Tag Archives: PSRS

Par latviešu valodu brīvā Latvijā

(06.09.2018) Mana runa Saeimā, debatējot par grozījumiem Darba likumā (aizliegumu darba devējiem pieprasīt konkrētas svešvalodas prasmi, ja darba pienākumos neietilpst šīs svešvalodas lietošana).

Replika par KPV

Vakar tiku ierunājis nelielu video, kur uzdevu jautājumu tiem jauniešiem, kas nolēmuši balsot par Kaimiņa partiju: kāda tam ir motivācija. Aicināju man tiešām atbildēt komentāros (video pieejams zem šī teksta). Tagad gribu piebilst vēl dažus vārdus.

Cik izdevies uztvert no atsauksmēm internetā – KPV balsotāji pārsvarā ir tādi jaunieši, kas neatceras un nevar atcerēties, kas ir okupācija, kāda tā bija Latvijai, no kāda zaņķa esam izrāpušies.

Viņi vaino mūs, “vecās” partijas, par to, ka mūsu valsts nav tādā līmenī kā tās, uz kurām viņi brauc strādāt – Īrija, Anglija, Vācija…

Bet vai tiešām var pavisam nesaprast, kā esam PSRS okupācijas iespaidā atsviesti 50 gadus tālā pagātnē…. Ja grib zināt, no kā mums patiesībā ir izdevies tikt vaļā, var aizbraukt un paskatīties, kā šodien iet, piemēram, Moldovā, – un tad uzreiz saprotams, ko esam pārvarējuši un ka patiesībā šobrīd dzīvojam labāk nekā jebkad.

Tiesa, mēs vēl ES līmeni neesam sasnieguši. Daži ir, bet ne visi. Bet mūsu vīzija un viss darbs ir vērsts uz to, ka mēs to sasniegsim un pārsniegsim; piemēram, Grieķiju jau vairākās pozīcijās esam apdzinuši – un tas ir rūpīgs darbs, kas jāturpina.

“Vai te dzima Krimas jautājuma risinājums?”

No 26. līdz 28. augustam Marienhamā (Somijā) norisinājās 27. Baltijas jūras parlamentārā konference. Latviju pārstāvēju es, Atis Lejiņš, kopā ar kolēģiem – deputātiem Jāni Vucānu un Juri Viļumu, kā arī Saeimas konsultanti Ingrīdu Sticenko. Konferences gaitā no Latvijas uzstājās arī enerģētikas tirgus un politikas eksperts Reinis Āboltiņš.

Konference bija veltīta Baltijas reģiona dzīvotspējai, nākotnes attīstību balstot sadarbībā, ilgtspējā un “gudrajā enerģijā”. Kā zināms, situācija reģionā nav no labajām: ir dramatiskas klimata izmaiņas, jaunākais somu pētījums atklāj, ka Baltijas jūrā šobrīd ir zemākais skābekļa līmenis pēdējo 1500 gadu laikā, arī ūdens temperatūra turpinās kāpt.

Tomēr gribot negribot no vides politikas nācās pārslēgties uz ģeopolitiskiem jautājumiem. Klātesošajiem par pārsteigumu, Krievijas delegācijas vadītāja Valentīna Pivņenko izvēlējās šo konferenci atkal izmantot kā iespēju Krimas aneksijas attaisnošanai. Iegansts tam esot bijusi delegātu viesošanās Bomarsundas cietoksnī – tajā pašā, kuru 1854. gadā – Krimas kara laikā bija ieņēmusi un uzspridzinājusi franču-britu flote.

Delegāte Pivņenko uzskatīja par vajadzīgu arī izteikties, ka Krima nu ir Krievijas sastāvā uz mūžiem un tur vairs nekas nav maināms. Tāpēc man nekas cits neatlika kā nākamajā debašu dienā jau no paša rīta kāpt tribīnē un viņai atbildēt (skat. pievienoto video), atgādinot par to, ka šis jautājums jau ir izrunāts un iepriekšējās konferencēs pieņemtas nosodījuma rezolūcijas. Un arī to, ka Staļins savulaik tāpat teica par Baltijas valstīm, ka tās būšot uz mūžiem PSRS sastāvā, – bet kur nu ir pati PSRS… Mana cerība, protams, ir, ka Krimai nebūs jāgaida tik ilgi kā Baltijas valstīm, lai atgūtu savu brīvību.

Starp citu, kas ir interesanti – pēc Krievijas-Zviedrijas kara 18. gadsimta sākumā, kad Somija tika Pēterim I, Ālandu salas 1922. gadā (Nāciju līgas lēmums 1921.g.) tika piešķirtas Somijai, taču ar lielu autonomiju, jo iedzīvotāju pamatmasa tur bija zviedri. Tāpēc kuluāru sarunās ar pašiem ālandiešiem nonācām līdz idejai, ka varētu līdzīgi risināt arī sasāpējušo Krimas jautājumu, mēģinot panākt piekāpšanos un reizē ieguvumus abās pusēs. Kā būtu, ja Krima kļūtu atkal par Ukrainas daļu, taču ar atsevišķu karogu un parlamentu, saņemot plašu autonomiju? Tur varētu būt divas valsts valodas – ukraiņu un krievu, jāpiešķir statuss arī Krimas tatāru valodai. Ideālu risinājumu šajā situācijā nav, taču šis vismaz varētu būt sākums jaunām sarunām. Galu galā, Putins Krievijā nevaldīs mūžīgi, tāpēc ierosinu šo kā piedāvājumu izskatīšanai debatēs arī citos forumos.

Putins un Tramps: kurš kuru?*

foto: Alexander Zemlianichenko / The Associated Press

Pirms dažām dienām tikās divi pasaules līderi – vai varbūt jāsaka, divu pasauļu līderi – Donalds Tramps un Vladimirs Putins. Un loģiski domājošā sabiedrības daļa burtiski uzsprāga, jo tāda disonanse viena līdera rīcībā nav pieredzēta. Protams, runa ir par ASV prezidentu Donaldu Trampu.

Neatkārtošu to, ko jau citi paspējuši savos komentāros pateikt par Trampa vizīti Eiropā; vēlos tikai izcelt dažus punktus. Trampa atbalstītāji gan tajos nekā īpaši nosodāma nesaskatīs, bet tāda ir mūsdienu realitāte. Mēs dzīvojam laikā, kad emocijas aizstāj racionālismu un kurā pat ASV prezidents var mainīt viedokli par 180 grādiem pirms katras tikšanās, pārāk smagas kritikas gadījumā to norakstot uz “pārteikšanos” un atkal mainot viedokli… līdz nākamajai reizei.

Lai cik tas būtu nepatīkami, nākas uzdot jautājumu, kas jau uzreiz pēc prezidentu preses konferences tika izteikts liberālā laikraksta “The Guardian” publikācijā: vai Tramps vienkārši nav Putinam parādā? Ar domu – tiešā atkarībā, kabatā un īsā pavadā (laikrakstā lietots apzīmējums “beholden to”, kas angliski nozīmē “having a duty to someone in return for help or a service” – tas ir, pienākums kāda priekšā kā atmaksa par palīdzību vai pakalpojumu).

Iepriekš tādu “efektu” redzējām bijušā Vācijas kanclera Šrēdera gadījumā, kurš tagad ir augstā amatā Kremļa kontrolētajā “Rosneft” un arī intervijās klāsta, cik ļoti Eiropai paveicies ar tādu prezidentu kā Putins, un apšauba “mītus par Krievijas agresīvo politiku”. ..lasīt tālāk

BERLĪNE 1968 / RĪGA 2018 – toreiz un tagad

Vakar Rīgas sirds atkal bija asi kontrastējošu emociju pilna… Latvijas Nacionālajā teātrī notika Eiropas dienas pasākumi, tajā pašā laikā pie pieminekļa Pārdaugavā – kārtējie Sarkanarmijas uzvaras svētki. Un pavisam netālu, Gaismas pilī kopā sanāca trimdas laika jaunā paaudze, lai pēc 50 gadiem tuvāk apskatītu, kas notika pirmajā vispasaules latviešu jaunatnes kongresā Vācijā (1968 – sākumā plānots Rietumberlīnē, pēc tam pēdējā brīdī aizliegts un pārcelts uz Hannoveri).

Ja Nacionālajā teātrī un LNB notiekošie sarīkojumi bija līdzīga gara, tad to nevarētu teikt par “uzvarētāju svinībām” parkā iepretim Arkādijas dārzam. Gribētos jautāt, vai šie svinētāji maz aizdomājas par to, cik šodienas pieaugošās domstarpības un konflikti starp Krieviju, ASV un Eiropas Savienību atgādina situāciju 1945. gadā, kad iesākās Aukstais karš.

Kāpēc mūsu krievvalodīgā iedzīvotāju daļa, sevišķi jaunieši, izliekas neapzināmies, ka Aukstais karš sākās tāpēc, ka pēc uzvaras pār nacistiem Padomju Savienība piekrāpa rietumus – nesarīkoja brīvas, demokrātiskas vēlēšanas Austrumeiropā, neatdeva Baltijas valstīm neatkarību? Lai gan bija citādi piemēri – teiksim, Somija un Polija, kuras katra savā formā paturēja sev rīcības brīvību. Bet Baltijas valstis kļuva par pilnīgām PSRS provincēm, jo Staļinu vadīja imperiālistisks dzinulis – paplašināt PSRS robežas. Un rezultāts tam bija Aukstais karš.

Un šodien taču ir tas pats – Putinu vada tieši tā pati imperiālistiskā dziņa, Krievija lauž starptautiskus līgumus un paplašina robežas. Ukraina, Krima, “Iskander” raķetes Kaļiņingradā, centieni izjaukt brīvas, demokrātiskas vēlēšanas visā pasaulē, tajā skaitā ASV. Atkal šodienas Eiropā pieaug līdzīga situācija kā pēc 2. Pasaules kara.

Vai šādas atziņas tika pieminētas krievvalodīgajā presē, masu medijos? Ja nē, tad tiešām žēl, ka vismaz daļa Latvijas krievu jaunatnes neatnāk uz tādiem pasākumiem kā vakar Latvijas Nacionālajā bibliotēkā! Manuprāt, tieši viņiem būtu ļoti saistoši pētīt, kā mēs kā maza grupiņa guvām panākumus Berlīnē, cīnoties par Latvijas neatkarību. Tas ir senais stāsts par Dāvidu un Goliātu, un mēs esam Dāvids, nevis Goliāts. Vai tad šī Dāvida filozofija ir tiešām pilnīgi sveša mūsu jaunajai Latvijas krievu paaudzei!

Kā Latvija atbalstīja Somiju Ziemas karā

Kopš Krimas aneksijas Somija un Zviedrija ir tik cieši tuvinājušās NATO, ka arī mums kā NATO dalībvalstij tiek ar tām stiprinātas militārās un drošības saites. Tāpēc ir vērts atskatīties uz tālāku pagātni un to, ka mums jau reiz tādas ir bijušas, divpusēji sniedzot atbalstu Somijai Ziemas karā.

Esam daudz dzirdējuši par somu varonīgo cīņu šajā karā, kas bija viens no atslēgas notikumiem, lai Somija saglabātu savu neatkarību pēc Otrā Pasaules kara. Ziemas karā Somijas armijas rindās kā brīvprātīgie pievienojās liels skaits zviedru, norvēģu – un arī baltieši.

(kas zina, varbūt kāds no vīriem šajā foto ir arī brīvprātīgais no Baltijas!)

Somi cerēja, ka arī oficiāli karā iesaistīsies Baltijas valstis, tādējādi daļu frontes smaguma paņemot uz saviem pleciem. Tomēr Baltijas valstīs jau bija izvietotas Padomju Savienības militārās bāzes, valdošā elite Ulmaņa vadībā bija pieņēmusi lēmumu sadarboties ar Padomju Savienību un pakļauties tās prasībām. Tomēr, neskatoties uz šo valdības politiku un Padomju Savienības propagandu Baltijas valstīs, iedzīvotāju vidū valdīja liels atbalsts un līdzi jušana somu cīņai.

Sabiedrība ne vien juta līdzi, bet arī aktīvi iesaistījās un ..lasīt tālāk

Latviešiem savs Džeimss Bonds?

Runājot par likumprojektu par aizliegumu arī bijušajiem PSRS un Latvijas PSR VDK informatoriem kļūt par pašvaldību un tāpat Saeimas deputātiem, 8. februāra Saeimas plenārsēdē ar kaismīgiem iebildumiem uzstājās deputāts Valdis Kalnozols, kurš cita starpā teica arī šādus vārdus:

“Sāk parādīties tā saucamie priekšvēlēšanu vēstneši – atraktīvi likumprojekti cīņā pret tautā nīstamo VDK. Lejiņa kungs (kurš arī ir šī autors), varbūt pastāstiet savas darbības Afganistānā! Kuri vēl bez Gunāra Meierovica pārstāv Latvijā Centrālo izlūkošanas pārvaldi?

Vai SAB Kažociņa kungs ir… ..lasīt tālāk

Pirmdienas kustības atcerē

27. janvārī viesojos Igaunijas Nacionālajā bibliotēkā, kur norisinājās Pētera Luksepa atceres pasākums.

Pēters Lukseps (Peeter Luksep) bija igauņu izcelsmes aktīvists, kurš plaši iesaistījās Zviedrijas konservatīvās partijas darbībā un kļuva par vienu no tā saucamās “Pirmdienas kustības” izveides iniciatoriem (kopā ar Hokanu Holmbergu, Andresu Kingu un Gunaru Hekmarku). Pirmdienas kustība bija politisku mītiņu sērija, kas notika katru pirmdienu plkst. 12:00 un kur piedalījās dažādi zviedru un Baltijas valstu politiķi  (piemēram, Dainis Īvāns) – ar mērķi pievērst pasaules uzmanību sarežģītajai situācijai PSRS okupētajās Baltijas valstīs. Starp citu, visiem četriem kustības izveidotājiem par ieguldījumu Baltijas neatkarības atgūšanā ir piešķirti arī Latvijas augstākais apbalvojums – Triju zvaigžņu ordenis.

Daudzu politiķu izpratne par Baltijas lietām tolaik bija diezgan minimāla, un arī tagad situācija gadās līdzīga. Kad uzstājos ar runu pasākumā un stāstīju, kā pats 1989. gadā, toreiz vēl tikai topošās Latvijas Tautas frontes (LTF) Zviedrijas nodaļas uzdevumā, sagaidīju Latvijas organizācijas vadību, daudzi klausījās ar neviltotu interesi, jo varēja uzzināt daudz līdz šim nedzirdēta.

Starp citu, par to savas darbības periodu Zviedrijā jau agrāk esmu publicējis atmiņu stāstu; ja vēlaties, ar to var iepazīties šeit: http://www.lejins.lv/2017/03/06/marts-1989/

Aicinu Jūs apskatīt arī dažas fotogrāfijas. Tās ir uzņemtas šobrīd, taču kadrā numur 2 redzams diploms, kurš man tika pasniegts jau, šķiet, 1992. gadā. Tulkojums uz tā rakstītajam ir sekojošs:

“ATIM LEJIŅAM par piedalīšanos Pirmdienas kustībā Baltijas brīvībai no 1990. gada 19. marta līdz 1991. gada 16. septembrim. Kopā mēs esam uzrakstījuši daļu vēstures un nodibinājuši pamatu jaunai nākotnes sadarbībai ar brīvām tautām – Igauniju, Latviju un Lietuvu. Paldies!”

…un seko visu 4 kustības dibinātāju paraksti.

ASV Jūras spēku korpusu uzrunājot

Šī gada 4. novembrī Rīgā norisinājās ASV Jūras spēku korpusa svinīgā ceremonija, kur tiku aicināts teikt runu – kā parlamentārietis un kā bijušais korpusa dalībnieks. Zemāk piedāvāju iepazīties ar manas uzrunas tulkojumu latviešu valodā.

The original speech in English: http://www.lejins.lv/us-marines/

“Savu 21. dzimšanas dienu es sagaidīju ASV Jūras spēku korpusa treniņnometnē Sandjego – 1963. gadā. Nolēmu „svinēt”. Lai cik noguris, pamanījos piecelties no savas guļvietas un nakts melnumā tikt līdz dušas barakām, lai atveldzētos ar ilgu un neaprakstāmi iepriecinošu padzeršanos no ūdens krāna.

Kā gan es nokļuvu Jūras spēku korpusā pēc ierašanās Amerikā no Austrālijas pirms trim gadiem? Toreiz Vjetnamas karš arvien saasinājās, un ..lasīt tālāk

Latvijai nav pamatojuma atzīt Katalonijas neatkarību

Ja Katalonija pasludinās neatkarību, Latvijas Saeima par to nebalsos – un varu arī paskaidrot, kāpēc. Sāksim ar to – kā vispār kādam var ienākt prātā salīdzināt kādreizējo Latvijas situāciju ar Kataloniju un Eiropas Savienību ar PSRS!

Latvija PSRS sastāvā bija okupēta valsts, kamēr Katalonija kādreiz kopā ar Spāniju rakstīja demokrātisku konstitūciju un iekļāvās tās sastāvā brīvprātīgi.

Tagad reģions ir saņēmis lielu naudu no Spānijas un Eiropas Savienības un nevēlas neko no tās dot pārējai Spānijai… Tad jau mūsu Rīga un Ventspils, kurām tāpat darbojas šādi izlīdzināšanas fondi uz Latvijas valsts rēķina, arī varētu pēkšņi ņemt un pieprasīt teritoriālo neatkarību no Latvijas!

ES līguma ietvaros mēs atbalstām tās dalībvalsts – Spānijas teritoriālo veselumu. Pievienotajā video redzams “LTV Panorāmas” sižets, kurā savu viedokli par iespējamo Katalonijas atdalīšanos skaidro Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs un Saeimas deputāti – Atis Lejiņš un Aleksejs Loskutovs.