Viesi no Indijas
Šajās dienās Latvijā viesojas Indijas Republikas parlamenta apakšpalātas priekšsēdētāja Sumitra Mahadžana (Sumitra Mahajan) ar delegāciju; vakar augstā viešņa tikās ar Saeimas spīkeri Ināru Mūrnieci un deputātiem, kā arī piedalījās ziedu nolikšanas ceremonijā pie Brīvības pieminekļa. Šodien ar nepacietību gaidu viņas ierašanos manis vadītās Latvijas un Indijas parlamentārās sadarbības grupas sēdē!
foto: Ernests Dinka, Saeima
Vai Krievijā ir demokrātija?
Šodien esmu svaigi atgriezies no Helsingborgas, kur notika Baltijas un Ziemeļvalstu EDSO Parlamentārās Asamblejas nacionālo delegāciju tikšanās.
Daudz nekavēšu Jūsu laiku ar programmas atstāstu, taču vēlējos izcelt pāris būtiskas lietas. Piemēram, analizējām materiālu par to, kā Krievijā klājas cilvēktiesību organizācijām, kuru vairums, protams, pieder pie režīma opozīcijas. Specifiski tika izskatīts gadījums ar Igoru Kaljapinu, kurš vada organizāciju cīņai par spīdzināšanas novēršanu un citas cilvēktiesību iniciatīvas, – viņam par šādu viedokļu paušanu uzbruka, “tradicionāli” ielejot sejā briljantzaļā šķīdumu. Te jāatgādina, ka minētais šķīdums ir ne tikai noturīga krāsa, bet arī kodīgs spirta šķīdums, kurš var laupīt cilvēkam redzi, apdedzinot acis.
• pieminētais materiāls bija faktu apkopojums “Russian Human Rights Defenders Keep Swimming under the Ice”, kuru Stokholmā izdevusi organizācija “Civil Rights Defenders” (www.crd.org)
Opozīcijas aktīvistiem Krievijā nemaz neklājas viegli jau sen. Te var minēt gan teju noindēto Vladimiru Kara-Murzu (vienu no nogalinātā politiķa Borisa Ņemcova tuvākajiem līdzgaitniekiem), gan šobrīd apkarojamo Putina amata konkurentu Alekseju Navaļniju (vinnējis vēlēšanās viņš gan tāpat nebūtu, tomēr acīmredzot kaut kādus vērā ņemamus draudus valsts varai rada) un daudzus citus.
Vērojot dažādas vēsmas šodienas Latvijā, gribas jautāt: vai tiešām starp mums ir daudz tādu, kas līdzīgu attieksmi pret opozīciju un cilvēktiesībām Putina atbalstītāju stilā vēlētos arī mūsu valstī?
Zināmas “inovācijas” šajā sfērā vērojamas arī Vācijā – tur sāk dibināt tādas kā “valsts nevalstiskās organizācijas”, kuras izliekas par NVO, taču galvenokārt nodarbojas ar Krievijas propagandas izplatīšanu (it kā tas Vācijā vēl būtu nepieciešams, jo Krievijas infrastruktūra tur tāpat jau ir diezgan stipra). Tas ir brīdinājums arī mums – turēt acis vaļā!
Debatēs izskanēja jautājums, vai Krievijā vispār ir iespējama demokrātija. Pēc juku laikiem vismaz daļā sabiedrības izaugušas lielas ilgas pēc cara, kurš ieviesīs kārtību, un mēs arī redzējām, ka prezidenta vēlēšanās pārējās politiskās partijas nevarēja vienoties, lai veidotu kādu vērā ņemamu opozīciju (par citiem daudz maz nopietnāks kandidāts bija jau minētais Navaļnijs, taču sistēma atrada iespējas, kā viņu ierobežot).
Ja kādreiz Krievijā “sabiedrības līme” bija komunisms, tagad to pilnā mērā ir aizvietojusi pareizticīgā baznīca. Kā dziļi simbolisks žests šeit jāņem vērā arī tas, kas notika pēc Putina inaugurācijas runas, – pirms pamest telpu, viņš paspieda rokas tikai trim cilvēkiem: pašam pirmajam Patriarham Kirilam, pēc tam bijušajam Vācijas kancleram Gerhardam Šrēderam (kurš tagad ir augstā amatā “Gazprom”) un visbeidzot premjerministram Dmitrijam Medvedevam.
Par latviešiem pasaulē
Saeimas ārlietu komisijā šodien konceptuāli pieņēmām Diasporas likuma projektu; rīt laidīsim cauri 1. lasījumā Saeimas plenārsēdē. Bija gan daži tehniski iebildumi no juridiskās komitejas; ceru, ka tās locekļi paspēs sagatavot korekcijas 2. lasījumam vēl pirms vasaras Saulgriežiem.
Bet kopumā droši ir teikt – tiešām izdarīts pamatīga apjoma un ļoti vajadzīgs darbs. Paldies par sadarbību arī Ārlietu ministrijai un pašiem diasporas pārstāvjiem, kā arī LU diasporas un migrācijas pētījumu centram un NVO!
Sēdē jutos mazliet dīvaini, kā vienlaikus pagātnē un tagadnē, nespējot “savilkt kopā” divus laikus paša dzīvē, – nostalģiskās atmiņas par jaunību kā trimdas latvietim Austrālijā 1950-ajos gados un šodienu ar parlamenta atbalstu diasporai.
Starp citu, par šo mūsu ieceri izrāda interesi arī Igaunija, Lietuva, Polija – viņiem tādu iniciatīvu vēl nav, kļūstam par modeli, kuram līdzināties. Vēl viens Latvijas ieguldījums mūsu kopīgajā nākotnē!
Globuss: saruna ar Ati Lejiņu
Pirms dažām dienām piedalījos RīgaTV24 raidījumā “Globuss”, kur diskutējām par aktualitātēm ārpolitikā. Piedāvāju arī Jums noskatīties raidījuma ierakstu.
Sarunu vadīja žurnālists Ansis Bogustovs, bez manis piedalījās arī aģentūras LETA ārzemju ziņu nodaļas vadītājs Guntars Grīnums un Latvijas radio žurnālists Gints Amoliņš:
BERLĪNE 1968 / RĪGA 2018 – toreiz un tagad
Vakar Rīgas sirds atkal bija asi kontrastējošu emociju pilna… Latvijas Nacionālajā teātrī notika Eiropas dienas pasākumi, tajā pašā laikā pie pieminekļa Pārdaugavā – kārtējie Sarkanarmijas uzvaras svētki. Un pavisam netālu, Gaismas pilī kopā sanāca trimdas laika jaunā paaudze, lai pēc 50 gadiem tuvāk apskatītu, kas notika pirmajā vispasaules latviešu jaunatnes kongresā Vācijā (1968 – sākumā plānots Rietumberlīnē, pēc tam pēdējā brīdī aizliegts un pārcelts uz Hannoveri).
Ja Nacionālajā teātrī un LNB notiekošie sarīkojumi bija līdzīga gara, tad to nevarētu teikt par “uzvarētāju svinībām” parkā iepretim Arkādijas dārzam. Gribētos jautāt, vai šie svinētāji maz aizdomājas par to, cik šodienas pieaugošās domstarpības un konflikti starp Krieviju, ASV un Eiropas Savienību atgādina situāciju 1945. gadā, kad iesākās Aukstais karš.
Kāpēc mūsu krievvalodīgā iedzīvotāju daļa, sevišķi jaunieši, izliekas neapzināmies, ka Aukstais karš sākās tāpēc, ka pēc uzvaras pār nacistiem Padomju Savienība piekrāpa rietumus – nesarīkoja brīvas, demokrātiskas vēlēšanas Austrumeiropā, neatdeva Baltijas valstīm neatkarību? Lai gan bija citādi piemēri – teiksim, Somija un Polija, kuras katra savā formā paturēja sev rīcības brīvību. Bet Baltijas valstis kļuva par pilnīgām PSRS provincēm, jo Staļinu vadīja imperiālistisks dzinulis – paplašināt PSRS robežas. Un rezultāts tam bija Aukstais karš.
Un šodien taču ir tas pats – Putinu vada tieši tā pati imperiālistiskā dziņa, Krievija lauž starptautiskus līgumus un paplašina robežas. Ukraina, Krima, “Iskander” raķetes Kaļiņingradā, centieni izjaukt brīvas, demokrātiskas vēlēšanas visā pasaulē, tajā skaitā ASV. Atkal šodienas Eiropā pieaug līdzīga situācija kā pēc 2. Pasaules kara.
Vai šādas atziņas tika pieminētas krievvalodīgajā presē, masu medijos? Ja nē, tad tiešām žēl, ka vismaz daļa Latvijas krievu jaunatnes neatnāk uz tādiem pasākumiem kā vakar Latvijas Nacionālajā bibliotēkā! Manuprāt, tieši viņiem būtu ļoti saistoši pētīt, kā mēs kā maza grupiņa guvām panākumus Berlīnē, cīnoties par Latvijas neatkarību. Tas ir senais stāsts par Dāvidu un Goliātu, un mēs esam Dāvids, nevis Goliāts. Vai tad šī Dāvida filozofija ir tiešām pilnīgi sveša mūsu jaunajai Latvijas krievu paaudzei!
-
- plašāk par šo: https://ej.uz/Jaunatne1968
-
- Diez vai šī jaunieša ceļš ved uz Zemessardzi… (foto avots: twitter.com/nepareizais)
-
- pie Brīvības pieminekļa – Latvijas Neatkarību godinot (foto avots: Edgars Ikstens, facebook.com)
Kā Latvija atbalstīja Somiju Ziemas karā
Kopš Krimas aneksijas Somija un Zviedrija ir tik cieši tuvinājušās NATO, ka arī mums kā NATO dalībvalstij tiek ar tām stiprinātas militārās un drošības saites. Tāpēc ir vērts atskatīties uz tālāku pagātni un to, ka mums jau reiz tādas ir bijušas, divpusēji sniedzot atbalstu Somijai Ziemas karā.
Esam daudz dzirdējuši par somu varonīgo cīņu šajā karā, kas bija viens no atslēgas notikumiem, lai Somija saglabātu savu neatkarību pēc Otrā Pasaules kara. Ziemas karā Somijas armijas rindās kā brīvprātīgie pievienojās liels skaits zviedru, norvēģu – un arī baltieši.
(kas zina, varbūt kāds no vīriem šajā foto ir arī brīvprātīgais no Baltijas!)
Somi cerēja, ka arī oficiāli karā iesaistīsies Baltijas valstis, tādējādi daļu frontes smaguma paņemot uz saviem pleciem. Tomēr Baltijas valstīs jau bija izvietotas Padomju Savienības militārās bāzes, valdošā elite Ulmaņa vadībā bija pieņēmusi lēmumu sadarboties ar Padomju Savienību un pakļauties tās prasībām. Tomēr, neskatoties uz šo valdības politiku un Padomju Savienības propagandu Baltijas valstīs, iedzīvotāju vidū valdīja liels atbalsts un līdzi jušana somu cīņai.
Sabiedrība ne vien juta līdzi, bet arī aktīvi iesaistījās un ..lasīt tālāk
Atklātā vēstule: trīs jautājumi tiesībsargam
Šodien Saeimas plenārsēdē, komentējot LR tiesībsarga Jura Jansona ziņojumu par padarīto 2017. gadā, aicināju uzlabot sadarbību starp tiesībsargu un parlamentu un uzdevu dažus precizējošus jautājumus. Diemžēl no Jansona k-ga pretī saņēmu emociju pilnu uzbrukumu, bet ne atbildes… Tāpēc jūtos spiests jautāt vēlreiz, nu jau atklātā vēstulē.
Pirmkārt. Tiesībsargs ziņoja, ka mums esot ļoti daudz gadījumu, kad bērni tiek “izņemti” no Latvijas ģimenēm un nonāk adopcijā ārzemēs, bet dienesti ir bezspēcīgi un nevar palīdzēt mūsu tautiešiem.
Ar to acīmredzot bija domāta adopcija uz Angliju. Savā uzrunā informēju, ka šādu gadījumu ir bijis mazāk nekā 20, turklāt gandrīz visos gadījumos tomēr bērni atgriezti pašu ģimenēm Anglijā vai iestādēm Latvijā, adopcijā pēc plašākas izmeklēšanas palikuši tikai četri. Un mans jautājums tiesībsargam ir – kad tad šiem četriem ir labāk, palikt mīlošās ģimenēs vai atgriezties tajās, kur viņiem fiziski dara pāri! Kaut kā tiesībsargs nonāk pretrunā pats ar sevi.
Vispār Jansona k-gs klaji aizvainoja mani, sakot, ka man neinteresē Latvijas bērnu liktenis: “Es saprotu, ka nu četri bērni, kas ir izņemti kaut kur no pilsoņu ģimenēm ārzemēs, tas jau tā kā tāds nieks vien ir, jā. Es tā no deputāta Lejiņa sapratu. Jo tie ir mūsu pilsoņi, viņi tiek atņemti, nu tas jau nekas, jā.”
Senākos laikos man par šādiem vārdiem būtu tiesības Jansona k-gu izsaukt uz dueli. Bet vai viņš pats ir vispār painteresējies, kāpēc citos gadījumos bērnus vecākiem atgrieza, bet tikai šajos četros nē? Jeb, ja bērnus sit Latvijas pilsoņi, tad viss, Jansonaprāt, ir kārtībā.
Otrkārt. Vai tiešām mums jāgaida, kad garīgi slims cilvēks nositīs savu ģimenes locekli vai padarīs viņa dzīvi par elli? Jo “pret paša gribu” nevarot tikt ievietots aprūpes iestādē. Psihiski slimam cilvēkam tas nekad nebūs “saskaņā ar paša gribu”, jo psihiski slims cilvēks nezina, ka ir slims. Vai tāpēc mums vispirms jāsagaida traģēdija? Gribētos zināt, vai tiesībsargs ir sekojis šīs problemātikas risinājumu attīstībai citās valstīs, piemēram, Vācijā un Dānijā. Arī upuriem ir cilvēktiesības!
Un visbeidzot, treškārt. Eiropas Komisija savos lēmumos balstās uz Latvijas statistiku, un mums ir tiešām liela t.s. “ēnu ekonomika”. No tiesībsarga izskanēja pārmetums, ka es neinformējot institūcijas par man zināmajiem “aplokšņu algu” gadījumiem. Kļūdāties, informēju gan – piemēram, par gaļas kombinātu “Nākotne” Kurzemē. Notikusī izmeklēšana kaut kur gan izčākstēja… Cik reizes tiesībsargs pats ar savām lielajām zināšanām un 35 darbinieku lielo biroju ir ziņojis par nodokļu nemaksātājiem?
Svētā Patrika diena Rīgā
Nedēļas nogalē man bija izdevība svinēt Sv. Patrika dienu trīs vakarus pēc kārtas. Vispirms bija Īrijas vēstniecības Latvijā rīkotā pieņemšana Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, kur pirmoreiz dzirdēju Īrijas himnu gēlu valodā – to dziedāja vokāliste Annija Austra Krēsliņa, un man šķita pilnīgi nevainojams izpildījums (arī īri pēc tam teica tāpat). Protams, tika dziedātas arī Latvijas un Eiropas himnas, kas bija ļoti patīkami.
Pasākumā mūs uzrunāja Īrijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Latvijā – Džims Henesijs (kas ir interesanti, īru valodā viņu sauc Seamus Mac Aonghusa). Īpašs viesis pieņemšanā bija ASV vēstniece Latvijā Nensija B. Petita (fotogrāfijā redzami abi vēstnieki, aiz viņiem es ar sievu Vitu). ..lasīt tālāk
Interesanti jaunumi
Nedēļas ieskaņa padevās tiešām interesanta – otrdien Rumānijas vēstnieks man pasniedza augstu apbalvojumu, Rumānijas Virsnieka ranga Nacionālā goda ordeni. Šo esmu izpelnījies ar savu proaktīvo darbošanos, vadot Latvijas un Rumānijas parlamentārās sadarbības grupu Saeimā un organizējot aktivitātes šīs sadarbības veicināšanai. Starp citu, piedevām ar šī ordeņa saņemšanu kļūstu arī par Rumānijas bruņoto spēku kapteini!
Paldies arī Saeimas spīkerei Ināras Mūrnieces k-dzei, kura savos sociālo mediju profilos raksta: “Esam ļoti pagodināti par (..) ordeņa piešķiršanu Saeimas deputātu grupas sadarbībai ar Rumānijas parlamentu priekšsēdētājam Atim Lejiņam. Rumānija ir Latvijai nozīmīgs partneris Eiropas Savienībā un NATO. Rumānija, tāpat kā Latvija, ir Eiropas brīvības priekšpostenis – mēs saskaramies ar līdzīgiem drošības izaicinājumiem.”
