Tag Archives: neatkarība

Molotovs-Rībentrops 2018

Tuvojas 23. augusts – Molotova-Rībentropa pakta gadadiena. Taču šodien 23. augusts mums ir tikai vēsture, jo svarīgāks ir 21. augusts, kad pilnībā atguvām neatkarību un spējām veiksmīgi izcīnīt savu vietu ES un NATO. Ne vienmēr mēs paši īsti apjēdzam, ka uz austrumrobežas mums sardzē stāv pasaules varenākais militārais spēks un pasaules varenākai lielvarai – ASV ir pastāvīga militāra klātbūtne mūsu zemē.

Izaicinājums ir citur: proti, Eiropas Savienības iziršanas draudi. Eiropas Savienība ir politiskais un ekonomiskais drošības pamats mūsu kontinentam; grūti iedomāties veiksmīgu NATO bez ES. Bet ir radušies spēki (ne tikai Eiropā, bet arī ASV), kas grib atgriezties pie pirmskara Eiropas.

Šie spēki uzvarēja Lielbritānijā, un tagad redzam tiešu saikni starp to lielākajiem atbalstītājiem (kā arī finansētājiem) un Krievijas naudu. To pašu redzējām ASV vēlēšanās. Jauns Molotova-Ribentropa līgums varētu izskatīties tā – Rietumi atceļ sankcijas pret Krieviju (kā jau tas izskan visai atklāti tagad), un Putins aiziet kā uzvarētājs karā pret Ukrainu. Tādas balsis dzirdamas arī Latvijā. Bet, ja sabrūk rietumu vērtības, kāpēc būtu jāaizstāv Latviju, Igauniju, Lietuvu?

To paturēsim prātā, kad ejam balsot 13. Saeimas vēlēšanās.

Pirmdienas kustības atcerē

27. janvārī viesojos Igaunijas Nacionālajā bibliotēkā, kur norisinājās Pētera Luksepa atceres pasākums.

Pēters Lukseps (Peeter Luksep) bija igauņu izcelsmes aktīvists, kurš plaši iesaistījās Zviedrijas konservatīvās partijas darbībā un kļuva par vienu no tā saucamās “Pirmdienas kustības” izveides iniciatoriem (kopā ar Hokanu Holmbergu, Andresu Kingu un Gunaru Hekmarku). Pirmdienas kustība bija politisku mītiņu sērija, kas notika katru pirmdienu plkst. 12:00 un kur piedalījās dažādi zviedru un Baltijas valstu politiķi  (piemēram, Dainis Īvāns) – ar mērķi pievērst pasaules uzmanību sarežģītajai situācijai PSRS okupētajās Baltijas valstīs. Starp citu, visiem četriem kustības izveidotājiem par ieguldījumu Baltijas neatkarības atgūšanā ir piešķirti arī Latvijas augstākais apbalvojums – Triju zvaigžņu ordenis.

Daudzu politiķu izpratne par Baltijas lietām tolaik bija diezgan minimāla, un arī tagad situācija gadās līdzīga. Kad uzstājos ar runu pasākumā un stāstīju, kā pats 1989. gadā, toreiz vēl tikai topošās Latvijas Tautas frontes (LTF) Zviedrijas nodaļas uzdevumā, sagaidīju Latvijas organizācijas vadību, daudzi klausījās ar neviltotu interesi, jo varēja uzzināt daudz līdz šim nedzirdēta.

Starp citu, par to savas darbības periodu Zviedrijā jau agrāk esmu publicējis atmiņu stāstu; ja vēlaties, ar to var iepazīties šeit: http://www.lejins.lv/2017/03/06/marts-1989/

Aicinu Jūs apskatīt arī dažas fotogrāfijas. Tās ir uzņemtas šobrīd, taču kadrā numur 2 redzams diploms, kurš man tika pasniegts jau, šķiet, 1992. gadā. Tulkojums uz tā rakstītajam ir sekojošs:

“ATIM LEJIŅAM par piedalīšanos Pirmdienas kustībā Baltijas brīvībai no 1990. gada 19. marta līdz 1991. gada 16. septembrim. Kopā mēs esam uzrakstījuši daļu vēstures un nodibinājuši pamatu jaunai nākotnes sadarbībai ar brīvām tautām – Igauniju, Latviju un Lietuvu. Paldies!”

…un seko visu 4 kustības dibinātāju paraksti.

ASV Jūras spēku korpusu uzrunājot

Šī gada 4. novembrī Rīgā norisinājās ASV Jūras spēku korpusa svinīgā ceremonija, kur tiku aicināts teikt runu – kā parlamentārietis un kā bijušais korpusa dalībnieks. Zemāk piedāvāju iepazīties ar manas uzrunas tulkojumu latviešu valodā.

The original speech in English: http://www.lejins.lv/us-marines/

“Savu 21. dzimšanas dienu es sagaidīju ASV Jūras spēku korpusa treniņnometnē Sandjego – 1963. gadā. Nolēmu „svinēt”. Lai cik noguris, pamanījos piecelties no savas guļvietas un nakts melnumā tikt līdz dušas barakām, lai atveldzētos ar ilgu un neaprakstāmi iepriecinošu padzeršanos no ūdens krāna.

Kā gan es nokļuvu Jūras spēku korpusā pēc ierašanās Amerikā no Austrālijas pirms trim gadiem? Toreiz Vjetnamas karš arvien saasinājās, un ..lasīt tālāk

Latvijai nav pamatojuma atzīt Katalonijas neatkarību

Ja Katalonija pasludinās neatkarību, Latvijas Saeima par to nebalsos – un varu arī paskaidrot, kāpēc. Sāksim ar to – kā vispār kādam var ienākt prātā salīdzināt kādreizējo Latvijas situāciju ar Kataloniju un Eiropas Savienību ar PSRS!

Latvija PSRS sastāvā bija okupēta valsts, kamēr Katalonija kādreiz kopā ar Spāniju rakstīja demokrātisku konstitūciju un iekļāvās tās sastāvā brīvprātīgi.

Tagad reģions ir saņēmis lielu naudu no Spānijas un Eiropas Savienības un nevēlas neko no tās dot pārējai Spānijai… Tad jau mūsu Rīga un Ventspils, kurām tāpat darbojas šādi izlīdzināšanas fondi uz Latvijas valsts rēķina, arī varētu pēkšņi ņemt un pieprasīt teritoriālo neatkarību no Latvijas!

ES līguma ietvaros mēs atbalstām tās dalībvalsts – Spānijas teritoriālo veselumu. Pievienotajā video redzams “LTV Panorāmas” sižets, kurā savu viedokli par iespējamo Katalonijas atdalīšanos skaidro Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs un Saeimas deputāti – Atis Lejiņš un Aleksejs Loskutovs.

Turpinām nostiprināt mūsu enerģētisko drošību

Lai gan elektroenerģijas tirgus Latvijā ir liberalizēts, Latvija kopā ar pārējām Baltijas valstīm joprojām ir sinhronizēta postpadomju elektroenerģijas zonā jeb sistēmā kopā ar tādām valstīm kā Krievija un Baltkrievija. Visās Baltijas valstīs ir pieņemts politiskais lēmums, ka nepieciešama desinhronizācija ar postpadomju telpu un sinhronizācija ar ES valstīm, taču tuvākajā laikā visām trim valstīm kopā vēl jāizlemj, kā to paveikt vislabāk. ..lasīt tālāk

Marts, 1989: trimdas loma Latvijas neatkarībā un nākotnes uzdevumi

Raksts balstīts uz autora priekšlasījumu par LTF un Zviedriju konferencē Upsalā pērn decembrī, ko par Baltijas tautu frontēm un attiecībām ar Zviedriju rīkoja “Krievijas un Eirāzijas pētniecības centrs” un kur piedalījās arī baltu valodu profesore Baiba Kangere un literatūrzinātniece Eva Eglāja-Kristsone. 

Atmiņas… Topošās Latvijas Tautas frontes (LTF) Zviedrijas nodaļas uzdevumā braucu ar prāmi uz Helsinkiem – lai dzelzceļa stacijā sagaidītu LTF vadību. Vēlāk, jau uz perona stāvot un gaidot vilcienu no Ļeņingradas, caur visu manu dvēseli plūst spēcīga enerģija, pārņem dīvainas apjausmas par to, ka nu taču tikšos ar īstiem revolucionāriem.

Cauri apziņai izšaujas viss, ko kādreiz esmu Kalifornijā, vēl students būdams, lasījis par revolūcijas anatomiju. Jau agrāk, vēl Austrālijas periodā, biju kā ideālisma pilns jaunietis izlēmis atbrīvot Latviju – un, uz ASV emigrējot, atmetis savu iepriekšējo inženiera izglītību un pārmeties uz humanitārajām zinātnēm, pētījumiem par revolūciju utt. Un te nu tas bija!

PDF versija ar fotogrāfijām: [0,6 Mb]

Atcerējos arī vēsturnieka un sociologa Edmunda Vilsona grāmatu “To the Finland Station” – tajā bija stāstīts arī par Ļeņinu, kurš 1917. gadā ar vācu slependienestu gādību devās uz Svēto Pēterburgu taisīt revolūciju un bija sekmīgs. Un te nu ir otrādi – šie “revolūcijas bērni” brauc no Pēterburgas stacijas “Finlandskaja” pie mums. Tikai nu tā ir nevis grāmata, bet realitāte, kurā es piedalos un par kuru vēlāk rakstīs jaunas grāmatas.

Pārņem uztraukums, jo nemaz īsti nezinu, kā viņi izskatās. Redzēti gan, bet tikai padomju Latvijas izdevumos un slepšus iegūtos TV raidījumu ierakstos. Atceros, ka Dainim Īvānam kupls matu ērkulis. Bet pārējos pat nezinu vaigā, un vai maz viņus pazīšu… ..lasīt tālāk

68. Indijas Republikas diena

1950. gada 26. janvārī Indija tika pasludināta par republiku, un par pirmo Indijas premjerministru kļuva Džavarharlals Neru, kurš bija pacēlis neatkarīgās Indijas karogu Deli. Arī šogad Latvijā kārtējo reizi godinājām šo notikumu, uzņemot jaunās Indijas vēstnieces Latvijā – Monikas Kapilas Mohtas delegāciju Rīgas Latviešu biedrības namā. Latvijas valdību šajā svinīgajā pieņemšanā pārstāvēja Ministru Prezidenta biedrs un ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens, savukārt Saeimu – es kā Latvijas un Indijas starpparlamentārās sadarbības grupas vadītājs, kā arī grupas deputāti Andris Buiķis un Jānis Vucāns.

Rolfu Ekmani pieminot

Rolfs Ekmanis (1929-2017) bija izcils latviešu literatūrzinātnieks un sabiedriskais aktīvists, kuram bija milzu nopelni latviešu trimdas iekustināšanā un Latvijas neatkarīgas idejas izvēršanā no ieceres līdz realitātei.

Kad pats biju pusaudža gados, Ekmanis un viņa līdzbiedri bija tā jaunā paaudze, jaunā inteliģence, kura tādus kā es iedvesmoja un rosināja rīkoties. Vēl Austrālijā man rokās nonāca Amerikas Latviešu jauniešu apvienības žurnāla “Jaunā Gaita” numuri, kurā Rolfs Ekmanis bija viens no redaktoriem (galvenais redaktors vēlāk no 1998. gada), un tieši tas mani pamudināja apgūt un izprast latviešu augstāka līmeņa, literāro valodu.

1960-ajos gados izveidojās tā sauktā “Katskiļu kustība” – pusslepenas latviešu inteliģences pārstāvju sapulces ..lasīt tālāk

Notikumi un pārdomas, Valsts svētkus sagaidot

Vēlos Jums īsi pastāstīt par vairākiem interesantiem pasākumiem, kuros man ir nācies nesen šādā vai tādā līmenī piedalīties. Te mani novērojumi un piezīmes!

Baltijas Asambleja

Vispirms pavisam noteikti jāpiemin Baltijas Asamblejas gadskārtējā sesija, kura šoreiz notika tepat Rīgā – tā kā Latvija bija šī gada prezidējošā valsts. Bez šaubām, delegācijām imponēja Saeimas jaunā ēka, kuras mūsdienīgajā Baltiešu zālē notika pasākuma atklāšana.

Sesijas gaitā atklājās īsti pārsteigumi. Iedomājieties: izrādās, ka tieši Latvijā ir Baltijas valstu vidū visaugstākā dzimstība! Daudz slavinātā Igaunija ir nonākusi pēdējā vietā… Igauņu delegācija varēja atzīt, ka nauda (proti, pabalsti) ne vienmēr ir izšķiroši, iedarbojas arī citi faktori. Tiesa, Igaunijai pirms pāris gadiem bija uzrāviens, bet tad līkne atkal gājusi strauji uz leju – kamēr Latvijai un Lietuvai tikpat strauji uz augšu. Neesam gan vēl sasnieguši “atražošanas” pakāpi, tomēr ..lasīt tālāk

Nākotnes nams un pagātnes pārņemtie…

Vēlos pieminēt kādu Saeimas šī gada rudens 1. sēdes lēmumu, kas manā skatījumā ir ļoti nozīmīgs Latvijas nākotnei – protams, te runāju par beidzot noslēgušos riņķa danci ap Okupācijas muzeju. Precīzāk, iecerēto tā piebūvi, Nākotnes namu.

Balsojumā par Latvijas Okupācijas muzeja likuma grozījumiem 3. lasījumā vienprātīgā lēmumā visbeidzot vienojās gan Vienotība, gan Nacionālā Apvienība un ZZS, gan arī opozīcija – Latvijas Reģionālā apvienība un No sirds Latvijai. Tikai Saskaņas deputāti atkal uzmeta lūpu, sakrustoja rokas uz krūtīm un demonstratīvi nepiedalījās balsojumā (nez kāpēc viņiem gan pievienojās arī Rihards Eigims no ZZS, kā arī Gunārs Kūtris un Arvīds Platpers no NSL).

Manuprāt, te var skaidri redzēt, kam svarīgāka šķiet Latvijas nākotne, bet kam matu skaldīšana labi ja personīgā populisma vārdā… Jo šis lēmums nav tikai atskatīšanās uz mūsu pagātni, bet arī ieguldījums drošībā un aizsardzībā.

Pretinieki manāmi nesaprot, par ko ir runa, tikai kasās par krāsām un stūru formu… Nesaprot vai negrib saprast (vai izliekas nesaprotam?), ka tas viss kaitē valsts konsolidācijai.

Tieši Nākotnes namā simboliski varētu kaut 100 gadus uz priekšu rīkot sapulces un konferences par drošības jautājumiem, tas labi saskanētu ar vēl 90-ajos pieņemto pirmo drošības koncepciju. Mūsu un Nākotnes nama uzdevums ir nodrošināt toreiz atgūtās neatkarības neatgriezeniskumu!

P.S. Interesanti, ka dažādi protesti bija manāmi pat par niecīgām kosmētiskajām niansēm Nākotnes nama būvniecībā, toties ieplānotais lielais betona klucis turpat blakus viesnīcas izskatā (kura dēļ piedevām grasās nocirst vairākus ilggadīgus kokus) gan ne arhitektiem, ne politiķiem neizskatās lielas pretenzijas radījis. Kāpēc tā? Laikam gan atļaušos šo jautājumu pasludināt par retorisku… Katrs var minēt pats.