Tag Archives: Krievija

Molotovs-Rībentrops 2018

Tuvojas 23. augusts – Molotova-Rībentropa pakta gadadiena. Taču šodien 23. augusts mums ir tikai vēsture, jo svarīgāks ir 21. augusts, kad pilnībā atguvām neatkarību un spējām veiksmīgi izcīnīt savu vietu ES un NATO. Ne vienmēr mēs paši īsti apjēdzam, ka uz austrumrobežas mums sardzē stāv pasaules varenākais militārais spēks un pasaules varenākai lielvarai – ASV ir pastāvīga militāra klātbūtne mūsu zemē.

Izaicinājums ir citur: proti, Eiropas Savienības iziršanas draudi. Eiropas Savienība ir politiskais un ekonomiskais drošības pamats mūsu kontinentam; grūti iedomāties veiksmīgu NATO bez ES. Bet ir radušies spēki (ne tikai Eiropā, bet arī ASV), kas grib atgriezties pie pirmskara Eiropas.

Šie spēki uzvarēja Lielbritānijā, un tagad redzam tiešu saikni starp to lielākajiem atbalstītājiem (kā arī finansētājiem) un Krievijas naudu. To pašu redzējām ASV vēlēšanās. Jauns Molotova-Ribentropa līgums varētu izskatīties tā – Rietumi atceļ sankcijas pret Krieviju (kā jau tas izskan visai atklāti tagad), un Putins aiziet kā uzvarētājs karā pret Ukrainu. Tādas balsis dzirdamas arī Latvijā. Bet, ja sabrūk rietumu vērtības, kāpēc būtu jāaizstāv Latviju, Igauniju, Lietuvu?

To paturēsim prātā, kad ejam balsot 13. Saeimas vēlēšanās.

Putins un Tramps: kurš kuru?*

foto: Alexander Zemlianichenko / The Associated Press

Pirms dažām dienām tikās divi pasaules līderi – vai varbūt jāsaka, divu pasauļu līderi – Donalds Tramps un Vladimirs Putins. Un loģiski domājošā sabiedrības daļa burtiski uzsprāga, jo tāda disonanse viena līdera rīcībā nav pieredzēta. Protams, runa ir par ASV prezidentu Donaldu Trampu.

Neatkārtošu to, ko jau citi paspējuši savos komentāros pateikt par Trampa vizīti Eiropā; vēlos tikai izcelt dažus punktus. Trampa atbalstītāji gan tajos nekā īpaši nosodāma nesaskatīs, bet tāda ir mūsdienu realitāte. Mēs dzīvojam laikā, kad emocijas aizstāj racionālismu un kurā pat ASV prezidents var mainīt viedokli par 180 grādiem pirms katras tikšanās, pārāk smagas kritikas gadījumā to norakstot uz “pārteikšanos” un atkal mainot viedokli… līdz nākamajai reizei.

Lai cik tas būtu nepatīkami, nākas uzdot jautājumu, kas jau uzreiz pēc prezidentu preses konferences tika izteikts liberālā laikraksta “The Guardian” publikācijā: vai Tramps vienkārši nav Putinam parādā? Ar domu – tiešā atkarībā, kabatā un īsā pavadā (laikrakstā lietots apzīmējums “beholden to”, kas angliski nozīmē “having a duty to someone in return for help or a service” – tas ir, pienākums kāda priekšā kā atmaksa par palīdzību vai pakalpojumu).

Iepriekš tādu “efektu” redzējām bijušā Vācijas kanclera Šrēdera gadījumā, kurš tagad ir augstā amatā Kremļa kontrolētajā “Rosneft” un arī intervijās klāsta, cik ļoti Eiropai paveicies ar tādu prezidentu kā Putins, un apšauba “mītus par Krievijas agresīvo politiku”. ..lasīt tālāk

Vai Krievijā ir demokrātija?

Šodien esmu svaigi atgriezies no Helsingborgas, kur notika Baltijas un Ziemeļvalstu EDSO Parlamentārās Asamblejas nacionālo delegāciju tikšanās.

Daudz nekavēšu Jūsu laiku ar programmas atstāstu, taču vēlējos izcelt pāris būtiskas lietas. Piemēram, analizējām materiālu par to, kā Krievijā klājas cilvēktiesību organizācijām, kuru vairums, protams, pieder pie režīma opozīcijas. Specifiski tika izskatīts gadījums ar Igoru Kaljapinu, kurš vada organizāciju cīņai par spīdzināšanas novēršanu un citas cilvēktiesību iniciatīvas, – viņam par šādu viedokļu paušanu uzbruka, “tradicionāli” ielejot sejā briljantzaļā šķīdumu. Te jāatgādina, ka minētais šķīdums ir ne tikai noturīga krāsa, bet arī kodīgs spirta šķīdums, kurš var laupīt cilvēkam redzi, apdedzinot acis.

• pieminētais materiāls bija faktu apkopojums “Russian Human Rights Defenders Keep Swimming under the Ice”, kuru Stokholmā izdevusi organizācija “Civil Rights Defenders” (www.crd.org)

Opozīcijas aktīvistiem Krievijā nemaz neklājas viegli jau sen. Te var minēt gan teju noindēto Vladimiru Kara-Murzu (vienu no nogalinātā politiķa Borisa Ņemcova tuvākajiem līdzgaitniekiem), gan šobrīd apkarojamo Putina amata konkurentu Alekseju Navaļniju (vinnējis vēlēšanās viņš gan tāpat nebūtu, tomēr acīmredzot kaut kādus vērā ņemamus draudus valsts varai rada) un daudzus citus.

Vērojot dažādas vēsmas šodienas Latvijā, gribas jautāt: vai tiešām starp mums ir daudz tādu, kas līdzīgu attieksmi pret opozīciju un cilvēktiesībām Putina atbalstītāju stilā vēlētos arī mūsu valstī?

Zināmas “inovācijas” šajā sfērā vērojamas arī Vācijā – tur sāk dibināt tādas kā “valsts nevalstiskās organizācijas”, kuras izliekas par NVO, taču galvenokārt nodarbojas ar Krievijas propagandas izplatīšanu (it kā tas Vācijā vēl būtu nepieciešams, jo Krievijas infrastruktūra tur tāpat jau ir diezgan stipra). Tas ir brīdinājums arī mums – turēt acis vaļā!

Debatēs izskanēja jautājums, vai Krievijā vispār ir iespējama demokrātija. Pēc juku laikiem vismaz daļā sabiedrības izaugušas lielas ilgas pēc cara, kurš ieviesīs kārtību, un mēs arī redzējām, ka prezidenta vēlēšanās pārējās politiskās partijas nevarēja vienoties, lai veidotu kādu vērā ņemamu opozīciju (par citiem daudz maz nopietnāks kandidāts bija jau minētais Navaļnijs, taču sistēma atrada iespējas, kā viņu ierobežot).

Ja kādreiz Krievijā “sabiedrības līme” bija komunisms, tagad to pilnā mērā ir aizvietojusi pareizticīgā baznīca. Kā dziļi simbolisks žests šeit jāņem vērā arī tas, kas notika pēc Putina inaugurācijas runas, – pirms pamest telpu, viņš paspieda rokas tikai trim cilvēkiem: pašam pirmajam Patriarham Kirilam, pēc tam bijušajam Vācijas kancleram Gerhardam Šrēderam (kurš tagad ir augstā amatā “Gazprom”) un visbeidzot premjerministram Dmitrijam Medvedevam.

BERLĪNE 1968 / RĪGA 2018 – toreiz un tagad

Vakar Rīgas sirds atkal bija asi kontrastējošu emociju pilna… Latvijas Nacionālajā teātrī notika Eiropas dienas pasākumi, tajā pašā laikā pie pieminekļa Pārdaugavā – kārtējie Sarkanarmijas uzvaras svētki. Un pavisam netālu, Gaismas pilī kopā sanāca trimdas laika jaunā paaudze, lai pēc 50 gadiem tuvāk apskatītu, kas notika pirmajā vispasaules latviešu jaunatnes kongresā Vācijā (1968 – sākumā plānots Rietumberlīnē, pēc tam pēdējā brīdī aizliegts un pārcelts uz Hannoveri).

Ja Nacionālajā teātrī un LNB notiekošie sarīkojumi bija līdzīga gara, tad to nevarētu teikt par “uzvarētāju svinībām” parkā iepretim Arkādijas dārzam. Gribētos jautāt, vai šie svinētāji maz aizdomājas par to, cik šodienas pieaugošās domstarpības un konflikti starp Krieviju, ASV un Eiropas Savienību atgādina situāciju 1945. gadā, kad iesākās Aukstais karš.

Kāpēc mūsu krievvalodīgā iedzīvotāju daļa, sevišķi jaunieši, izliekas neapzināmies, ka Aukstais karš sākās tāpēc, ka pēc uzvaras pār nacistiem Padomju Savienība piekrāpa rietumus – nesarīkoja brīvas, demokrātiskas vēlēšanas Austrumeiropā, neatdeva Baltijas valstīm neatkarību? Lai gan bija citādi piemēri – teiksim, Somija un Polija, kuras katra savā formā paturēja sev rīcības brīvību. Bet Baltijas valstis kļuva par pilnīgām PSRS provincēm, jo Staļinu vadīja imperiālistisks dzinulis – paplašināt PSRS robežas. Un rezultāts tam bija Aukstais karš.

Un šodien taču ir tas pats – Putinu vada tieši tā pati imperiālistiskā dziņa, Krievija lauž starptautiskus līgumus un paplašina robežas. Ukraina, Krima, “Iskander” raķetes Kaļiņingradā, centieni izjaukt brīvas, demokrātiskas vēlēšanas visā pasaulē, tajā skaitā ASV. Atkal šodienas Eiropā pieaug līdzīga situācija kā pēc 2. Pasaules kara.

Vai šādas atziņas tika pieminētas krievvalodīgajā presē, masu medijos? Ja nē, tad tiešām žēl, ka vismaz daļa Latvijas krievu jaunatnes neatnāk uz tādiem pasākumiem kā vakar Latvijas Nacionālajā bibliotēkā! Manuprāt, tieši viņiem būtu ļoti saistoši pētīt, kā mēs kā maza grupiņa guvām panākumus Berlīnē, cīnoties par Latvijas neatkarību. Tas ir senais stāsts par Dāvidu un Goliātu, un mēs esam Dāvids, nevis Goliāts. Vai tad šī Dāvida filozofija ir tiešām pilnīgi sveša mūsu jaunajai Latvijas krievu paaudzei!

Kā ASV importēja Krievijas propagandu

Interesants viedoklis par to, kas notiek ASV mediju politikā (klikšķiniet uz bildes, lai atvērtu lielāku).
An interesting opinion of what’s happening in US media policy (click on the image for full size).

Laiks, kurā dzīvojam: 2018. gada ieskaņas ārpolitikas debates Saeimā

Baltijas valstis – būt vai nebūt?

10. novembrī piedalījos Baltijas Asamblejas 36. sesijā Tallinā. Pasākumu organizēja Igaunijas pārstāvji, un viņiem tas bija labi izdevies. Tiesa gan, procesā uzzinājām arī tādu jaunumu, ka Igaunijā parlamenta deputāti tagad drīkst reizē būt arī pašvaldību deputāti. Rezultātā daļa no deputātiem nebija ieradusies, bet vēl kāda daļa nemitīgi strādāja ar līdzpaņemtiem portatīvajiem datoriem, kārtojot pašvaldību lietas. Paldies dievam, ka pie mums Latvijā nav tāpat iekārtots!

Kopumā vērtējot, vēlos teikt – var just, ka pieaug Baltijas Asamblejas nozīme. Te var minēt gan tādus kopīgos triju valstu panākumus kā Rail Baltic, gan arī medicīnas izdevumu samazināšanu, par kuru esmu jau iepriekš nedaudz rakstījis (pateicoties sadarbībai BA, iegādājāmies pneimonijas vakcīnas kopā ar Lietuvu, rezultātā ietaupīti 600’000 EUR; arī rota vīrusa vakcīnas iegādē līdzīgā veidā – ietaupījums 11% no kopsummas), tāpat tiek runāts par kopīgām militārās aizsardzības tehnikas iegādēm u.c.

Un drīzumā mūs sagaida, manuprāt, visizšķirošākais uzdevums visām Baltijas valstīm reizē. Proti, tuvāko gadu laikā Krievija veiks elektrības piegādes desinhronizāciju – atslēdzot maiņstrāvas piegādi Baltijas valstīm, kas pastāvējusi kopš padomju gadiem. ..lasīt tālāk

Ar provinciālismu nebūs līdzēts

Nekontrolēta bēgļu plūsma rada problēmas, un Zviedrija tam ir kļuvusi par negatīvu piemēru. Taču Latvija tajā pašā laikā ar proaktīvu rīcību ir spējusi kļūt par pozitīvo piemēru, kuram nu sāk sekot arī citas valstis – pat varenā Vācija. ..lasīt tālāk

EDSO rudens sanāksme Andorā: Katalonijas referenduma ēnā

No 3. līdz 5. oktobrim Andorā norisinājās kārtējā EDSO sanāksme. Tomēr jāsaka, ka tās iepriekš paredzēto dienaskārtību stipri pārņēma Spānijas reģionā Katalonijā notiekošais referendums. Taču pie tā vēl atgriezīsimies.

Zināms, lai nokļūtu Andorā, jābrauc ar busu kādas 3-4 stundas no Barselonas lidostas uz bagātu valstiņu, kas augstu Pirenejas kalnos robežojas ar Franciju. Jāatzīst, ceļā redzējām ne vienu vien izkārtu Katalonijas karogu, bet aptauju rezultāti pirms referenduma vēstīja, ka tikai puse iedzīvotāju atbalsta neatkarību.

Par pašu EDSO sanāksmi nekas īpaši nav sakāms, jo izvēlētajās tēmās – par kiberdrošību, klimata izmaiņām, mūsdienu izglītību, – visi jau bija vienisprātis: tie ir lieli izaicinājumi, ar kuriem jātiek galā. Protams, diezgan baisi bija redzēt bildes, kā 100 gadu laikā ir sarukuši augsto kalnu ledāji. Andoras valdība finansiāli atbalsta elektroautomašīnu iegādi privātpersonām, kā arī plāno kalnu virsotnēs uzcelt saules enerģijas paneļus.

Protams, runājot par izglītību, kāds Krievijas delegāts ..lasīt tālāk

Kā Krievija pārkāpa Krievijas konstitūciju – un citas piezīmes

Nedēļas sākumā Latvijas delegācijas sastāvā apmeklēju 26. Baltijas jūras parlamentāro konferenci, kura norisinājās Hamburgā. Tematiski tā šoreiz bija veltīta inovatīvai zinātnei un ilgtspējīgam tūrismam Baltijas jūras reģionā; piedalījās apmēram 200 delegāti – parlamentu pārstāvji, eksperti un aicinātie viesi. Konferenci organizēja un vadīja Hamburgas reģionālā parlamenta prezidente no sociāldemokrātu partijas Karola Aleksandra Veita; uz nākamo gadu konferences prezidentūru savukārt pārņem Ālandu salas (Jorgena Petersona personā).

Konference rādījās rāma un konstruktīva miera pilna, un diez vai kāds no klātesošajiem bija paredzējis, ka te varētu izcelties kādi “augsti” strīdi. Tomēr bez tiem neiztika, diskusijas konteksts pavērsās tā, ka Latvijas delegācija nevarēja noklusēt joprojām notiekošo Krievijas karu pret Ukrainu. Taču par to nedaudz vēlāk. ..lasīt tālāk