Tag Archives: neatkarība

Turpinām nostiprināt mūsu enerģētisko drošību

Lai gan elektroenerģijas tirgus Latvijā ir liberalizēts, Latvija kopā ar pārējām Baltijas valstīm joprojām ir sinhronizēta postpadomju elektroenerģijas zonā jeb sistēmā kopā ar tādām valstīm kā Krievija un Baltkrievija. Visās Baltijas valstīs ir pieņemts politiskais lēmums, ka nepieciešama desinhronizācija ar postpadomju telpu un sinhronizācija ar ES valstīm, taču tuvākajā laikā visām trim valstīm kopā vēl jāizlemj, kā to paveikt vislabāk. ..lasīt tālāk

Marts, 1989: trimdas loma Latvijas neatkarībā un nākotnes uzdevumi

Raksts balstīts uz autora priekšlasījumu par LTF un Zviedriju konferencē Upsalā pērn decembrī, ko par Baltijas tautu frontēm un attiecībām ar Zviedriju rīkoja “Krievijas un Eirāzijas pētniecības centrs” un kur piedalījās arī baltu valodu profesore Baiba Kangere un literatūrzinātniece Eva Eglāja-Kristsone. 

Atmiņas… Topošās Latvijas Tautas frontes (LTF) Zviedrijas nodaļas uzdevumā braucu ar prāmi uz Helsinkiem – lai dzelzceļa stacijā sagaidītu LTF vadību. Vēlāk, jau uz perona stāvot un gaidot vilcienu no Ļeņingradas, caur visu manu dvēseli plūst spēcīga enerģija, pārņem dīvainas apjausmas par to, ka nu taču tikšos ar īstiem revolucionāriem.

Cauri apziņai izšaujas viss, ko kādreiz esmu Kalifornijā, vēl students būdams, lasījis par revolūcijas anatomiju. Jau agrāk, vēl Austrālijas periodā, biju kā ideālisma pilns jaunietis izlēmis atbrīvot Latviju – un, uz ASV emigrējot, atmetis savu iepriekšējo inženiera izglītību un pārmeties uz humanitārajām zinātnēm, pētījumiem par revolūciju utt. Un te nu tas bija!

PDF versija ar fotogrāfijām: [0,6 Mb]

Atcerējos arī vēsturnieka un sociologa Edmunda Vilsona grāmatu “To the Finland Station” – tajā bija stāstīts arī par Ļeņinu, kurš 1917. gadā ar vācu slependienestu gādību devās uz Svēto Pēterburgu taisīt revolūciju un bija sekmīgs. Un te nu ir otrādi – šie “revolūcijas bērni” brauc no Pēterburgas stacijas “Finlandskaja” pie mums. Tikai nu tā ir nevis grāmata, bet realitāte, kurā es piedalos un par kuru vēlāk rakstīs jaunas grāmatas.

Pārņem uztraukums, jo nemaz īsti nezinu, kā viņi izskatās. Redzēti gan, bet tikai padomju Latvijas izdevumos un slepšus iegūtos TV raidījumu ierakstos. Atceros, ka Dainim Īvānam kupls matu ērkulis. Bet pārējos pat nezinu vaigā, un vai maz viņus pazīšu… ..lasīt tālāk

68. Indijas Republikas diena

1950. gada 26. janvārī Indija tika pasludināta par republiku, un par pirmo Indijas premjerministru kļuva Džavarharlals Neru, kurš bija pacēlis neatkarīgās Indijas karogu Deli. Arī šogad Latvijā kārtējo reizi godinājām šo notikumu, uzņemot jaunās Indijas vēstnieces Latvijā – Monikas Kapilas Mohtas delegāciju Rīgas Latviešu biedrības namā. Latvijas valdību šajā svinīgajā pieņemšanā pārstāvēja Ministru Prezidenta biedrs un ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens, savukārt Saeimu – es kā Latvijas un Indijas starpparlamentārās sadarbības grupas vadītājs, kā arī grupas deputāti Andris Buiķis un Jānis Vucāns.

Rolfu Ekmani pieminot

Rolfs Ekmanis (1929-2017) bija izcils latviešu literatūrzinātnieks un sabiedriskais aktīvists, kuram bija milzu nopelni latviešu trimdas iekustināšanā un Latvijas neatkarīgas idejas izvēršanā no ieceres līdz realitātei.

Kad pats biju pusaudža gados, Ekmanis un viņa līdzbiedri bija tā jaunā paaudze, jaunā inteliģence, kura tādus kā es iedvesmoja un rosināja rīkoties. Vēl Austrālijā man rokās nonāca Amerikas Latviešu jauniešu apvienības žurnāla “Jaunā Gaita” numuri, kurā Rolfs Ekmanis bija viens no redaktoriem (galvenais redaktors vēlāk no 1998. gada), un tieši tas mani pamudināja apgūt un izprast latviešu augstāka līmeņa, literāro valodu.

1960-ajos gados izveidojās tā sauktā “Katskiļu kustība” – pusslepenas latviešu inteliģences pārstāvju sapulces ..lasīt tālāk

Notikumi un pārdomas, Valsts svētkus sagaidot

Vēlos Jums īsi pastāstīt par vairākiem interesantiem pasākumiem, kuros man ir nācies nesen šādā vai tādā līmenī piedalīties. Te mani novērojumi un piezīmes!

Baltijas Asambleja

Vispirms pavisam noteikti jāpiemin Baltijas Asamblejas gadskārtējā sesija, kura šoreiz notika tepat Rīgā – tā kā Latvija bija šī gada prezidējošā valsts. Bez šaubām, delegācijām imponēja Saeimas jaunā ēka, kuras mūsdienīgajā Baltiešu zālē notika pasākuma atklāšana.

Sesijas gaitā atklājās īsti pārsteigumi. Iedomājieties: izrādās, ka tieši Latvijā ir Baltijas valstu vidū visaugstākā dzimstība! Daudz slavinātā Igaunija ir nonākusi pēdējā vietā… Igauņu delegācija varēja atzīt, ka nauda (proti, pabalsti) ne vienmēr ir izšķiroši, iedarbojas arī citi faktori. Tiesa, Igaunijai pirms pāris gadiem bija uzrāviens, bet tad līkne atkal gājusi strauji uz leju – kamēr Latvijai un Lietuvai tikpat strauji uz augšu. Neesam gan vēl sasnieguši “atražošanas” pakāpi, tomēr ..lasīt tālāk

Nākotnes nams un pagātnes pārņemtie…

Vēlos pieminēt kādu Saeimas šī gada rudens 1. sēdes lēmumu, kas manā skatījumā ir ļoti nozīmīgs Latvijas nākotnei – protams, te runāju par beidzot noslēgušos riņķa danci ap Okupācijas muzeju. Precīzāk, iecerēto tā piebūvi, Nākotnes namu.

Balsojumā par Latvijas Okupācijas muzeja likuma grozījumiem 3. lasījumā vienprātīgā lēmumā visbeidzot vienojās gan Vienotība, gan Nacionālā Apvienība un ZZS, gan arī opozīcija – Latvijas Reģionālā apvienība un No sirds Latvijai. Tikai Saskaņas deputāti atkal uzmeta lūpu, sakrustoja rokas uz krūtīm un demonstratīvi nepiedalījās balsojumā (nez kāpēc viņiem gan pievienojās arī Rihards Eigims no ZZS, kā arī Gunārs Kūtris un Arvīds Platpers no NSL).

Manuprāt, te var skaidri redzēt, kam svarīgāka šķiet Latvijas nākotne, bet kam matu skaldīšana labi ja personīgā populisma vārdā… Jo šis lēmums nav tikai atskatīšanās uz mūsu pagātni, bet arī ieguldījums drošībā un aizsardzībā.

Pretinieki manāmi nesaprot, par ko ir runa, tikai kasās par krāsām un stūru formu… Nesaprot vai negrib saprast (vai izliekas nesaprotam?), ka tas viss kaitē valsts konsolidācijai.

Tieši Nākotnes namā simboliski varētu kaut 100 gadus uz priekšu rīkot sapulces un konferences par drošības jautājumiem, tas labi saskanētu ar vēl 90-ajos pieņemto pirmo drošības koncepciju. Mūsu un Nākotnes nama uzdevums ir nodrošināt toreiz atgūtās neatkarības neatgriezeniskumu!

P.S. Interesanti, ka dažādi protesti bija manāmi pat par niecīgām kosmētiskajām niansēm Nākotnes nama būvniecībā, toties ieplānotais lielais betona klucis turpat blakus viesnīcas izskatā (kura dēļ piedevām grasās nocirst vairākus ilggadīgus kokus) gan ne arhitektiem, ne politiķiem neizskatās lielas pretenzijas radījis. Kāpēc tā? Laikam gan atļaušos šo jautājumu pasludināt par retorisku… Katrs var minēt pats.

Dejo Indija, dejo Latvija

Augustā man bija tas gods apmeklēt Indijas Republikas Neatkarības dienas svinīgo pasākumu, kurā skatījām gan indiešu, gan latviešu tautas dejas (starp citu, interesants novērojums – indiešu dejās vīrieši un sievietes dejoja tikai atsevišķi). Te arī Jums neliels video ieskats.

Klusais ārprāts ar „sociālo dzimumu”

Latvijas valdība kā pēdējā no visām ES dalībvalstīm beidzot parakstījusi Stambulas konvenciju, un nu Saeimai stāv priekšā liels lēmums – tās ratifikācija. Pats grasos balsot „Par”, bet daļas valdības (precīzāk – Tieslietu ministrijas) un sabiedrības protesta nostāja mudina mani šo pozīciju paskaidrot. ..lasīt tālāk

Valdības krišana – mākslīgi radīta?

Rodas tāda zināma deja vu sajūta. Kā pagātnē, kad veicu starptautiskus pienākumus, atbraucu mājās – un pa to laiku krievu ģenerāļi pēkšņi arestēti, sistēmas maiņa. Tagad arī, ar Saeimas Ārlietu komisija delegāciju bijām Vašingtonā, pa to laiku pēkšņi kritusi valdība. Gandrīz jāsāk baidīties turpmāk no valsts izbraukt…

Biju pieradis domāt, ka esam pārvarējuši to agrāko diagnozi, ka nevaram Latvijā noturēt nevienu valdību pilnu tās darba termiņu – Dombrovskis bija pierādījis, ka taču varam! Un tomēr Latvija kā tāds narkomāns nu ir „norāvusies” un ķērusies pie vecā ieraduma… Un atkal tas viss bez racionāla iemesla. Protams, kaut kāds pamatojums jau bija, taču ne nepārvarams! Jā, bija grūtības. Bet kurai valdībai jebkur pasaulē tad viss iet gludi un bez grūtībām? Taču mūsu diagnoze ņem savu… Tas pat vairs nav tikai PSRS mantojums.

Var gan atzīt kādu racionālu iemeslu valdības krišanai, tomēr tas nav veselīgs – naudas plūsma politikas kuluāros, visu skaļi nosaukto tam mākslīgi pievelkot aiz ausīm. ..lasīt tālāk

Pārdomas pēc vizītes Baltkrievijā

Kā jau pēdējās dažās dienās ar īsām „depešām” te paudu, viesojos Baltkrievijā – kā nule notikušo prezidenta vēlēšanu novērotājs. Vispār gandrīz uzrakstīju „Lukašenko vēlēšanu”, un tas jau arī nebūtu melots, jo saukt šīs vēlēšanas par demokrātiskām nav viegli. Arī pārējie divi kandidāti-vīrieši (Sergejs Gaidukevičs, Nikolajs Ulahovičs) bija pilnīgi bezcerīgi. Vienīgi ceturtā kandidāte, Tatjana Korotkeviča, šķita daudzsološa, tomēr ar to vien Baltkrievijā nepietiek.

Runājot par demokrātiju – zināmā mērā šokēja arī fakts, ka it kā taču dzīvojam jau 21. gadsimtā, kad valstis ar lepnumu sauc sevi par demokrātijām vai vismaz uz to tik tiešām tiecas, bet pa to laiku Baltkrievijā – Ļeņina pieminekļi, Ļeņina ielas… Kas tad tā par demokrātiju, kura glorificē demokrātijas sagrāvēju? ..lasīt tālāk