Tag Archives: vēsture

“Karalis ir miris; lai dzīvo karalis”?

Noslēgušās vēlēšanas. Vieni lej asaras, citi svin uzvaras. Taču lielākā kļūda, sevišķi tā dēvētajiem “vēlēšanu uzvarētājiem”, tagad būtu atslābināties un ļauties pašapmierinātības straumei.

Savulaik dzejnieks Jānis Peters mūs mierināja – okupācijas laikā latviešu netiks pilnībā pārkrievoti, jo gēni nemainās. Šoreiz tie paši gēni nostrādā negatīvā nozīmē, jo esam atkal nonākuši pie 13. gadsimtam raksturīgas situācijas, kad katram pilskungam gribējās personīgo karapulku. Kā savā grāmatā rakstīja vēsturnieks Indriķis Šterns – pat virsaitis Viestards mierīgi no meža noskatījās, kā ārējais ienaidnieks nodedzina Mežotnes pili, lai gan viegli būtu varējis pievienoties un savu “konkurentu” glābt. Protams, pēc tam viņš līdzīgu attieksmi piedzīvoja pats, kad viņa pēctecis Namejs, atriebjoties par publisku pļauku no Livonijas ordeņa virsnieka, sacēla pats savu karaspēku. Un zaudēja.

Taču mēs nedrīkstam palikt iedomātos mežos un tikai noskatīties, kā ienaidnieks novājina konkurentus. Latvijas politiķiem ir jābeidz šķelties un jāsāk apvienoties – kaut vai sekojot Vienotības piemēram, kas rāda, kas ir jādara un kas nav jādara, lai partija neizjūk: tas ir mūsu pienesums šīs valsts politikai. Vispirms izveidojoties apvienojām trīs partijas, bet uz šīm vēlēšanām startējām kopā jau sešatā.

Esmu jau savā videoblogā stāstījis, ka uzskatu – Latvijā būtu jāveido trīs lielas partijas vai vismaz to apvienības. Pirmkārt, Progresīvie – šī partija vēlēšanās pierādīja, ka ir dzīvotspējīga, arī diasporā tai ir atbalsts, – tātad tieši viņiem ir jāieņem sociāldemokrātu niša minētajā trīspartiju sistēmā. Jo vēsturiskā LSDSP ir pilnībā izkurtējusi, par to nav vērts pat runāt, savukārt Saskaņa ir Kremļa projekts. Progresīvajiem ir jākļūst par 1904. gadā dibinātās LSDSP pēctečiem.

Centra partija – pilnīgi skaidrs, Vienotība. Ja iespējams, kopā ar “pariešiem”. Savukārt stingri labējais bloks loģiski būtu ..lasīt tālāk

Romas pāvesta vizīte Latvijā

Šodien Latvijā viesojas augsts viesis, Romas pāvests Francisks. Devos uz Valsts Prezidenta pils zāli noklausīties svinīgo uzrunu – bija laba runa. Man patika, ka tika pieminēta Zenta Mauriņa, – ka viņas “saknes debesīs” pārnesti nozīmē, ka garīgās vērtības stiprākas par patērātāju kulta pielūgšanu, bet ka jārada darba vietas, lai cilvēkiem nebūtu jābrauc uz ārzemēm, lai pelnītu iztiku. Tas sasaucās arī ar Raimonda Vējoņa teikto.

Te ir vietā atgādināt, ka zemgaļi un kurši savulaik sacēlās pret Ordeņa iedibinātu kārtību, jo netika pildīti miera līguma nosacījumi starp viņiem un Ordeni. Tie divi zemgaļi, kas Romā iesniedza sūdzības Pāvestam, neaizstaigāja tur uz savu roku pa Eiropas lielceļiem. Viņus tur nogādāja Romas baznīca, kura vēlāk, pēc sacelšanām veicot izmeklējumus, atzina – ka kuršiem un zemgaļiem bija tiešām iemesls sacelties.

(foto: Valsts prezidenta kanceleja)

Baltu Vienības diena

Sestdien Jelgavā atzīmējām Baltu Vienības dienu, kas dibināta uz lietuviešu uzvaras Saules kaujā 1232. gadā, kurā tika sakauts Livonijas ordenis. Letgaļi, kurši, zemgaļi un igauņu karavīri, kuri karoja Livonijas ordeņa rindās, dezertēja, tā atvieglojot leišu uzvaru.

Iespaidīga bija Jēkaba Jančevska Oratorija “No letu zemes” noslēguma koncertā Jelgavas kultūras namā. Tā ir leģenda par Aglonas latgaļa virsaiša meitu Martu, kas apprecējās ar Mindaugu.

Par mūziku rūpējās Jelgavas kamerorķestris un jauktais koris “Ventspils”. Spēcīga mūzika, spēcīga teicēja (diriģents Aigars Meri, teicēja Zane Jančevska). Iesaku to pie iespējas noskatīties!

Ar Lolitu Čigāni, noliekot ziedus pie Prezidenta Čakstes pieminekļa. Foto: I. Ābele, Saeima

Par Oļegu Sencovu

Šī gada 13. septembrī Saeimas plenārsēdē pieņēmām paziņojumu par atbalstu Krievijā ieslodzītajam Ukrainas pilsonim – režisoram Oļegam Sencovam. Tomēr ne viss gāja gludi, nācās kādam deputātam atgādināt mūsu pašu valsts skarbo vēsturi.

Zem ozola kuplajiem zariem

Brīvdienās ar sievu aizbraucām uz Alūksni, pabijām arī pie Ernsta Glika diviem ozoliem, kurus vācu izcelsmes mācītājs Latvijā iestādīja kā piemiņu paša veiktajam darbam mūža garumā – abu Bībeles derību tulkojumam latviešu valodā.

Ernsts Gliks dzimis 1652. gadā Vetīnē, Saksijā, bet Latvijā ieradās 1673. gadā un palika teju līdz mūža galam; tikai nepilnu gadu pirms nāves, kad Lielā Ziemeļu kara laikā tika ieņemta Alūksne, Gliks tika izvests uz Maskavu, kur arī drīz mira (1705) un tika apglabāts vācu kapos pie “Marjina rošča” (Marijas birzs).

Jau pirmais no minētajiem Glika tulkojumiem iezīmēja lūzuma punktu Latvijas un tādējādi arī Eiropas vēsturē, radīja mums paliekošas vērtības, ar kurām rietumi arī šodien atšķiras no austrumiem, kā arī deva milzīgu ieguldījumu latviešu valodas attīstībā.

Interesanti, ka tolaik Glika darbu finansiāli atbalstīja arī Zviedrijas karalis Kārlis XI, pirms tam neviens to īsti negribēja. Tagad sakritības pēc vietējā draudzē – Alūksnes evaņģēliski luteriskajā baznīcā (kura šovasar svinēja 230 gadu jubileju) kalpo tieši zviedru garīdznieks Magnus Bengtssons, kurš sprediķo latviešu valodā; viņa ģimene arī pārcēlusies dzīvot uz Latviju, bērni turpat Alūksnē iet latviešu skoliņā.

Un droši varu teikt, ka mani pārņēma milzu bijība, mēģinot aptvert vienu no šiem ozoliem un saprotot, ka tas neizdosies ne uz pusi pat ar abām rokām, tik raženi un vareni tie ir. Vēl lielāka šī bijība kļūst, kad tu apzinies, ka ozoli te joprojām stāv, iestādīti tālajā 1694. gadā, un ir pārdzīvojuši visus karus, kas pārstaigājuši mūsu zemi.

Molotovs-Rībentrops 2018

Tuvojas 23. augusts – Molotova-Rībentropa pakta gadadiena. Taču šodien 23. augusts mums ir tikai vēsture, jo svarīgāks ir 21. augusts, kad pilnībā atguvām neatkarību un spējām veiksmīgi izcīnīt savu vietu ES un NATO. Ne vienmēr mēs paši īsti apjēdzam, ka uz austrumrobežas mums sardzē stāv pasaules varenākais militārais spēks un pasaules varenākai lielvarai – ASV ir pastāvīga militāra klātbūtne mūsu zemē.

Izaicinājums ir citur: proti, Eiropas Savienības iziršanas draudi. Eiropas Savienība ir politiskais un ekonomiskais drošības pamats mūsu kontinentam; grūti iedomāties veiksmīgu NATO bez ES. Bet ir radušies spēki (ne tikai Eiropā, bet arī ASV), kas grib atgriezties pie pirmskara Eiropas.

Šie spēki uzvarēja Lielbritānijā, un tagad redzam tiešu saikni starp to lielākajiem atbalstītājiem (kā arī finansētājiem) un Krievijas naudu. To pašu redzējām ASV vēlēšanās. Jauns Molotova-Ribentropa līgums varētu izskatīties tā – Rietumi atceļ sankcijas pret Krieviju (kā jau tas izskan visai atklāti tagad), un Putins aiziet kā uzvarētājs karā pret Ukrainu. Tādas balsis dzirdamas arī Latvijā. Bet, ja sabrūk rietumu vērtības, kāpēc būtu jāaizstāv Latviju, Igauniju, Lietuvu?

To paturēsim prātā, kad ejam balsot 13. Saeimas vēlēšanās.

Vēlais ar Streipu: trimdas jaunatnes kongresam – 50

Nesen viesojos žurnālista Kārļa Streipa vadītajā raidījumā “Vēlais ar Streipu”, kur runājām par 1968. gadā Berlīnē iecerēto, bet aizliegto Vispasaules latviešu jaunatnes kongresu. Izdevās tiešām interesanta saruna, paldies žurnālistam! Šeit attiecīgais raidījuma fragments:

Atmiņu stāsts… – intervija ar Ati Lejiņu laikrakstā “Brīvā Latvija”

Laikraksts “Brīvā Latvija” – 2018. gada aprīlis: PILNA INTERVIJA – PDF

Putins un Tramps: kurš kuru?*

foto: Alexander Zemlianichenko / The Associated Press

Pirms dažām dienām tikās divi pasaules līderi – vai varbūt jāsaka, divu pasauļu līderi – Donalds Tramps un Vladimirs Putins. Un loģiski domājošā sabiedrības daļa burtiski uzsprāga, jo tāda disonanse viena līdera rīcībā nav pieredzēta. Protams, runa ir par ASV prezidentu Donaldu Trampu.

Neatkārtošu to, ko jau citi paspējuši savos komentāros pateikt par Trampa vizīti Eiropā; vēlos tikai izcelt dažus punktus. Trampa atbalstītāji gan tajos nekā īpaši nosodāma nesaskatīs, bet tāda ir mūsdienu realitāte. Mēs dzīvojam laikā, kad emocijas aizstāj racionālismu un kurā pat ASV prezidents var mainīt viedokli par 180 grādiem pirms katras tikšanās, pārāk smagas kritikas gadījumā to norakstot uz “pārteikšanos” un atkal mainot viedokli… līdz nākamajai reizei.

Lai cik tas būtu nepatīkami, nākas uzdot jautājumu, kas jau uzreiz pēc prezidentu preses konferences tika izteikts liberālā laikraksta “The Guardian” publikācijā: vai Tramps vienkārši nav Putinam parādā? Ar domu – tiešā atkarībā, kabatā un īsā pavadā (laikrakstā lietots apzīmējums “beholden to”, kas angliski nozīmē “having a duty to someone in return for help or a service” – tas ir, pienākums kāda priekšā kā atmaksa par palīdzību vai pakalpojumu).

Iepriekš tādu “efektu” redzējām bijušā Vācijas kanclera Šrēdera gadījumā, kurš tagad ir augstā amatā Kremļa kontrolētajā “Rosneft” un arī intervijās klāsta, cik ļoti Eiropai paveicies ar tādu prezidentu kā Putins, un apšauba “mītus par Krievijas agresīvo politiku”. ..lasīt tālāk

Latvieši: esam stiprāki, nekā domājam

29. jūnijā Jaunjelgavas kultūras namā norisinājās ārkārtīgi interesants pasākums – Latvijas-Brazīlijas konference “Jaunjelgava – Ižui”. Ižui ir pilsēta Brazīlijā, kura kopš 19. gadsimta 90-ajiem gadiem bija viens no latviešu ieceļotāju galamērķiem. Un izrādās, ka šo latviešu ievestā kultūra tur stingri dzīvo joprojām!

Piemēram, pasākumā uzstājās brazīliešu deju kopa, kuras nosaukums ir “Staburags” un kura lieliski, ar patiesu prieku un visu dvēseli dejo latviešu dejas, lai arī tās sastāvā nav it neviena latvieša, jau vieni brazīlieši. Vai tas nav latviešu kultūras iekšējā spēka labākais rādītājs?

Jautāju dejotājiem, kā viņiem tas padodas, un viņi man atbildēja: “Bet mūsu sirdī ir Latvija.” Tik stipra ir mūsu senču kultūras ietekme bijusi, ka pat brazīlieši sirdī kļūst par latviešiem!

Starp citu, kas interesanti, mūsu dziesmu un deju svētkos šobrīd piedalās pat japāņi, kas dzied latviešu dziesmas ar savu kori “Gaisma”. Rau, cik stipri esam.