Uzruna, darbu 12. Saeimā noslēdzot

Nedaudz par vēlēšanu rezultātiem, Latvijas ārpolitiku un drošību:

Latvija – piemērs citām valstīm!

10. oktobrī Parīzē norisinājās OECD (Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas) Parlamentārā tīkla sanāksme, kurā kā Latvijas Saeimas pārstāvis piedalījos arī es līdz ar deputātu Inesi Boķi (ZZS).

Divreiz uzrunāju klātesošos paneļdiskusijās – “10 years after the crisis – what is changed?” un “Future of work”. Vienu no šīm uzrunām vēlos īpaši izcelt, tā bija par mājokļu dārdzību; sarunas gaitā pieminēju jauno dzīvokļu celtniecību Valmierā, kura norisinājusies pašvaldības sadarbībā ar SEB banku. Tas no paneļdiskusijas spīkeres Monikas Keiseres (Monika Queisser) – OECD Nodarbinātības, darba un sociālo lietu direktorāta Sociālās politikas nodaļas vadītājas puses tika nosaukts par pozitīvo piemēru, kuru vērts analizēt un pielāgot arī citur.

Lieta tāda, ka Valmierā bija iedzīvotāju pieplūdums, bet pietrūka mājokļu. Pašvaldība izšķīrās par risku un ar SEB bankas atbalstu uzcēla 100 jaunus dzīvokļus, un risks attaisnojās, 90% no tiem jau ir aizņemti. Cilvēki dzīvo Valmierā, strādā, maksā nodokļus pašvaldībai. Un tā ir sociālā, nevis tirgus ekonomika – jo ekonomika nav tikai iekšzemes kopprodukta kāpums vai kritums, jāskatās arī sociālie aspekti.

Protams, modelis nav jauns, tādu izmantoja sociāldemokrāti, piemēram, pirmskara Vīnē – ar to atšķirību gan, ka tad dzīvokļus nevarēja dabūt īpašumā, bet tikai īrēt (no paaudzes paaudzē mantojot īres tiesības).

Vjačeslavs Dombrovskis nesen pauda, ka koruptīvās bankas likvidēšana liks Latvijas ekonomikai kristies, bet realitātē ir tieši pretēji: mums pirmoreiz ir kārtīgs rezerves fonds, 0,1% no iekšzemes kopprodukta. “Liesajos gados” ir jāver vaļā krāns naudas plūsmām, “treknajos gados” jāpiegriež – nevis otrādi.

Sveiciens Grīnsboro (Austrālijā)

Fragments no Grīnsboro Vēstures biedrības elektroniskā laikraksta (31.09.2018) – mana uzruna Grīnsboro pamatskolas audzēkņiem:

“Karalis ir miris; lai dzīvo karalis”?

Noslēgušās vēlēšanas. Vieni lej asaras, citi svin uzvaras. Taču lielākā kļūda, sevišķi tā dēvētajiem “vēlēšanu uzvarētājiem”, tagad būtu atslābināties un ļauties pašapmierinātības straumei.

Savulaik dzejnieks Jānis Peters mūs mierināja – okupācijas laikā latviešu netiks pilnībā pārkrievoti, jo gēni nemainās. Šoreiz tie paši gēni nostrādā negatīvā nozīmē, jo esam atkal nonākuši pie 13. gadsimtam raksturīgas situācijas, kad katram pilskungam gribējās personīgo karapulku. Kā savā grāmatā rakstīja vēsturnieks Indriķis Šterns – pat virsaitis Viestards mierīgi no meža noskatījās, kā ārējais ienaidnieks nodedzina Mežotnes pili, lai gan viegli būtu varējis pievienoties un savu “konkurentu” glābt. Protams, pēc tam viņš līdzīgu attieksmi piedzīvoja pats, kad viņa pēctecis Namejs, atriebjoties par publisku pļauku no Livonijas ordeņa virsnieka, sacēla pats savu karaspēku. Un zaudēja.

Taču mēs nedrīkstam palikt iedomātos mežos un tikai noskatīties, kā ienaidnieks novājina konkurentus. Latvijas politiķiem ir jābeidz šķelties un jāsāk apvienoties – kaut vai sekojot Vienotības piemēram, kas rāda, kas ir jādara un kas nav jādara, lai partija neizjūk: tas ir mūsu pienesums šīs valsts politikai. Vispirms izveidojoties apvienojām trīs partijas, bet uz šīm vēlēšanām startējām kopā jau sešatā.

Esmu jau savā videoblogā stāstījis, ka uzskatu – Latvijā būtu jāveido trīs lielas partijas vai vismaz to apvienības. Pirmkārt, Progresīvie – šī partija vēlēšanās pierādīja, ka ir dzīvotspējīga, arī diasporā tai ir atbalsts, – tātad tieši viņiem ir jāieņem sociāldemokrātu niša minētajā trīspartiju sistēmā. Jo vēsturiskā LSDSP ir pilnībā izkurtējusi, par to nav vērts pat runāt, savukārt Saskaņa ir Kremļa projekts. Progresīvajiem ir jākļūst par 1904. gadā dibinātās LSDSP pēctečiem.

Centra partija – pilnīgi skaidrs, Vienotība. Ja iespējams, kopā ar “pariešiem”. Savukārt stingri labējais bloks loģiski būtu ..lasīt tālāk

Īss komentārs pēc “Līderu debatēm” LNT

Latvijai vajag stipras, stabilas politiskās partijas

Romas pāvesta vizīte Latvijā

Šodien Latvijā viesojas augsts viesis, Romas pāvests Francisks. Devos uz Valsts Prezidenta pils zāli noklausīties svinīgo uzrunu – bija laba runa. Man patika, ka tika pieminēta Zenta Mauriņa, – ka viņas “saknes debesīs” pārnesti nozīmē, ka garīgās vērtības stiprākas par patērātāju kulta pielūgšanu, bet ka jārada darba vietas, lai cilvēkiem nebūtu jābrauc uz ārzemēm, lai pelnītu iztiku. Tas sasaucās arī ar Raimonda Vējoņa teikto.

Te ir vietā atgādināt, ka zemgaļi un kurši savulaik sacēlās pret Ordeņa iedibinātu kārtību, jo netika pildīti miera līguma nosacījumi starp viņiem un Ordeni. Tie divi zemgaļi, kas Romā iesniedza sūdzības Pāvestam, neaizstaigāja tur uz savu roku pa Eiropas lielceļiem. Viņus tur nogādāja Romas baznīca, kura vēlāk, pēc sacelšanām veicot izmeklējumus, atzina – ka kuršiem un zemgaļiem bija tiešām iemesls sacelties.

(foto: Valsts prezidenta kanceleja)

Baltu Vienības diena

Sestdien Jelgavā atzīmējām Baltu Vienības dienu, kas dibināta uz lietuviešu uzvaras Saules kaujā 1232. gadā, kurā tika sakauts Livonijas ordenis. Letgaļi, kurši, zemgaļi un igauņu karavīri, kuri karoja Livonijas ordeņa rindās, dezertēja, tā atvieglojot leišu uzvaru.

Iespaidīga bija Jēkaba Jančevska Oratorija “No letu zemes” noslēguma koncertā Jelgavas kultūras namā. Tā ir leģenda par Aglonas latgaļa virsaiša meitu Martu, kas apprecējās ar Mindaugu.

Par mūziku rūpējās Jelgavas kamerorķestris un jauktais koris “Ventspils”. Spēcīga mūzika, spēcīga teicēja (diriģents Aigars Meri, teicēja Zane Jančevska). Iesaku to pie iespējas noskatīties!

Ar Lolitu Čigāni, noliekot ziedus pie Prezidenta Čakstes pieminekļa. Foto: I. Ābele, Saeima

Par Oļegu Sencovu

Šī gada 13. septembrī Saeimas plenārsēdē pieņēmām paziņojumu par atbalstu Krievijā ieslodzītajam Ukrainas pilsonim – režisoram Oļegam Sencovam. Tomēr ne viss gāja gludi, nācās kādam deputātam atgādināt mūsu pašu valsts skarbo vēsturi.

Zem ozola kuplajiem zariem

Brīvdienās ar sievu aizbraucām uz Alūksni, pabijām arī pie Ernsta Glika diviem ozoliem, kurus vācu izcelsmes mācītājs Latvijā iestādīja kā piemiņu paša veiktajam darbam mūža garumā – abu Bībeles derību tulkojumam latviešu valodā.

Ernsts Gliks dzimis 1652. gadā Vetīnē, Saksijā, bet Latvijā ieradās 1673. gadā un palika teju līdz mūža galam; tikai nepilnu gadu pirms nāves, kad Lielā Ziemeļu kara laikā tika ieņemta Alūksne, Gliks tika izvests uz Maskavu, kur arī drīz mira (1705) un tika apglabāts vācu kapos pie “Marjina rošča” (Marijas birzs).

Jau pirmais no minētajiem Glika tulkojumiem iezīmēja lūzuma punktu Latvijas un tādējādi arī Eiropas vēsturē, radīja mums paliekošas vērtības, ar kurām rietumi arī šodien atšķiras no austrumiem, kā arī deva milzīgu ieguldījumu latviešu valodas attīstībā.

Interesanti, ka tolaik Glika darbu finansiāli atbalstīja arī Zviedrijas karalis Kārlis XI, pirms tam neviens to īsti negribēja. Tagad sakritības pēc vietējā draudzē – Alūksnes evaņģēliski luteriskajā baznīcā (kura šovasar svinēja 230 gadu jubileju) kalpo tieši zviedru garīdznieks Magnus Bengtssons, kurš sprediķo latviešu valodā; viņa ģimene arī pārcēlusies dzīvot uz Latviju, bērni turpat Alūksnē iet latviešu skoliņā.

Un droši varu teikt, ka mani pārņēma milzu bijība, mēģinot aptvert vienu no šiem ozoliem un saprotot, ka tas neizdosies ne uz pusi pat ar abām rokām, tik raženi un vareni tie ir. Vēl lielāka šī bijība kļūst, kad tu apzinies, ka ozoli te joprojām stāv, iestādīti tālajā 1694. gadā, un ir pārdzīvojuši visus karus, kas pārstaigājuši mūsu zemi.