Tag Archives: PSRS

Par sadarbību mieram un labklājībai

Pagājušās nedēļas otrajā pusē Baltkrievijas galvaspilsētā Minskā norisinājās kārtējā Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas Parlamentārās Asamblejas (EDSO PA) sesija, kurā pārstāvēju Latviju – šoreiz ne tikai kā Latvijas delegācijas biedrs, bet arī tās vadītāja vietas izpildītājs (jo pastāvīgais vadītājs – deputāts Edvins Šnore pēdējā brīdī tomēr nevarēja ierasties). Kā ierasts, klāt bija arī mūsu delegācijas konsultants Igors Aizstrauts.

Kopumā sesijā piedalījās 260 parlamentārieši no ASV, Eiropas un Āzijas; sesijas pamattēma bija savstarpējās uzticības un sadarbības veicināšana mieram un labklājībai EDSO reģionā (Enhancing mutual trust and co-operation for peace and prosperity in the OSCE region).

Konferences programma (angļu valodā): [PDF]

Sesijā atkal bija atļauts piedalīties Krievijas delegācijai – un, protams, kā jau bija paredzams, tā tūdaļ kārtējo reizi ..lasīt tālāk

Dažas draudzīgas piezīmes par piemiņas pasākumu Lestenē

8. maijā biju Lestenes Brāļu kapos – 2. pasaules kara upuru piemiņas pasākumā. Un vēlos teikt, ka mani skumdina pilnībā aizmirstā tā mūsu tautiešu daļa, kas tika mobilizēta Sarkanajā armijā. Vai tad tie arī nav tādi paši šī kara upuri… Ne jau aiz laba prāta kāds karot svešās armijās gāja.

Protams, vienmēr visās ierakumu pusēs atradās arī tādi, taču tas jau ir cits stāsts. Taču Sarkanajā armijā 1944.-1945. gadā tika mobilizēti vairāk nekā 57000 Latvijas iedzīvotāju. Vēsturnieki lēš, ka kopā tās rindās krituši 35000 mūsu pilsoņu, un vai mums tie vienkārši jānoraksta? Bija taču visu upuru piemiņas diena.

Abās pusēs zaudēto latviešu dzīvības ir lielā skaitā, vairākos desmitos tūkstošu mērāmas. Nedalīsim šos upurus “pareizākajos” un “nepareizākajos”, neturpināsim paši vēl tagad brāļu karu, kuru mums uzspieda Hitlera un Staļina pakts! ..lasīt tālāk

Marts, 1989: trimdas loma Latvijas neatkarībā un nākotnes uzdevumi

Raksts balstīts uz autora priekšlasījumu par LTF un Zviedriju konferencē Upsalā pērn decembrī, ko par Baltijas tautu frontēm un attiecībām ar Zviedriju rīkoja “Krievijas un Eirāzijas pētniecības centrs” un kur piedalījās arī baltu valodu profesore Baiba Kangere un literatūrzinātniece Eva Eglāja-Kristsone. 

Atmiņas… Topošās Latvijas Tautas frontes (LTF) Zviedrijas nodaļas uzdevumā braucu ar prāmi uz Helsinkiem – lai dzelzceļa stacijā sagaidītu LTF vadību. Vēlāk, jau uz perona stāvot un gaidot vilcienu no Ļeņingradas, caur visu manu dvēseli plūst spēcīga enerģija, pārņem dīvainas apjausmas par to, ka nu taču tikšos ar īstiem revolucionāriem.

Cauri apziņai izšaujas viss, ko kādreiz esmu Kalifornijā, vēl students būdams, lasījis par revolūcijas anatomiju. Jau agrāk, vēl Austrālijas periodā, biju kā ideālisma pilns jaunietis izlēmis atbrīvot Latviju – un, uz ASV emigrējot, atmetis savu iepriekšējo inženiera izglītību un pārmeties uz humanitārajām zinātnēm, pētījumiem par revolūciju utt. Un te nu tas bija!

PDF versija ar fotogrāfijām: [0,6 Mb]

Atcerējos arī vēsturnieka un sociologa Edmunda Vilsona grāmatu “To the Finland Station” – tajā bija stāstīts arī par Ļeņinu, kurš 1917. gadā ar vācu slependienestu gādību devās uz Svēto Pēterburgu taisīt revolūciju un bija sekmīgs. Un te nu ir otrādi – šie “revolūcijas bērni” brauc no Pēterburgas stacijas “Finlandskaja” pie mums. Tikai nu tā ir nevis grāmata, bet realitāte, kurā es piedalos un par kuru vēlāk rakstīs jaunas grāmatas.

Pārņem uztraukums, jo nemaz īsti nezinu, kā viņi izskatās. Redzēti gan, bet tikai padomju Latvijas izdevumos un slepšus iegūtos TV raidījumu ierakstos. Atceros, ka Dainim Īvānam kupls matu ērkulis. Bet pārējos pat nezinu vaigā, un vai maz viņus pazīšu… ..lasīt tālāk

Rīgas lidosta (un) valodas jautājumi

Jau vairākkārt esmu rakstījis par to, cik sarežģīti pašiem latviešiem dažreiz šķiet runāt latviešu valodā… Un dzīve nebeidz piespēlēt arvien jaunu materiālu šādām nedaudz piktām pārdomām.

Piemēram, parunāsim atkal par mūsu lidostu.

Starptautiskajai lidostai “Rīga” nupat mainījusies valde. Apsveicu jauno valdi! Un ceru, ka tā ņems vērā dažus manus ieteikumus.

Šī gada vasarā devos pie radiniekiem uz ASV, un nācās gūt ne sevišķi patīkamus saistībā ar latviešu valodas lietojumu lidostā – un te es nerunāju par, piemēram, akcentu. Problēmas ir gan gramatiska rakstura, gan arī pašā runas stilā. Starptautiskā labā prakse ir, ka reisu pieteicēji runā rāmi un saprotami – kā Latvijas Radio 1. programmas diktori. Ja runātājam latviešu valoda nav dzimtā, tad gaidām tomēr labu gramatiku un valodas izpratni. Bet mūsējie “nober” ziņu kā no ložmetēja, turklāt ne vienmēr pareizi. Šāds runas veids liecina par darba kultūras trūkumu. ..lasīt tālāk

Saeima atgriežas PSRS?

Pēc šodienas Saeimas sēdes portālos izplatījušās ziņas par to, ka deputāti noraidījuši “ieceri apvienot VID Finanšu policiju un Muitas policiju”, un it sevišķi “Vienotība” esot tā vainīgā. Tomēr es saku – tā nav!

Šādi paziņojumi pēc būtības ir neprecīzi – mēs nebūt neesam noraidoši pret šo ieceri, iebildumi radās pret paredzēto veidu, kā to bija iecerēts darīt, pārvēršot VID par gandrīz vai militāru vienību, kur būtu formas ar uzplečiem, savs ģenerālis ar pistoli vai vēl kaut kas tādā garā. Kas tie par PSRS domāšanas recidīviem?!

Kā vispār Latvijā pat ceturtdaļgadsimtu pēc neatkarības atgūšanas kāds var domāt šādu padomju savienībai raksturīgo šablonu ietvaros, nemaz nerunājot par to, ka tie varētu būt neatkarīgas valsts parlamenta deputāti… Un tas ir ļoti būtiski! Šādi mēs būtu vienīgā Baltijas un Ziemeļvalstu valsts ar militāru VID. Kolosāls starptautiskais tēls Latvijai! Investoriem draudzīga valsts…

Akmeņu, geizeru un stratēģu zeme

Valsts svētku laikā diemžēl nevarēju būt Latvijā, tā vietā trīs dienas pavadīju Reikjavikā kā Latvijas EDSO delegācijas pārstāvis – kopā ar tās priekšsēdētāju Edvīnu Šņori (NA) un konsultantu Igoru Aizstrautu. Šī bija kārtējā “Nordic-Baltic Eight” (NB8) formāta tikšanās, kur nosaukumā minētais “astoņi” nozīmē piecu ziemeļvalstu un triju Baltijas valstu apvienību. Mūsu līmenis bija sadarbības un drošības apspriede, runājām par kopīgajām interesēm un taktiku, kā arī jūlijā paredzēto EDSO konferenci Tbilisi, Gruzijā. ..lasīt tālāk

Riņķa dancis ap Okupācijas muzeju

Jau krietnu laiku turpinās peripetijas ap Nākotnes namu – okupācijas muzeja jauno piebūvi, kas ir tā plašāka renovācijas plāna sastāvdaļa. Sparīgu opozīciju plānam joprojām uztur arhitektu grupa, kura to sauc par pašreizējās ēkas kā sava laikmeta pieminekļa apdraudējumu. Un nu Rīgas būvvalde apturējusi atļauju šīs piebūves projektam. Bet jājautā, vai tikai tāpēc, ka nolemts piekrist arhitektu viedoklim? Vai tomēr ir arī zināms politisks pamatojums… ..lasīt tālāk

Konference Rostokā – Baltijas jūras reģiona parlamentu sadarbībai

Turpinot viņgad aizsākto Latvijas Saeimas pārstāvja darbu Baltijas jūras reģiona starpparlamentārajā konferencē, augusta izskaņā viesojos Vācijā – Rīgas senās sadraudzības pilsētā Rostokā, kuras tuvumā šoreiz norisinājās minētais pasākums.

Konferences pamata tēmas šoreiz bija inovācijas sociālajā un veselības aprūpē, tomēr dalībniekiem vienmēr ir brīvība izteikties par dažādiem jautājumiem, tāpēc arī šoreiz nācās pacelt „Ukrainas jautājumu” – galvenokārt dēļ Krievijas delegātes Tatjanas Zaharenkovas nepārdomātajiem (vai varbūt patiesībā pat ļoti pārdomātiem, „čekas režisētiem”) izteikumiem. Bija šaubas, vai uz tiem vispār atbildēt, diemžēl nācās tomēr runāt, protokola labad ieviešot skaidrību, ka to neatbalstām (jo klusēšana – piekrišana). ..lasīt tālāk

Par vēstures nezināšanu

didzism

Kādreiz valdīja mīts, ka internetā visi ir anonīmi un tamdēļ neaizskarami – katrs var teikt, ko vien vēlas, un par to viņam nekas nebūs. Taču ir arī tādi, kas uzskata, ka tā ir vārda brīvība – teikt visu, kas uz mēles, pat ja tas pirms tam nav pabijis smadzenēs…

Iespējams, bijušais „Dienas” un „Latvijas Radio” žurnālists Didzis Melbiksis vienkārši ir kādā brīdī nolēmis savā dzīvē atteikties no pagātnes sloga un pievērsties budistu sludinātajam „te un tagad” – tomēr ar faktiem tā vis nevarēs izdarīties, īpaši tad, ja runājam arī par citu cilvēku un veselu valstu pieredzēto. ..lasīt tālāk

ASV būs ar mums!

1963. gadā, apmeklējot Rietumberlīni, ASV prezidents Džons Kenedijs savā runā teica leģendāro frāzi „Ich bin ein Berliner” (esmu berlīnietis), ar to domājot ASV aizstāvību Rietumberlīnei un sūtot ļoti  skaidru signālu Padomju savienībai (ar kuras gādību Vācija bija pārgriezta uz pusēm ar Berlīnes sienu).

Pašreizējo Ukrainas notikumu kontekstā ASV prezidents Baraks Obama tieši tādu pašu signālu nosūtījis Krievijas varai vakar, Igaunijas vizītes laikā skaidri pasakot: „We’ll be here for Estonia. We will be here for Latvia. We will be here for Lithuania.” (mēs būsim šeit, lai aizstāvētu Igauniju, Latviju, Lietuvu) – piebilstot arī sekojošo: „Iepriekš jūs jau reiz zaudējāt neatkarību. Kopā ar NATO jūs to vairs nezaudēsiet nekad.”

NATO ģenerālsekretārs Anderss Fogs Rasmusens pirms dažām dienām jau vēstīja, ka alianses austrumu dalībvalstīs tiks pastiprināta tās klātbūtne, attīstot bruņoto spēku trieciengrupas, kuras varēs operatīvi un ļoti īsā laikā atbildēt uz militāriem draudiem. Faktiski šobrīd piepildās tas, par ko runāju jau iepriekš – NATO armijas tehnikas priekšpozicionēšana Baltijas valstīs, kur līdz šim notikuši arī plaši manevri ar NATO armiju piedalīšanos. Piemēram, Latvijā par NATO bāzi jau faktiski ir kļuvusi Ādažu militārā bāze. Visās Baltijas valstīs un Polijā tiks pastiprināta ASV gaisa spēku un izpletņlēcēju vienību klātbūtne.

Igaunijas vizītē prezidents Obama tiešos vārdos arī apliecināja, ka NATO līguma 5. punkta ietvaros Tallinas, Rīgas un Viļņas aizstāvēšana ir tikpat svarīga kā Berlīnes, Parīzes un Londonas aizstāvēšana. Neatkarīgi no valsts lieluma un attāluma – ja Krievija iebruks jebkurā NATO valstī, tas Krievijai automātiski nozīmēs karu ar tām visām, ieskaitot ASV.