Tag Archives: Zviedrija

Par Oļegu Sencovu

Šī gada 13. septembrī Saeimas plenārsēdē pieņēmām paziņojumu par atbalstu Krievijā ieslodzītajam Ukrainas pilsonim – režisoram Oļegam Sencovam. Tomēr ne viss gāja gludi, nācās kādam deputātam atgādināt mūsu pašu valsts skarbo vēsturi.

“Vai te dzima Krimas jautājuma risinājums?”

No 26. līdz 28. augustam Marienhamā (Somijā) norisinājās 27. Baltijas jūras parlamentārā konference. Latviju pārstāvēju es, Atis Lejiņš, kopā ar kolēģiem – deputātiem Jāni Vucānu un Juri Viļumu, kā arī Saeimas konsultanti Ingrīdu Sticenko. Konferences gaitā no Latvijas uzstājās arī enerģētikas tirgus un politikas eksperts Reinis Āboltiņš.

Konference bija veltīta Baltijas reģiona dzīvotspējai, nākotnes attīstību balstot sadarbībā, ilgtspējā un “gudrajā enerģijā”. Kā zināms, situācija reģionā nav no labajām: ir dramatiskas klimata izmaiņas, jaunākais somu pētījums atklāj, ka Baltijas jūrā šobrīd ir zemākais skābekļa līmenis pēdējo 1500 gadu laikā, arī ūdens temperatūra turpinās kāpt.

Tomēr gribot negribot no vides politikas nācās pārslēgties uz ģeopolitiskiem jautājumiem. Klātesošajiem par pārsteigumu, Krievijas delegācijas vadītāja Valentīna Pivņenko izvēlējās šo konferenci atkal izmantot kā iespēju Krimas aneksijas attaisnošanai. Iegansts tam esot bijusi delegātu viesošanās Bomarsundas cietoksnī – tajā pašā, kuru 1854. gadā – Krimas kara laikā bija ieņēmusi un uzspridzinājusi franču-britu flote.

Delegāte Pivņenko uzskatīja par vajadzīgu arī izteikties, ka Krima nu ir Krievijas sastāvā uz mūžiem un tur vairs nekas nav maināms. Tāpēc man nekas cits neatlika kā nākamajā debašu dienā jau no paša rīta kāpt tribīnē un viņai atbildēt (skat. pievienoto video), atgādinot par to, ka šis jautājums jau ir izrunāts un iepriekšējās konferencēs pieņemtas nosodījuma rezolūcijas. Un arī to, ka Staļins savulaik tāpat teica par Baltijas valstīm, ka tās būšot uz mūžiem PSRS sastāvā, – bet kur nu ir pati PSRS… Mana cerība, protams, ir, ka Krimai nebūs jāgaida tik ilgi kā Baltijas valstīm, lai atgūtu savu brīvību.

Starp citu, kas ir interesanti – pēc Krievijas-Zviedrijas kara 18. gadsimta sākumā, kad Somija tika Pēterim I, Ālandu salas 1922. gadā (Nāciju līgas lēmums 1921.g.) tika piešķirtas Somijai, taču ar lielu autonomiju, jo iedzīvotāju pamatmasa tur bija zviedri. Tāpēc kuluāru sarunās ar pašiem ālandiešiem nonācām līdz idejai, ka varētu līdzīgi risināt arī sasāpējušo Krimas jautājumu, mēģinot panākt piekāpšanos un reizē ieguvumus abās pusēs. Kā būtu, ja Krima kļūtu atkal par Ukrainas daļu, taču ar atsevišķu karogu un parlamentu, saņemot plašu autonomiju? Tur varētu būt divas valsts valodas – ukraiņu un krievu, jāpiešķir statuss arī Krimas tatāru valodai. Ideālu risinājumu šajā situācijā nav, taču šis vismaz varētu būt sākums jaunām sarunām. Galu galā, Putins Krievijā nevaldīs mūžīgi, tāpēc ierosinu šo kā piedāvājumu izskatīšanai debatēs arī citos forumos.

Pirmdienas kustības atcerē

27. janvārī viesojos Igaunijas Nacionālajā bibliotēkā, kur norisinājās Pētera Luksepa atceres pasākums.

Pēters Lukseps (Peeter Luksep) bija igauņu izcelsmes aktīvists, kurš plaši iesaistījās Zviedrijas konservatīvās partijas darbībā un kļuva par vienu no tā saucamās “Pirmdienas kustības” izveides iniciatoriem (kopā ar Hokanu Holmbergu, Andresu Kingu un Gunaru Hekmarku). Pirmdienas kustība bija politisku mītiņu sērija, kas notika katru pirmdienu plkst. 12:00 un kur piedalījās dažādi zviedru un Baltijas valstu politiķi  (piemēram, Dainis Īvāns) – ar mērķi pievērst pasaules uzmanību sarežģītajai situācijai PSRS okupētajās Baltijas valstīs. Starp citu, visiem četriem kustības izveidotājiem par ieguldījumu Baltijas neatkarības atgūšanā ir piešķirti arī Latvijas augstākais apbalvojums – Triju zvaigžņu ordenis.

Daudzu politiķu izpratne par Baltijas lietām tolaik bija diezgan minimāla, un arī tagad situācija gadās līdzīga. Kad uzstājos ar runu pasākumā un stāstīju, kā pats 1989. gadā, toreiz vēl tikai topošās Latvijas Tautas frontes (LTF) Zviedrijas nodaļas uzdevumā, sagaidīju Latvijas organizācijas vadību, daudzi klausījās ar neviltotu interesi, jo varēja uzzināt daudz līdz šim nedzirdēta.

Starp citu, par to savas darbības periodu Zviedrijā jau agrāk esmu publicējis atmiņu stāstu; ja vēlaties, ar to var iepazīties šeit: http://www.lejins.lv/2017/03/06/marts-1989/

Aicinu Jūs apskatīt arī dažas fotogrāfijas. Tās ir uzņemtas šobrīd, taču kadrā numur 2 redzams diploms, kurš man tika pasniegts jau, šķiet, 1992. gadā. Tulkojums uz tā rakstītajam ir sekojošs:

“ATIM LEJIŅAM par piedalīšanos Pirmdienas kustībā Baltijas brīvībai no 1990. gada 19. marta līdz 1991. gada 16. septembrim. Kopā mēs esam uzrakstījuši daļu vēstures un nodibinājuši pamatu jaunai nākotnes sadarbībai ar brīvām tautām – Igauniju, Latviju un Lietuvu. Paldies!”

…un seko visu 4 kustības dibinātāju paraksti.

Ar provinciālismu nebūs līdzēts

Nekontrolēta bēgļu plūsma rada problēmas, un Zviedrija tam ir kļuvusi par negatīvu piemēru. Taču Latvija tajā pašā laikā ar proaktīvu rīcību ir spējusi kļūt par pozitīvo piemēru, kuram nu sāk sekot arī citas valstis – pat varenā Vācija. ..lasīt tālāk

Rail Baltica – jauns atskaites punkts Baltijas valstīm

“Es gribu nodrošināt, lai “Rail Baltica” būtu izcils projekts, par ko katrs, kurš kaut kādā veidā tam ir pielicis roku, justos lepns,”

– tā 2015. gada nogalē teica šī projekta triju Baltijas valstu pārstāvju kopuzņēmuma “RB Rail” valdes priekšsēdētāja Baiba Rubesa. Un 2017. gada pavasarī, nule atgriezies no globālā foruma “Rail Baltica” (24.-25.05), es saku – jā, tas tā ir noticis, sasniegts būtisks jaunas atskaites punkts, kas nesīs patiešām iespaidīgu transformāciju mūsu ekonomikā un augstus standartus uzņēmējdarbībā.

Šis bija pirmais forums, kurā jau sāka meklēt piegādātājus “Rail Baltica” izbūvei; ieradās uzņēmēji no 15 Eiropas valstīm un 3 ārpus tās (Krievijas, Ķīnas, Japānas). Sekas šim būs jau minētā transformācija ar sociālekonomisku efektu – būs vajadzīgi daudzi strādnieki, tiem ilgtermiņā jāpielāgo darba un sociālā vide (mājokļi, dažādu pakalpojumu pieejamība utt.). Tā ir milzu iespēja mūsu uzņēmējiem un cilvēkiem ar zināšanām!

Paredzamo labumu vidū jāuzskaita arī ārkārtīgais kaitīgo izmešu samazinājums un to pavadošā cīņa pret klimata pārmaiņām, vilcieniem aizstājot kravas auto, kas dos miljardiem ietaupījuma. Un tas būs arī veids, kā ik gadu izvairīties no 400 nevajadzīgajām nāvēm, kas rodas uz autoceļiem, pa kuriem pārvietojas fūres, kā arī sava veida ieguldījums sabiedrības “ārstēšanā” no pārgalvīgās braukšanas vispār.

Uzreiz jāatzīmē – arī forumā tika skaidri pateikts, ka te nebūs vietas nekādām “shēmām”. ..lasīt tālāk

Marts, 1989: trimdas loma Latvijas neatkarībā un nākotnes uzdevumi

Raksts balstīts uz autora priekšlasījumu par LTF un Zviedriju konferencē Upsalā pērn decembrī, ko par Baltijas tautu frontēm un attiecībām ar Zviedriju rīkoja “Krievijas un Eirāzijas pētniecības centrs” un kur piedalījās arī baltu valodu profesore Baiba Kangere un literatūrzinātniece Eva Eglāja-Kristsone. 

Atmiņas… Topošās Latvijas Tautas frontes (LTF) Zviedrijas nodaļas uzdevumā braucu ar prāmi uz Helsinkiem – lai dzelzceļa stacijā sagaidītu LTF vadību. Vēlāk, jau uz perona stāvot un gaidot vilcienu no Ļeņingradas, caur visu manu dvēseli plūst spēcīga enerģija, pārņem dīvainas apjausmas par to, ka nu taču tikšos ar īstiem revolucionāriem.

Cauri apziņai izšaujas viss, ko kādreiz esmu Kalifornijā, vēl students būdams, lasījis par revolūcijas anatomiju. Jau agrāk, vēl Austrālijas periodā, biju kā ideālisma pilns jaunietis izlēmis atbrīvot Latviju – un, uz ASV emigrējot, atmetis savu iepriekšējo inženiera izglītību un pārmeties uz humanitārajām zinātnēm, pētījumiem par revolūciju utt. Un te nu tas bija!

PDF versija ar fotogrāfijām: [0,6 Mb]

Atcerējos arī vēsturnieka un sociologa Edmunda Vilsona grāmatu “To the Finland Station” – tajā bija stāstīts arī par Ļeņinu, kurš 1917. gadā ar vācu slependienestu gādību devās uz Svēto Pēterburgu taisīt revolūciju un bija sekmīgs. Un te nu ir otrādi – šie “revolūcijas bērni” brauc no Pēterburgas stacijas “Finlandskaja” pie mums. Tikai nu tā ir nevis grāmata, bet realitāte, kurā es piedalos un par kuru vēlāk rakstīs jaunas grāmatas.

Pārņem uztraukums, jo nemaz īsti nezinu, kā viņi izskatās. Redzēti gan, bet tikai padomju Latvijas izdevumos un slepšus iegūtos TV raidījumu ierakstos. Atceros, ka Dainim Īvānam kupls matu ērkulis. Bet pārējos pat nezinu vaigā, un vai maz viņus pazīšu… ..lasīt tālāk

Senču gudrība mūsdienās: Latvijas ārpolitika (+ video)

Vēlos uzteikt Latvijas Ārlietu institūtu (LĀI) par divām ļoti nozīmīgām un noderīgām publikācijām – pirmkārt, ekspertu rakstu apkopojumu “Latvijas ārlietu simtgade. I sējums: Idejas un personības” (288 lpp.), otrkārt, tādā pašā formā angļu valodā tapušo krājumu “The Baltic Sea Region: Hard and Soft Security Reconsidered” (208 lpp.).

Pirmā no minētajām tapusi Diānas Potjomkinas, Andra Sprūda un Valtera Ščerbinska redakcijā; grāmata tika atklāta 17. novembrī Rīgas Latviešu biedrības namā.

Kā sevišķi zīmīgu tās saturā gribu izcelt tieši vēsturnieka Valtera Ščerbinska rakstīto nodaļu – “Baltijas un Ziemeļvalstu virziens Latvijas ārpolitikā Starpkaru periodā”. Tajā autors piemin Latvijas pirmo ārlietu ministru Zigfrīdu A. Meierovicu, kurš 1918. gadā  ..lasīt tālāk

Notikumi un pārdomas, Valsts svētkus sagaidot

Vēlos Jums īsi pastāstīt par vairākiem interesantiem pasākumiem, kuros man ir nācies nesen šādā vai tādā līmenī piedalīties. Te mani novērojumi un piezīmes!

Baltijas Asambleja

Vispirms pavisam noteikti jāpiemin Baltijas Asamblejas gadskārtējā sesija, kura šoreiz notika tepat Rīgā – tā kā Latvija bija šī gada prezidējošā valsts. Bez šaubām, delegācijām imponēja Saeimas jaunā ēka, kuras mūsdienīgajā Baltiešu zālē notika pasākuma atklāšana.

Sesijas gaitā atklājās īsti pārsteigumi. Iedomājieties: izrādās, ka tieši Latvijā ir Baltijas valstu vidū visaugstākā dzimstība! Daudz slavinātā Igaunija ir nonākusi pēdējā vietā… Igauņu delegācija varēja atzīt, ka nauda (proti, pabalsti) ne vienmēr ir izšķiroši, iedarbojas arī citi faktori. Tiesa, Igaunijai pirms pāris gadiem bija uzrāviens, bet tad līkne atkal gājusi strauji uz leju – kamēr Latvijai un Lietuvai tikpat strauji uz augšu. Neesam gan vēl sasnieguši “atražošanas” pakāpi, tomēr ..lasīt tālāk

Putina pēdējie „panākumi” Ziemeļvalstīs

6. un 7. maijā ka EDSO pārstāvis kopā ar tās delegācijas vadītāju Edvīnu Šnori viesojos NB8 formāta sapulcē Oslo. Minētais formāts (Nordic-Baltic Eight) apvieno mūs, trīs Baltijas valstis, un piecas Ziemeļvalstis – Dāniju, Islandi, Norvēģiju, Somiju. Interesanti, ka tieši tādā formā tas ir pastāvējis jau no pirmsākumiem pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, uzreiz vienojot mūs ar Ziemeļvalstīm un tādējādi radot iespēju ilgtermiņā aizstāvēt reģiona intereses kopumā.

Sapulces gaitā apspriedām politisko situāciju katrā no valstīm un arī notiekošo EDSO parlamentārajā asamblejā, kuras gadskārtējā sesija notiks šī gada jūnijā Helsinkos. Taču vissvarīgākais, protams, šobrīd bija pārrunas par to, kā vērtējam Krievijas ārpolitiku. Šeit izkristalizējās vairāki nopietni temati. ..lasīt tālāk

Mūsu drošība jaunajā pasaulē

Kamēr vairums cilvēku ir baudījuši savas pelnītās brīvdienas, man savas nācās “upurēt”, lai piedalītos vairākās nozīmīgās starptautiskās konferencēs par drošības jautājumiem, par kurām vēlos pastāstīt arī saviem lasītājiem. ..lasīt tālāk