Tag Archives: Latvija
Uzruna, darbu 12. Saeimā noslēdzot
Nedaudz par vēlēšanu rezultātiem, Latvijas ārpolitiku un drošību:
Romas pāvesta vizīte Latvijā
Šodien Latvijā viesojas augsts viesis, Romas pāvests Francisks. Devos uz Valsts Prezidenta pils zāli noklausīties svinīgo uzrunu – bija laba runa. Man patika, ka tika pieminēta Zenta Mauriņa, – ka viņas “saknes debesīs” pārnesti nozīmē, ka garīgās vērtības stiprākas par patērātāju kulta pielūgšanu, bet ka jārada darba vietas, lai cilvēkiem nebūtu jābrauc uz ārzemēm, lai pelnītu iztiku. Tas sasaucās arī ar Raimonda Vējoņa teikto.
Te ir vietā atgādināt, ka zemgaļi un kurši savulaik sacēlās pret Ordeņa iedibinātu kārtību, jo netika pildīti miera līguma nosacījumi starp viņiem un Ordeni. Tie divi zemgaļi, kas Romā iesniedza sūdzības Pāvestam, neaizstaigāja tur uz savu roku pa Eiropas lielceļiem. Viņus tur nogādāja Romas baznīca, kura vēlāk, pēc sacelšanām veicot izmeklējumus, atzina – ka kuršiem un zemgaļiem bija tiešām iemesls sacelties.
(foto: Valsts prezidenta kanceleja)
Baltu Vienības diena
Sestdien Jelgavā atzīmējām Baltu Vienības dienu, kas dibināta uz lietuviešu uzvaras Saules kaujā 1232. gadā, kurā tika sakauts Livonijas ordenis. Letgaļi, kurši, zemgaļi un igauņu karavīri, kuri karoja Livonijas ordeņa rindās, dezertēja, tā atvieglojot leišu uzvaru.
Iespaidīga bija Jēkaba Jančevska Oratorija “No letu zemes” noslēguma koncertā Jelgavas kultūras namā. Tā ir leģenda par Aglonas latgaļa virsaiša meitu Martu, kas apprecējās ar Mindaugu.
Par mūziku rūpējās Jelgavas kamerorķestris un jauktais koris “Ventspils”. Spēcīga mūzika, spēcīga teicēja (diriģents Aigars Meri, teicēja Zane Jančevska). Iesaku to pie iespējas noskatīties!
Ar Lolitu Čigāni, noliekot ziedus pie Prezidenta Čakstes pieminekļa. Foto: I. Ābele, Saeima
Zem ozola kuplajiem zariem
Brīvdienās ar sievu aizbraucām uz Alūksni, pabijām arī pie Ernsta Glika diviem ozoliem, kurus vācu izcelsmes mācītājs Latvijā iestādīja kā piemiņu paša veiktajam darbam mūža garumā – abu Bībeles derību tulkojumam latviešu valodā.
Ernsts Gliks dzimis 1652. gadā Vetīnē, Saksijā, bet Latvijā ieradās 1673. gadā un palika teju līdz mūža galam; tikai nepilnu gadu pirms nāves, kad Lielā Ziemeļu kara laikā tika ieņemta Alūksne, Gliks tika izvests uz Maskavu, kur arī drīz mira (1705) un tika apglabāts vācu kapos pie “Marjina rošča” (Marijas birzs).
Jau pirmais no minētajiem Glika tulkojumiem iezīmēja lūzuma punktu Latvijas un tādējādi arī Eiropas vēsturē, radīja mums paliekošas vērtības, ar kurām rietumi arī šodien atšķiras no austrumiem, kā arī deva milzīgu ieguldījumu latviešu valodas attīstībā.
Interesanti, ka tolaik Glika darbu finansiāli atbalstīja arī Zviedrijas karalis Kārlis XI, pirms tam neviens to īsti negribēja. Tagad sakritības pēc vietējā draudzē – Alūksnes evaņģēliski luteriskajā baznīcā (kura šovasar svinēja 230 gadu jubileju) kalpo tieši zviedru garīdznieks Magnus Bengtssons, kurš sprediķo latviešu valodā; viņa ģimene arī pārcēlusies dzīvot uz Latviju, bērni turpat Alūksnē iet latviešu skoliņā.
Un droši varu teikt, ka mani pārņēma milzu bijība, mēģinot aptvert vienu no šiem ozoliem un saprotot, ka tas neizdosies ne uz pusi pat ar abām rokām, tik raženi un vareni tie ir. Vēl lielāka šī bijība kļūst, kad tu apzinies, ka ozoli te joprojām stāv, iestādīti tālajā 1694. gadā, un ir pārdzīvojuši visus karus, kas pārstaigājuši mūsu zemi.
Par latviešu valodu brīvā Latvijā
(06.09.2018) Mana runa Saeimā, debatējot par grozījumiem Darba likumā (aizliegumu darba devējiem pieprasīt konkrētas svešvalodas prasmi, ja darba pienākumos neietilpst šīs svešvalodas lietošana).
Replika par KPV
Vakar tiku ierunājis nelielu video, kur uzdevu jautājumu tiem jauniešiem, kas nolēmuši balsot par Kaimiņa partiju: kāda tam ir motivācija. Aicināju man tiešām atbildēt komentāros (video pieejams zem šī teksta). Tagad gribu piebilst vēl dažus vārdus.
Cik izdevies uztvert no atsauksmēm internetā – KPV balsotāji pārsvarā ir tādi jaunieši, kas neatceras un nevar atcerēties, kas ir okupācija, kāda tā bija Latvijai, no kāda zaņķa esam izrāpušies.
Viņi vaino mūs, “vecās” partijas, par to, ka mūsu valsts nav tādā līmenī kā tās, uz kurām viņi brauc strādāt – Īrija, Anglija, Vācija…
Bet vai tiešām var pavisam nesaprast, kā esam PSRS okupācijas iespaidā atsviesti 50 gadus tālā pagātnē…. Ja grib zināt, no kā mums patiesībā ir izdevies tikt vaļā, var aizbraukt un paskatīties, kā šodien iet, piemēram, Moldovā, – un tad uzreiz saprotams, ko esam pārvarējuši un ka patiesībā šobrīd dzīvojam labāk nekā jebkad.
Tiesa, mēs vēl ES līmeni neesam sasnieguši. Daži ir, bet ne visi. Bet mūsu vīzija un viss darbs ir vērsts uz to, ka mēs to sasniegsim un pārsniegsim; piemēram, Grieķiju jau vairākās pozīcijās esam apdzinuši – un tas ir rūpīgs darbs, kas jāturpina.
Molotovs-Rībentrops 2018
Tuvojas 23. augusts – Molotova-Rībentropa pakta gadadiena. Taču šodien 23. augusts mums ir tikai vēsture, jo svarīgāks ir 21. augusts, kad pilnībā atguvām neatkarību un spējām veiksmīgi izcīnīt savu vietu ES un NATO. Ne vienmēr mēs paši īsti apjēdzam, ka uz austrumrobežas mums sardzē stāv pasaules varenākais militārais spēks un pasaules varenākai lielvarai – ASV ir pastāvīga militāra klātbūtne mūsu zemē.
Izaicinājums ir citur: proti, Eiropas Savienības iziršanas draudi. Eiropas Savienība ir politiskais un ekonomiskais drošības pamats mūsu kontinentam; grūti iedomāties veiksmīgu NATO bez ES. Bet ir radušies spēki (ne tikai Eiropā, bet arī ASV), kas grib atgriezties pie pirmskara Eiropas.
Šie spēki uzvarēja Lielbritānijā, un tagad redzam tiešu saikni starp to lielākajiem atbalstītājiem (kā arī finansētājiem) un Krievijas naudu. To pašu redzējām ASV vēlēšanās. Jauns Molotova-Ribentropa līgums varētu izskatīties tā – Rietumi atceļ sankcijas pret Krieviju (kā jau tas izskan visai atklāti tagad), un Putins aiziet kā uzvarētājs karā pret Ukrainu. Tādas balsis dzirdamas arī Latvijā. Bet, ja sabrūk rietumu vērtības, kāpēc būtu jāaizstāv Latviju, Igauniju, Lietuvu?
To paturēsim prātā, kad ejam balsot 13. Saeimas vēlēšanās.