Tag Archives: Somija

Par enerģētisko neatkarību no Krievijas

25. un 26. oktobrī Viļņā norisinājās Baltijas Asamblejas 37. sesija, kurā piedalījās arī Latvijas parlamentārā delegācija, lai kopā ar Lietuvas un Igaunijas deputātiem spriestu par ciešāku sadarbību.

Reizēm saņemam pārmetumus, ka šai jau tālajā 1991. gadā iedibinātajai institūcijai nav nekādas nozīmes; manuprāt, tā ir ļoti nepārdomāta attieksme. Piemēram, šobrīd BA ir panākusi, ka notiek sadarbība starp Latviju, Igauniju un Lietuvu pārrobežu medicīniskajā palīdzībā, tiek glābtas cilvēku dzīvības un vienlaicīgi ietaupīti līdzekļi; ļoti daudz ietaupām katrai valstij, arī kopīgi iepērkot vakcīnas.

Viens no galvenajiem BA panākumiem, manuprāt, ir tās ievērojamā loma transporta un enerģētikas sadarbībā starp Baltijas valstīm un Baltijas valstu sadarbībā ar Ziemeļeiropu un visu Eiropas Savienību. Piemēram, visi zina par “Rail Baltica”, šis projekts ir uzmanības centrā, taču mums ir arī elektrības starpsavienojumi, kuriem jāpanāk sinhronizēšana ar ES, pārcērtot pēdējo saikni ar Krieviju.

Jau no 2015. gada strādā maiņstrāvas līnija ..lasīt tālāk

“Vai te dzima Krimas jautājuma risinājums?”

No 26. līdz 28. augustam Marienhamā (Somijā) norisinājās 27. Baltijas jūras parlamentārā konference. Latviju pārstāvēju es, Atis Lejiņš, kopā ar kolēģiem – deputātiem Jāni Vucānu un Juri Viļumu, kā arī Saeimas konsultanti Ingrīdu Sticenko. Konferences gaitā no Latvijas uzstājās arī enerģētikas tirgus un politikas eksperts Reinis Āboltiņš.

Konference bija veltīta Baltijas reģiona dzīvotspējai, nākotnes attīstību balstot sadarbībā, ilgtspējā un “gudrajā enerģijā”. Kā zināms, situācija reģionā nav no labajām: ir dramatiskas klimata izmaiņas, jaunākais somu pētījums atklāj, ka Baltijas jūrā šobrīd ir zemākais skābekļa līmenis pēdējo 1500 gadu laikā, arī ūdens temperatūra turpinās kāpt.

Tomēr gribot negribot no vides politikas nācās pārslēgties uz ģeopolitiskiem jautājumiem. Klātesošajiem par pārsteigumu, Krievijas delegācijas vadītāja Valentīna Pivņenko izvēlējās šo konferenci atkal izmantot kā iespēju Krimas aneksijas attaisnošanai. Iegansts tam esot bijusi delegātu viesošanās Bomarsundas cietoksnī – tajā pašā, kuru 1854. gadā – Krimas kara laikā bija ieņēmusi un uzspridzinājusi franču-britu flote.

Delegāte Pivņenko uzskatīja par vajadzīgu arī izteikties, ka Krima nu ir Krievijas sastāvā uz mūžiem un tur vairs nekas nav maināms. Tāpēc man nekas cits neatlika kā nākamajā debašu dienā jau no paša rīta kāpt tribīnē un viņai atbildēt (skat. pievienoto video), atgādinot par to, ka šis jautājums jau ir izrunāts un iepriekšējās konferencēs pieņemtas nosodījuma rezolūcijas. Un arī to, ka Staļins savulaik tāpat teica par Baltijas valstīm, ka tās būšot uz mūžiem PSRS sastāvā, – bet kur nu ir pati PSRS… Mana cerība, protams, ir, ka Krimai nebūs jāgaida tik ilgi kā Baltijas valstīm, lai atgūtu savu brīvību.

Starp citu, kas ir interesanti – pēc Krievijas-Zviedrijas kara 18. gadsimta sākumā, kad Somija tika Pēterim I, Ālandu salas 1922. gadā (Nāciju līgas lēmums 1921.g.) tika piešķirtas Somijai, taču ar lielu autonomiju, jo iedzīvotāju pamatmasa tur bija zviedri. Tāpēc kuluāru sarunās ar pašiem ālandiešiem nonācām līdz idejai, ka varētu līdzīgi risināt arī sasāpējušo Krimas jautājumu, mēģinot panākt piekāpšanos un reizē ieguvumus abās pusēs. Kā būtu, ja Krima kļūtu atkal par Ukrainas daļu, taču ar atsevišķu karogu un parlamentu, saņemot plašu autonomiju? Tur varētu būt divas valsts valodas – ukraiņu un krievu, jāpiešķir statuss arī Krimas tatāru valodai. Ideālu risinājumu šajā situācijā nav, taču šis vismaz varētu būt sākums jaunām sarunām. Galu galā, Putins Krievijā nevaldīs mūžīgi, tāpēc ierosinu šo kā piedāvājumu izskatīšanai debatēs arī citos forumos.

Putins un Tramps: kurš kuru?*

foto: Alexander Zemlianichenko / The Associated Press

Pirms dažām dienām tikās divi pasaules līderi – vai varbūt jāsaka, divu pasauļu līderi – Donalds Tramps un Vladimirs Putins. Un loģiski domājošā sabiedrības daļa burtiski uzsprāga, jo tāda disonanse viena līdera rīcībā nav pieredzēta. Protams, runa ir par ASV prezidentu Donaldu Trampu.

Neatkārtošu to, ko jau citi paspējuši savos komentāros pateikt par Trampa vizīti Eiropā; vēlos tikai izcelt dažus punktus. Trampa atbalstītāji gan tajos nekā īpaši nosodāma nesaskatīs, bet tāda ir mūsdienu realitāte. Mēs dzīvojam laikā, kad emocijas aizstāj racionālismu un kurā pat ASV prezidents var mainīt viedokli par 180 grādiem pirms katras tikšanās, pārāk smagas kritikas gadījumā to norakstot uz “pārteikšanos” un atkal mainot viedokli… līdz nākamajai reizei.

Lai cik tas būtu nepatīkami, nākas uzdot jautājumu, kas jau uzreiz pēc prezidentu preses konferences tika izteikts liberālā laikraksta “The Guardian” publikācijā: vai Tramps vienkārši nav Putinam parādā? Ar domu – tiešā atkarībā, kabatā un īsā pavadā (laikrakstā lietots apzīmējums “beholden to”, kas angliski nozīmē “having a duty to someone in return for help or a service” – tas ir, pienākums kāda priekšā kā atmaksa par palīdzību vai pakalpojumu).

Iepriekš tādu “efektu” redzējām bijušā Vācijas kanclera Šrēdera gadījumā, kurš tagad ir augstā amatā Kremļa kontrolētajā “Rosneft” un arī intervijās klāsta, cik ļoti Eiropai paveicies ar tādu prezidentu kā Putins, un apšauba “mītus par Krievijas agresīvo politiku”. ..lasīt tālāk

BERLĪNE 1968 / RĪGA 2018 – toreiz un tagad

Vakar Rīgas sirds atkal bija asi kontrastējošu emociju pilna… Latvijas Nacionālajā teātrī notika Eiropas dienas pasākumi, tajā pašā laikā pie pieminekļa Pārdaugavā – kārtējie Sarkanarmijas uzvaras svētki. Un pavisam netālu, Gaismas pilī kopā sanāca trimdas laika jaunā paaudze, lai pēc 50 gadiem tuvāk apskatītu, kas notika pirmajā vispasaules latviešu jaunatnes kongresā Vācijā (1968 – sākumā plānots Rietumberlīnē, pēc tam pēdējā brīdī aizliegts un pārcelts uz Hannoveri).

Ja Nacionālajā teātrī un LNB notiekošie sarīkojumi bija līdzīga gara, tad to nevarētu teikt par “uzvarētāju svinībām” parkā iepretim Arkādijas dārzam. Gribētos jautāt, vai šie svinētāji maz aizdomājas par to, cik šodienas pieaugošās domstarpības un konflikti starp Krieviju, ASV un Eiropas Savienību atgādina situāciju 1945. gadā, kad iesākās Aukstais karš.

Kāpēc mūsu krievvalodīgā iedzīvotāju daļa, sevišķi jaunieši, izliekas neapzināmies, ka Aukstais karš sākās tāpēc, ka pēc uzvaras pār nacistiem Padomju Savienība piekrāpa rietumus – nesarīkoja brīvas, demokrātiskas vēlēšanas Austrumeiropā, neatdeva Baltijas valstīm neatkarību? Lai gan bija citādi piemēri – teiksim, Somija un Polija, kuras katra savā formā paturēja sev rīcības brīvību. Bet Baltijas valstis kļuva par pilnīgām PSRS provincēm, jo Staļinu vadīja imperiālistisks dzinulis – paplašināt PSRS robežas. Un rezultāts tam bija Aukstais karš.

Un šodien taču ir tas pats – Putinu vada tieši tā pati imperiālistiskā dziņa, Krievija lauž starptautiskus līgumus un paplašina robežas. Ukraina, Krima, “Iskander” raķetes Kaļiņingradā, centieni izjaukt brīvas, demokrātiskas vēlēšanas visā pasaulē, tajā skaitā ASV. Atkal šodienas Eiropā pieaug līdzīga situācija kā pēc 2. Pasaules kara.

Vai šādas atziņas tika pieminētas krievvalodīgajā presē, masu medijos? Ja nē, tad tiešām žēl, ka vismaz daļa Latvijas krievu jaunatnes neatnāk uz tādiem pasākumiem kā vakar Latvijas Nacionālajā bibliotēkā! Manuprāt, tieši viņiem būtu ļoti saistoši pētīt, kā mēs kā maza grupiņa guvām panākumus Berlīnē, cīnoties par Latvijas neatkarību. Tas ir senais stāsts par Dāvidu un Goliātu, un mēs esam Dāvids, nevis Goliāts. Vai tad šī Dāvida filozofija ir tiešām pilnīgi sveša mūsu jaunajai Latvijas krievu paaudzei!

Kā Latvija atbalstīja Somiju Ziemas karā

Kopš Krimas aneksijas Somija un Zviedrija ir tik cieši tuvinājušās NATO, ka arī mums kā NATO dalībvalstij tiek ar tām stiprinātas militārās un drošības saites. Tāpēc ir vērts atskatīties uz tālāku pagātni un to, ka mums jau reiz tādas ir bijušas, divpusēji sniedzot atbalstu Somijai Ziemas karā.

Esam daudz dzirdējuši par somu varonīgo cīņu šajā karā, kas bija viens no atslēgas notikumiem, lai Somija saglabātu savu neatkarību pēc Otrā Pasaules kara. Ziemas karā Somijas armijas rindās kā brīvprātīgie pievienojās liels skaits zviedru, norvēģu – un arī baltieši.

(kas zina, varbūt kāds no vīriem šajā foto ir arī brīvprātīgais no Baltijas!)

Somi cerēja, ka arī oficiāli karā iesaistīsies Baltijas valstis, tādējādi daļu frontes smaguma paņemot uz saviem pleciem. Tomēr Baltijas valstīs jau bija izvietotas Padomju Savienības militārās bāzes, valdošā elite Ulmaņa vadībā bija pieņēmusi lēmumu sadarboties ar Padomju Savienību un pakļauties tās prasībām. Tomēr, neskatoties uz šo valdības politiku un Padomju Savienības propagandu Baltijas valstīs, iedzīvotāju vidū valdīja liels atbalsts un līdzi jušana somu cīņai.

Sabiedrība ne vien juta līdzi, bet arī aktīvi iesaistījās un ..lasīt tālāk

Kokrūpniecībā esam uz pareizā ceļa

Vairāk nekā pusi Latvijas teritorijas klāj meži. Jau izsenis tie mūsu tautai gan snieguši drošību, gan devuši iespēju sarūpēt pārtiku ģimenei. Mūsu laiku dinamiskajā ikdienā meži sniedz arī relaksācijas iespējas un mieru. Bet šoreiz vēlos mežu uzlūkot kā mūsu tautsaimniecības balstu, jo Latvijas eksportā aptuveni 20% ir koks un koka izstrādājumi. Varbūt ikdienā nepamanām, bet tas ir būtiski vairāk, nekā dod pat tādas nozares kā lauksaimniecība un farmācija.

Pievērsties šim jautājumam mani mudināja tikšanās ar erudītajiem skolēniem Bauskas Valsts ģimnāzijā. Sarunā skolēni man uzdeva nopietnu jautājumu – kādēļ Latvija ..lasīt tālāk

Rail Baltica – jauns atskaites punkts Baltijas valstīm

“Es gribu nodrošināt, lai “Rail Baltica” būtu izcils projekts, par ko katrs, kurš kaut kādā veidā tam ir pielicis roku, justos lepns,”

– tā 2015. gada nogalē teica šī projekta triju Baltijas valstu pārstāvju kopuzņēmuma “RB Rail” valdes priekšsēdētāja Baiba Rubesa. Un 2017. gada pavasarī, nule atgriezies no globālā foruma “Rail Baltica” (24.-25.05), es saku – jā, tas tā ir noticis, sasniegts būtisks jaunas atskaites punkts, kas nesīs patiešām iespaidīgu transformāciju mūsu ekonomikā un augstus standartus uzņēmējdarbībā.

Šis bija pirmais forums, kurā jau sāka meklēt piegādātājus “Rail Baltica” izbūvei; ieradās uzņēmēji no 15 Eiropas valstīm un 3 ārpus tās (Krievijas, Ķīnas, Japānas). Sekas šim būs jau minētā transformācija ar sociālekonomisku efektu – būs vajadzīgi daudzi strādnieki, tiem ilgtermiņā jāpielāgo darba un sociālā vide (mājokļi, dažādu pakalpojumu pieejamība utt.). Tā ir milzu iespēja mūsu uzņēmējiem un cilvēkiem ar zināšanām!

Paredzamo labumu vidū jāuzskaita arī ārkārtīgais kaitīgo izmešu samazinājums un to pavadošā cīņa pret klimata pārmaiņām, vilcieniem aizstājot kravas auto, kas dos miljardiem ietaupījuma. Un tas būs arī veids, kā ik gadu izvairīties no 400 nevajadzīgajām nāvēm, kas rodas uz autoceļiem, pa kuriem pārvietojas fūres, kā arī sava veida ieguldījums sabiedrības “ārstēšanā” no pārgalvīgās braukšanas vispār.

Uzreiz jāatzīmē – arī forumā tika skaidri pateikts, ka te nebūs vietas nekādām “shēmām”. ..lasīt tālāk

Senču gudrība mūsdienās: Latvijas ārpolitika (+ video)

Vēlos uzteikt Latvijas Ārlietu institūtu (LĀI) par divām ļoti nozīmīgām un noderīgām publikācijām – pirmkārt, ekspertu rakstu apkopojumu “Latvijas ārlietu simtgade. I sējums: Idejas un personības” (288 lpp.), otrkārt, tādā pašā formā angļu valodā tapušo krājumu “The Baltic Sea Region: Hard and Soft Security Reconsidered” (208 lpp.).

Pirmā no minētajām tapusi Diānas Potjomkinas, Andra Sprūda un Valtera Ščerbinska redakcijā; grāmata tika atklāta 17. novembrī Rīgas Latviešu biedrības namā.

Kā sevišķi zīmīgu tās saturā gribu izcelt tieši vēsturnieka Valtera Ščerbinska rakstīto nodaļu – “Baltijas un Ziemeļvalstu virziens Latvijas ārpolitikā Starpkaru periodā”. Tajā autors piemin Latvijas pirmo ārlietu ministru Zigfrīdu A. Meierovicu, kurš 1918. gadā  ..lasīt tālāk

Stāsts par politisku vilšanos

ES dalībvalstu parlamentu Eiropas lietu komisiju delegāciju tikšanās (COSAC) šoreiz norisinājās Slovākijas galvaspilsētā Bratislavā, un turp devās arī Latvijas delegācija deputātes Lolitas Čigānes vadībā (Rihards Kols, Igors Pimenovs un es, Atis Lejiņš).

Diemžēl jāsaka, ka šī konference radīja manī diezgan dziļu vilšanos un zināmā mērā pat šoku par to, cik maz citu valstu deputāti šķiet esam informēti par dažādām politiskām norisēm Eiropas līmenī.

Teiksim, kaut vai par to pašu TTIP – Eiropas Savienības un ASV Transatlantiskās tirdzniecības un investīciju partnerības līgumu, par kuru sarunas notiek jau kopš 2013. gada, ieviestas “sarkanās līnijas” utt. Bet pretargumenti atkal izskanēja visi tie paši vecie, kas jau neskaitāmas reizes atspēkoti. Klausoties diskusijās, radās šī vilšanās, ka tu vari runāt un runāt, bet nāk nākamā reize, un atkal viss izrādās bijis kā pret sienu. ..lasīt tālāk

Notikumi un pārdomas, Valsts svētkus sagaidot

Vēlos Jums īsi pastāstīt par vairākiem interesantiem pasākumiem, kuros man ir nācies nesen šādā vai tādā līmenī piedalīties. Te mani novērojumi un piezīmes!

Baltijas Asambleja

Vispirms pavisam noteikti jāpiemin Baltijas Asamblejas gadskārtējā sesija, kura šoreiz notika tepat Rīgā – tā kā Latvija bija šī gada prezidējošā valsts. Bez šaubām, delegācijām imponēja Saeimas jaunā ēka, kuras mūsdienīgajā Baltiešu zālē notika pasākuma atklāšana.

Sesijas gaitā atklājās īsti pārsteigumi. Iedomājieties: izrādās, ka tieši Latvijā ir Baltijas valstu vidū visaugstākā dzimstība! Daudz slavinātā Igaunija ir nonākusi pēdējā vietā… Igauņu delegācija varēja atzīt, ka nauda (proti, pabalsti) ne vienmēr ir izšķiroši, iedarbojas arī citi faktori. Tiesa, Igaunijai pirms pāris gadiem bija uzrāviens, bet tad līkne atkal gājusi strauji uz leju – kamēr Latvijai un Lietuvai tikpat strauji uz augšu. Neesam gan vēl sasnieguši “atražošanas” pakāpi, tomēr ..lasīt tālāk