Noslēgušās vēlēšanas. Vieni lej asaras, citi svin uzvaras. Taču lielākā kļūda, sevišķi tā dēvētajiem “vēlēšanu uzvarētājiem”, tagad būtu atslābināties un ļauties pašapmierinātības straumei.

Savulaik dzejnieks Jānis Peters mūs mierināja – okupācijas laikā latviešu netiks pilnībā pārkrievoti, jo gēni nemainās. Šoreiz tie paši gēni nostrādā negatīvā nozīmē, jo esam atkal nonākuši pie 13. gadsimtam raksturīgas situācijas, kad katram pilskungam gribējās personīgo karapulku. Kā savā grāmatā rakstīja vēsturnieks Indriķis Šterns – pat virsaitis Viestards mierīgi no meža noskatījās, kā ārējais ienaidnieks nodedzina Mežotnes pili, lai gan viegli būtu varējis pievienoties un savu “konkurentu” glābt. Protams, pēc tam viņš līdzīgu attieksmi piedzīvoja pats, kad viņa pēctecis Namejs, atriebjoties par publisku pļauku no Livonijas ordeņa virsnieka, sacēla pats savu karaspēku. Un zaudēja.

Taču mēs nedrīkstam palikt iedomātos mežos un tikai noskatīties, kā ienaidnieks novājina konkurentus. Latvijas politiķiem ir jābeidz šķelties un jāsāk apvienoties – kaut vai sekojot Vienotības piemēram, kas rāda, kas ir jādara un kas nav jādara, lai partija neizjūk: tas ir mūsu pienesums šīs valsts politikai. Vispirms izveidojoties apvienojām trīs partijas, bet uz šīm vēlēšanām startējām kopā jau sešatā.

Esmu jau savā videoblogā stāstījis, ka uzskatu – Latvijā būtu jāveido trīs lielas partijas vai vismaz to apvienības. Pirmkārt, Progresīvie – šī partija vēlēšanās pierādīja, ka ir dzīvotspējīga, arī diasporā tai ir atbalsts, – tātad tieši viņiem ir jāieņem sociāldemokrātu niša minētajā trīspartiju sistēmā. Jo vēsturiskā LSDSP ir pilnībā izkurtējusi, par to nav vērts pat runāt, savukārt Saskaņa ir Kremļa projekts. Progresīvajiem ir jākļūst par 1904. gadā dibinātās LSDSP pēctečiem.

Centra partija – pilnīgi skaidrs, Vienotība. Ja iespējams, kopā ar “pariešiem”. Savukārt stingri labējais bloks loģiski būtu ..lasīt tālāk