Tag Archives: vēlēšanas

Par Eiropas drošību Balkānu sirdī

Kā jau nesen rakstīju, septembra nogalē Maķedonijā norisinājās EDSO Parlamentārās Asamblejas (PA) lielā rudens sesija, kurā kā viens no LR Saeimas delegātiem atkal devos pārstāvēt Latviju.

Tāpat kā vasaras sesijā Gruzijā, arī šeit piedalījās Krievijas delegācija, tomēr tik dramatisku notikumu kā Tbilisi vai Helsinkos vairs nebija. Vienīgais strīds bija PA sesijas noslēdzošajā dienā, kad Somijas politiķis Ilka Kanerva (EDSO PA iepriekšējais prezidents, 2014-2016), ziņojot par Krievijas neseno domes vēlēšanu rezultātu, nepieminēja Krimu. Par to sadusmojās Ukrainas delegāti, jo viņuprāt šis rezultāts tieši Krimas dēļ ir uzskatāms par vispār neleģitīmu, tā kā Krima ir Krievijas okupēta teritorija. Protams, pēc tādiem tekstiem tūdaļ bija jārunā arī Krievijas delegātei, kura klāstīja, cik demokrātiskas bijušas vēlēšanas Krimā un kā Krievija tur nemaz nav piedalījusies. Izrādās, Krievijas misija EDSO teju vēl putiniskāka par pašu Putinu…

Pamatā konferences skats bija vērsts uz situāciju Dienvidaustrumu Balkānos, uzstājās attiecīgo valstu misiju vadība; protams, tas viss bija diezgan formāli. Interesanti, ka šajās valstīs  / lasīt tālāk

Latvija un EDSO

Gatavojoties EDSO Parlamentārās asamblejas (PA) lielajai rudens sesijai, kura notiks mēneša beigās Maķedonijā, vēlos nedaudz pakavēties atmiņās pie vasaras sesijas, kuru apmeklēju jūlija ieskaņā Gruzijā – kopā ar Latvijas delegācijas vadītāju Edvīnu Šnori; mūs pavadīja delegācijas konsultants Igors Aizstrauts. Vēlos atzīmēt, ka Gruzijas viesmīlība pārspēja visas gaidas, neviena bagātā ES valsts nav ko līdzīgu varējusi. Taču galvenais, ka šajā sesijā iezīmējās vairākas būtiskas lietas, kuras ir vērts pieminēt, sevišķi saistībā ar Krieviju, – jo līdzīgas lietas ir notikušas jau agrāk, un droši vien tādas piemeklēs mūs starptautiskās sadarbības līmenī arī paredzamajā nākotnē.

Gruzijai nav sankciju pret Krieviju, daļa Gruzijas teritorijas ir okupēta un tā nav ES valsts, tāpēc EDSO vasaras sesijā piedalījās arī Krievijas delegācija. Tomēr, par spīti tās pārstāvju karstiem iebildumiem, sesijā tika pieņemta nosodoša rezolūcija par Krimas okupāciju un cilvēktiesību pārkāpumiem tajā (šobrīd tas ir sevišķi svarīgi, jo Krievija tieši tagad Krimā sāk izvietot modernāko pretgaisa raķešu sistēmu).

Rezultātā Krievija neatbalstīja visu Tbilisi deklarāciju kopumā (rezolūcijas uz 56 lapām). / lasīt tālāk

Akmeņu, geizeru un stratēģu zeme

Valsts svētku laikā diemžēl nevarēju būt Latvijā, tā vietā trīs dienas pavadīju Reikjavikā kā Latvijas EDSO delegācijas pārstāvis – kopā ar tās priekšsēdētāju Edvīnu Šņori (NA) un konsultantu Igoru Aizstrautu. Šī bija kārtējā “Nordic-Baltic Eight” (NB8) formāta tikšanās, kur nosaukumā minētais “astoņi” nozīmē piecu ziemeļvalstu un triju Baltijas valstu apvienību. Mūsu līmenis bija sadarbības un drošības apspriede, runājām par kopīgajām interesēm un taktiku, kā arī jūlijā paredzēto EDSO konferenci Tbilisi, Gruzijā. / lasīt tālāk

Pārdomas pēc vizītes Baltkrievijā

Kā jau pēdējās dažās dienās ar īsām „depešām” te paudu, viesojos Baltkrievijā – kā nule notikušo prezidenta vēlēšanu novērotājs. Vispār gandrīz uzrakstīju „Lukašenko vēlēšanu”, un tas jau arī nebūtu melots, jo saukt šīs vēlēšanas par demokrātiskām nav viegli. Arī pārējie divi kandidāti-vīrieši (Sergejs Gaidukevičs, Nikolajs Ulahovičs) bija pilnīgi bezcerīgi. Vienīgi ceturtā kandidāte, Tatjana Korotkeviča, šķita daudzsološa, tomēr ar to vien Baltkrievijā nepietiek.

Runājot par demokrātiju – zināmā mērā šokēja arī fakts, ka it kā taču dzīvojam jau 21. gadsimtā, kad valstis ar lepnumu sauc sevi par demokrātijām vai vismaz uz to tik tiešām tiecas, bet pa to laiku Baltkrievijā – Ļeņina pieminekļi, Ļeņina ielas… Kas tad tā par demokrātiju, kura glorificē demokrātijas sagrāvēju? / lasīt tālāk

Vēl viena vēsts no Baltkrievijas

Vakar jau rakstīju savu “paredzējumu” par vēlēšanu iznākumu, un šodien tas ir apstiprinājies – darbs beidzies, vēlēšanas ir notikušas, Lukašenko uzvarējis ar uzviju. Bet ir zināmi komentāri…

Piemēram, pēdējā iecirknī kur bijām kā novērotāji, palikām arī uz balsu skaitīšanu. Lukašenko milzīgs balsu vairākums, tomēr saskaitīts tā, ka viņam liekas 159 balsis. Aizrādījām, komisijas vadība atvainojās un saskaitīja pareizi. Tad aizmirsa parādīt protokolu. Pēc atkārtota aizrādījuma izrādījās, ka tajā ailītes ir tukšas. Aizrādījām atkal, aizpildīja pēc pareiziem rezultātiem.

Vienīgais izskaidrojums, ko varu iedomāties, ir tas, ka padomju gars un mentalitāte nekur nav pazudusi, Partijai vajag pieradīt, ka tā bauda maksimāli lielu tautas atbastu, ar parastu vairākumu nepietiek. Žēl. Balkrievija šādi stipri iekavē valsts modernizāciju, kas drīzāk vai vēlāk tāpat nepielūdzami pienāks.

Vēsts no Baltkrievijas

Šobrīd uzturos Baltkrievijā kā prezidenta vēlēšanu novērotājs; rīt ir vēlēšanu diena – jāceļas sešos un jābrauc labu gabalu ārpus Minskas Ukrainas virzienā. Iepriekšēja nobalsošana Baltkrievijā ir atļauta 6 dienas (Latvijā trīs), un jau 30% vēlētāju šo iespēju ir izmantojuši.

Opozīcijas pārstāvji mums stāsta, ka valdība piespiež studentus un darba kolektīvus iet nobalsot iepriekš, jo prezidentam vajadzīgs, ka vismaz 50% balstiesīgo nobalso, lai vēlēšanas skaitītos notikušas. Drošs paliek nedrošs, kā saka – jo nevar zināt, cik aizies nobalsot 11. oktobrī.

Skaidrs, ka no esošajiem četriem prezidenta kandidātiem Lukašenko uzvarēs. Mums, novērotājiem, ir jāskatās, lai pie vēlēšanu urnām un vēlāk pie balsu skaitīšanas nenotiek nekādas krāpnieciskas darbības. Nedrīkst sajaukt iepriekšējās nobalsošanas urnu saturu ar rītdienas balsojuma urnu saturu, jo tad nevarēs redzēt atšķirības, kuras varētu liecināt par šādām nebūšanām. Saka arī, ka pieaugot vēlētāju apātija. Nekas nemainās, Baltkrievijā ekononomiskā recesija. Šogad 4% IKP kritums, nākamgad tas pats.

(turpinājums sekos)

Prezidents un partijas

Svētku brīvdienās radās laiks pakavēties pārdomās, piemēram, par nesen Valsts Prezidenta rosinātajām pārmaiņām politisko partiju dibināšanas noteikumos Latvijā. Varu diezgan droši apgalvot, ka šajā jautājumā Bērziņa kungam piekrītu – vismaz noteikti par to, ka partijai pirms startēšanas vēlēšanās ir jābūt kādam gadam darbaspējas pārbaudes laika un tātad reālas programmas plus tās piepildīšanas plāna pastāvēšanas pierādījumam. Citādi pie mums jau kuro reizi īsi pirms vēlēšanām rodas dīvaini veidojumi, kurus par partijām īsti pat nenosauksi.

Vēl ir jautājums par to, vai vajadzētu celt dibinātāju skaita slieksni, taču arī tam es līdzīgu apsvērumu dēļ sliecos piekrist, varētu tikai vēl diskutēt par konkrēto ciparu.

Saistībā ar šo pārdomāju arī drīz te, drīz citur sabiedrībā pavīdošo ideju par tautas vēlētu prezidentu. Skan skaisti, taču baidos, ka Latvijas objektīvajā realitātē šī ideja var būt lemta neveiksmei. Spriežot pēc pieredzes, diez vai šobrīd pie mums atrastos tāds kandidāts, kas savāktu uzreiz izteiktu vairākumu balsu, noteikti būtu jāorganizē otrā kārta. Un tad, piemēram, uz otro kārtu atnāk 20% vēlētāju – rezultātā faktiski uzvar tas, kam kopumā nieka 11% balsu. Te nu bija visas tautas vēlēts…

Šis rada aizdomas par lielās naudas ienākšanu, kā tas ir pierādījies jau vairākās vēlēšanās pēc kārtas, kad ar lielu naudu var bez reālas programmas un īpaša rīcības plāna visur tikt… Grigule Eiropas Parlamentā, Sudraba Saeimā nav ne tuvu vienīgie piemēri, taču svaigākie.

Par mākslu un politiku

Pagājušas LR 12. Saeimas vēlēšanas, saskaitīti rezultāti. Gan savā, gan Vienotības vārdā pateicos Latvijas iedzīvotājiem par vēlēšanās mums dāvāto uzticību – un apsolu, ka centīsimies to attaisnot divtik.

Šeit gribas pieminēt kādu prātā ienākušu līdzību. Jaunākajā „The Economist” numurā gandrīz veselu lapu aizņem raksts par diriģentu Andri Nelsonu, kura nesenais pirmais koncerts Bostonas simfoniskā orķestra direktora statusā iezīmējis jaunu pavērsienu šī orķestra darbībā – pēc trīs gadu ilgas „atstumtības”, kas sabiedrībā bija saglabājusies, pateicoties tā iepriekšējā direktora sliktās veselības noteiktajiem pārtraukumiem un saraustītajam darbam. Nu orķestris ir nostājies uz cita ceļa, un arī sabiedrība ir atzinusi gatavību to pieņemt.

Tā gadās – kaut kādu apsvērumu dēļ mākslinieks kādu brīdi nav pieņemams publikai, un tad viņš var būt vienalga, cik talantīgs, bet… Visu nosaka šis kontakts ar publiku. Taču Nelsona gadījums parāda, ka šo apburto loku var pārraut. Man šķiet, tas pats notiek Latvijas politikā – un vajadzīgs tāds pats izrāviens, kurā pati sabiedrība no jauna dotu politikai iespēju sevi parādīt.

Esam vienkārši pieraduši domāt, ka politiķi jau pēc noklusējuma ir sliktie – tas tāds kā mantojums no pagātnes, par kura segumu nemaz īsti neaizdomājamies. Ir pienācis laiks to vienkārši atmest un ieviest jaunas domas, paskatīties uz visu no pozitīvās puses, dot Latvijas politikai un Latvijai kopumā Īstu iespēju.

Sestdien – balsosim PAR Latviju!

Latvijas politikā pēkšņi ir atgriezušās bezmaz padomju metodes, kuras tiek pielietotas, sargājot austrumu kaimiņiem tuvos „naudas maisus” tepat pie mums.

Tik tiešām, pēdējās nedēļās priekšvēlēšanu cīņās pavisam jau pasācis ost pēc stabilākajām padomju tradīcijām – kad nav argumentu, no pagrīdes tiek vilkti ārā visnetīrākie „kompromāti”, lai ienaidnieku demoralizētu, padarītu netīkamu sabiedrībai, nokauninātu pionieru sapulces priekšā un tādā garā. / lasīt tālāk

Vai Puzes hercoga beigu sākums?

Sabiedrībā plaši tiek apspriesta Saskaņas Centra sakāve aizvadītajās vēlēšanās. Ušakova vadītā partija pat Rīgā nespēja gūt cerēto vēlētāju atbalstu, lai gan vēl nesen pašvaldību vēlēšanās ieguva absolūto vairākumu. Šo notikumu fonā nepamanīti palika ZZS negaidīti sliktie rezultāti Ventspilī, kas varētu būt pirmie nopietnie vēstneši Lemberga beigu sākumam.  / lasīt tālāk