmu publicējis atmiņu stāstu; ja vēlaties, ar to var iepazīties šeit: http://www.lejins.lv/2017/03/06/marts-1989/

Aicinu Jūs apskatīt arī dažas fotogrāfijas. Tās ir uzņemtas šobrīd, taču kadrā numur 2 redzams diploms, kurš man tika pasniegts jau, šķiet, 1992. gadā. Tulkojums uz tā rakstītajam ir sekojošs:

“ATIM LEJIŅAM par piedalīšanos Pirmdienas kustībā Baltijas brīvībai no 1990. gada 19. marta līdz 1991. gada 16. septembrim. Kopā mēs esam uzrakstījuši daļu vēstures un nodibinājuši pamatu jaunai nākotnes sadarbībai ar brīvām tautām – Igauniju, Latviju un Lietuvu. Paldies!”

…un seko visu 4 kustības dibinātāju paraksti.

Viesis no Indijas

Nesen pie manis Saeimā (kā pie Latvijas un Indijas starpparlamentārās sadarbības grupas vadītāja) viesojās Dev Sanskriti universitātes vicekanclers Dr. Činmajs Pandja. Mūsu sarunā piedalījās arī minētās grupas deputāte Inguna Sudraba.

Šī Indijas universitāte dara ļoti labu darbu saistībā ar Latviju, jo tās ietvaros pagājušā gada vasarā izveidots Baltijas kultūras un studiju centrs, kurā indiešu studenti var mācīties Baltijas valstu valodas un kultūru, bet mūsējie – indiešu valodas, arī sanskritu. Studiju centrā darbojas arī Latvijas Universitātes profesore Sigma Ankrava, kura savukārt ir pirms vairākiem gadiem pie LU izveidotā Indijas kultūras un studiju centra direktore.

Tāpat šobrīd pēc lietuviešu parauga top arī latviešu-sanskrita vārdnīca. Lietuviešu valoda ir šobrīd tuvāka savai senajai formai, tāpēc tur daudzi vārdi ir līdzīgāki; uz latviešu valodu savukārt ir bijusi stiprāka somugru ietekme. Tomēr mums ir novērojamas dažādas līdzības arī mitoloģijā, simbolos. Piemēram, indiešu mitoloģijā nāves valstības valdniekam Jamam ir lieli suņi, kas sargā ceļu uz viņa mājvietu. Latviešu folklorā savukārt sastopami ticējumi par suņiem, kas kopā ar saimnieku aiziet veļu valstībā un turpina sargāt tur – tāpēc dzīves laikā pret suni labi jāizturas, citādi veļos nepildīs šo darbu.

Kopumā esmu ļoti apmierināts, ka notiek šī kultūras un izglītības nozaru sadarbība starp Latviju un Indiju. Starp citu, Dev Sanskriti universitāte ir kopumā ir videi ļoti draudzīga organizācija, daudz strādā atjaunojamo resursu virzienā, – un tikšanās laikā runājām arī par domu, ka Indijas aukstajā ziemā Latvija, iespējams, varētu apkurei piegādāt granulas.

Baltijas valstis – būt vai nebūt?

10. novembrī piedalījos Baltijas Asamblejas 36. sesijā Tallinā. Pasākumu organizēja Igaunijas pārstāvji, un viņiem tas bija labi izdevies. Tiesa gan, procesā uzzinājām arī tādu jaunumu, ka Igaunijā parlamenta deputāti tagad drīkst reizē būt arī pašvaldību deputāti. Rezultātā daļa no deputātiem nebija ieradusies, bet vēl kāda daļa nemitīgi strādāja ar līdzpaņemtiem portatīvajiem datoriem, kārtojot pašvaldību lietas. Paldies dievam, ka pie mums Latvijā nav tāpat iekārtots!

Kopumā vērtējot, vēlos teikt – var just, ka pieaug Baltijas Asamblejas nozīme. Te var minēt gan tādus kopīgos triju valstu panākumus kā Rail Baltic, gan arī medicīnas izdevumu samazināšanu, par kuru esmu jau iepriekš nedaudz rakstījis (pateicoties sadarbībai BA, iegādājāmies pneimonijas vakcīnas kopā ar Lietuvu, rezultātā ietaupīti 600’000 EUR; arī rota vīrusa vakcīnas iegādē līdzīgā veidā – ietaupījums 11% no kopsummas), tāpat tiek runāts par kopīgām militārās aizsardzības tehnikas iegādēm u.c.

Un drīzumā mūs sagaida, manuprāt, visizšķirošākais uzdevums visām Baltijas valstīm reizē. Proti, tuvāko gadu laikā Krievija veiks elektrības piegādes desinhronizāciju – atslēdzot maiņstrāvas piegādi Baltijas valstīm, kas pastāvējusi kopš padomju gadiem. ..lasīt tālāk

EDSO novērotāji: Gruzijas jautājums

Pirms dažām dienām piedalījos Baltijas un Ziemeļvalstu sadarbības platformas “Nordic-Baltic Eight” (NB8) sanāksmē Viļņā; pieņēmām svarīgu rezolūciju, ka NB8 vārdā nosūtīsim vēstuli EDSO Parlamentārās Asamblejas priekšsēdētājai Christine Muttonen.

Vēstulē aicināsim PA prezidenti izskatīt jautājumu, kā un kāpēc Krievija neizpilda EDSO rezolūcijas attiecībā uz novērotāju sūtīšanu uz Gruziju. Divās sanāksmēs iepriekš (Tbilisi un nupat Minskā) tika pieņemtas rezolūcijas, kuras Krievija klaji ignorē.

Tāpat Krievija uzlikusi veto attiecībā uz ANO novērotājiem, taču pret Eiropas novērotājiem tā šādi rīkoties nevar, jo Krievija nav ES valsts. Taču ES misija var uzturēties tikai šaipus okupētajai teritorijai, notiekošo okupētajā Gruzijā vērojot no attāluma. Tomēr gribētos, lai Gruzijā ir tāpat kā Ukrainā, kur novērotāji atrodas abpus robežai.

Kā Krievija pārkāpa Krievijas konstitūciju – un citas piezīmes

Nedēļas sākumā Latvijas delegācijas sastāvā apmeklēju 26. Baltijas jūras parlamentāro konferenci, kura norisinājās Hamburgā. Tematiski tā šoreiz bija veltīta inovatīvai zinātnei un ilgtspējīgam tūrismam Baltijas jūras reģionā; piedalījās apmēram 200 delegāti – parlamentu pārstāvji, eksperti un aicinātie viesi. Konferenci organizēja un vadīja Hamburgas reģionālā parlamenta prezidente no sociāldemokrātu partijas Karola Aleksandra Veita; uz nākamo gadu konferences prezidentūru savukārt pārņem Ālandu salas (Jorgena Petersona personā).

Konference rādījās rāma un konstruktīva miera pilna, un diez vai kāds no klātesošajiem bija paredzējis, ka te varētu izcelties kādi “augsti” strīdi. Tomēr bez tiem neiztika, diskusijas konteksts pavērsās tā, ka Latvijas delegācija nevarēja noklusēt joprojām notiekošo Krievijas karu pret Ukrainu. Taču par to nedaudz vēlāk. ..lasīt tālāk

Konferences piezīmes: NATO – no Varšavas līdz Briselei

Pirms dažām dienām piedalījos drošības tēmai veltītā konferencē “NATO – from Warsaw to Brussels. Future of the Alliance and the Enhanced Forward Presence”, kuru organizēja Latvijas Ārpolitikas institūts sadarbībā ar NATO, Konrāda Adenauera fondu un Polijas un Kanādas vēstniecībām Latvijā.

Te vēlos dalīties ar Jums dažās īsās piezīmēs, kas pasākuma gaitā, tā sacīt, uz lapas malām sakrājušās. Katru no tām vēl noteikti nāksies skatīt plašāk, tā nākotne rādās.

– Skaidrs, ka Eiropa bez NATO un ASV nevar aizstāvēties pret Krieviju militāri. Bet ciešāka Eiropa un NATO sadarbība ir nepieciešama abpusēji, jo Eiropa var darīt to, ko NATO nevar, – proti, policistu un robežsargu darbs. Viens ir skaidrs, Vācijai nebūs savu kodolieroču, bet vācu kara lidmašīnās tādi ieroči ir, taču tie pieder ASV.

– Baltkrievija lūgusi NATO novērotājus Krievijas militārajās mācībās “Zapad” savā teritorijā. Krievijas pārstāvis teica, ka Baltkrievijai to nāksies koordinēt ar Krieviju. Jāatceras, ka Putins veica mācību uzbrukumu Varšavai jau 2009. gadā!

– NATO ir ļoti caurspīdīga atšķirībā no Krievijas, kas velta trešo daļu budžeta bruņojumam! Kas paliek veselībai, sociālajām vajadzībām?

– Sagaidāms ļoti spēcīgs Krievijas propagandas uzbrukums NATO karavīriem Baltijā un Polijā. Krievijas Zinātņu akadēmija jau apgalvo, ka Igaunijas armija uzbrukšot Pēterburgai!

Konferences kopīgā ziņa – demokrātija ir jāaizstāv, bet uzbrukums vienai NATO valstij ir uzbrukums visām, tāpēc Putins nemēģinās īstenot to pašu scenāriju, ko Ukrainā. NATO karavīru klātbūtne to garantē.