Putins un Tramps: kurš kuru?*

foto: Alexander Zemlianichenko / The Associated Press

Pirms dažām dienām tikās divi pasaules līderi – vai varbūt jāsaka, divu pasauļu līderi – Donalds Tramps un Vladimirs Putins. Un loģiski domājošā sabiedrības daļa burtiski uzsprāga, jo tāda disonanse viena līdera rīcībā nav pieredzēta. Protams, runa ir par ASV prezidentu Donaldu Trampu.

Neatkārtošu to, ko jau citi paspējuši savos komentāros pateikt par Trampa vizīti Eiropā; vēlos tikai izcelt dažus punktus. Trampa atbalstītāji gan tajos nekā īpaši nosodāma nesaskatīs, bet tāda ir mūsdienu realitāte. Mēs dzīvojam laikā, kad emocijas aizstāj racionālismu un kurā pat ASV prezidents var mainīt viedokli par 180 grādiem pirms katras tikšanās, pārāk smagas kritikas gadījumā to norakstot uz “pārteikšanos” un atkal mainot viedokli… līdz nākamajai reizei.

Lai cik tas būtu nepatīkami, nākas uzdot jautājumu, kas jau uzreiz pēc prezidentu preses konferences tika izteikts liberālā laikraksta “The Guardian” publikācijā: vai Tramps vienkārši nav Putinam parādā? Ar domu – tiešā atkarībā, kabatā un īsā pavadā (laikrakstā lietots apzīmējums “beholden to”, kas angliski nozīmē “having a duty to someone in return for help or a service” – tas ir, pienākums kāda priekšā kā atmaksa par palīdzību vai pakalpojumu).

Iepriekš tādu “efektu” redzējām bijušā Vācijas kanclera Šrēdera gadījumā, kurš tagad ir augstā amatā Kremļa kontrolētajā “Rosneft” un arī intervijās klāsta, cik ļoti Eiropai paveicies ar tādu prezidentu kā Putins, un apšauba “mītus par Krievijas agresīvo politiku”. ..lasīt tālāk

Atskats uz Indijas parlamentāriešu vizīti Latvijā

No šī gada 13. līdz 16. jūnijam Latvijā viesojās Indijas parlamentārā delegācija Viņas Ekselences Sumitras Mahadžanas k-dzes vadībā. Arī man bija tas gods uzņemt augsto viešņu kā Saeimas deputātam un Latvijas-Indijas parlamentārās sadarbības grupas vadītājam.

Ārpus tikšanās Saeimas namā norisinājās arī svinīgas pusdienas Rīgas restorānā “Hercogs”, kur viesus iepriecināja vietējie dejotāji ar indiešu, īru un latviešu dejām (studija “Bharata”, grupa “Moonlight Dancers”, Krišjānis un Lauma Šimji no TDA “Dancis”). Piedāvāju Jums īsu video ieskatu šajā vizītē!

P.S. dažas fotogrāfijas no vizītes oficiālās daļas pieejamas gan jau agrāk manā mājaslapā, gan arī Saeimas Flickr kontā.

Latvieši: esam stiprāki, nekā domājam

29. jūnijā Jaunjelgavas kultūras namā norisinājās ārkārtīgi interesants pasākums – Latvijas-Brazīlijas konference “Jaunjelgava – Ižui”. Ižui ir pilsēta Brazīlijā, kura kopš 19. gadsimta 90-ajiem gadiem bija viens no latviešu ieceļotāju galamērķiem. Un izrādās, ka šo latviešu ievestā kultūra tur stingri dzīvo joprojām!

Piemēram, pasākumā uzstājās brazīliešu deju kopa, kuras nosaukums ir “Staburags” un kura lieliski, ar patiesu prieku un visu dvēseli dejo latviešu dejas, lai arī tās sastāvā nav it neviena latvieša, jau vieni brazīlieši. Vai tas nav latviešu kultūras iekšējā spēka labākais rādītājs?

Jautāju dejotājiem, kā viņiem tas padodas, un viņi man atbildēja: “Bet mūsu sirdī ir Latvija.” Tik stipra ir mūsu senču kultūras ietekme bijusi, ka pat brazīlieši sirdī kļūst par latviešiem!

Starp citu, kas interesanti, mūsu dziesmu un deju svētkos šobrīd piedalās pat japāņi, kas dzied latviešu dziesmas ar savu kori “Gaisma”. Rau, cik stipri esam.

Dieva atklāšana un Rainis

Tomasa Manna – Nobela prēmijas laureāta literatūrā (1929) – slavenā grāmata “Jāzeps un viņa brāļi” tika izdota Vācijā 1926. gadā. Autors to rakstīja vairāk nekā 16 gadus, darbu beidzot un pilnveidojot vispirms trimdā Šveicē, pēc tam ASV (Prinstonā un Dienvidkalifornijā). Nesen Vācijā notikusi šīs grāmatas kārtējā publikācija divos biezos sējumos – pats darbs 1660 lapaspušu apmērā, un tam klāt komentāri uz veselām 2350 lapaspusēm.

Komentārus rakstījuši Vācijas slavenākie ēģiptologi un vēsturnieki, kuriem tas prasījis 10 gadus – izpētīt, kur Tomass Manns rakstot smēlies iedvesmu par tā laika notikumiem, uz kura balstīts viņa eposs. Un tie ir atrasti! Manns izmantojis Bībeles vēsturi un Korānu, kā arī eposu par Gilgamešu (kurš tiek uzskatīts par pirmo cilvēces vēsturē zināmo eposu) un senos persiešu vēstures rakstus.

Taču neatbildēts paliek jautājums, vai mūsu pašu Rainis nav viņu uzvedinājis uz šo tēmu ar savu darbu, kurš Latvijā parādījās jau 1920. gadā un kuru Aspazija tulkoja uz vācu valodu. Vai arī nē; katrā ziņā – viela pārdomām mūsu pētniekiem! Pat ja tā nav noticis, vai nebūtu laiks salīdzināt plašāk abus darbus? No jauna, saistībā ar šo jauno, milzīgo pētījumu, kas publicēts Vācijā.

Pilnībā rakstu par šo var lasīt vācu medija “Der Spiegel” nesenajā publikācijā “Dievu atklāšana” (Die Erfindung Gottes, Der Spiegel Nr.25 / 16.06.2018).

Līgo!

Viesi no Indijas

Šajās dienās Latvijā viesojas Indijas Republikas parlamenta apakšpalātas priekšsēdētāja Sumitra Mahadžana (Sumitra Mahajan) ar delegāciju; vakar augstā viešņa tikās ar Saeimas spīkeri Ināru Mūrnieci un deputātiem, kā arī piedalījās ziedu nolikšanas ceremonijā pie Brīvības pieminekļa. Šodien ar nepacietību gaidu viņas ierašanos manis vadītās Latvijas un Indijas parlamentārās sadarbības grupas sēdē!
foto: Ernests Dinka, Saeima

Vai Krievijā ir demokrātija?

Šodien esmu svaigi atgriezies no Helsingborgas, kur notika Baltijas un Ziemeļvalstu EDSO Parlamentārās Asamblejas nacionālo delegāciju tikšanās.

Daudz nekavēšu Jūsu laiku ar programmas atstāstu, taču vēlējos izcelt pāris būtiskas lietas. Piemēram, analizējām materiālu par to, kā Krievijā klājas cilvēktiesību organizācijām, kuru vairums, protams, pieder pie režīma opozīcijas. Specifiski tika izskatīts gadījums ar Igoru Kaljapinu, kurš vada organizāciju cīņai par spīdzināšanas novēršanu un citas cilvēktiesību iniciatīvas, – viņam par šādu viedokļu paušanu uzbruka, “tradicionāli” ielejot sejā briljantzaļā šķīdumu. Te jāatgādina, ka minētais šķīdums ir ne tikai noturīga krāsa, bet arī kodīgs spirta šķīdums, kurš var laupīt cilvēkam redzi, apdedzinot acis.

• pieminētais materiāls bija faktu apkopojums “Russian Human Rights Defenders Keep Swimming under the Ice”, kuru Stokholmā izdevusi organizācija “Civil Rights Defenders” (www.crd.org)

Opozīcijas aktīvistiem Krievijā nemaz neklājas viegli jau sen. Te var minēt gan teju noindēto Vladimiru Kara-Murzu (vienu no nogalinātā politiķa Borisa Ņemcova tuvākajiem līdzgaitniekiem), gan šobrīd apkarojamo Putina amata konkurentu Alekseju Navaļniju (vinnējis vēlēšanās viņš gan tāpat nebūtu, tomēr acīmredzot kaut kādus vērā ņemamus draudus valsts varai rada) un daudzus citus.

Vērojot dažādas vēsmas šodienas Latvijā, gribas jautāt: vai tiešām starp mums ir daudz tādu, kas līdzīgu attieksmi pret opozīciju un cilvēktiesībām Putina atbalstītāju stilā vēlētos arī mūsu valstī?

Zināmas “inovācijas” šajā sfērā vērojamas arī Vācijā – tur sāk dibināt tādas kā “valsts nevalstiskās organizācijas”, kuras izliekas par NVO, taču galvenokārt nodarbojas ar Krievijas propagandas izplatīšanu (it kā tas Vācijā vēl būtu nepieciešams, jo Krievijas infrastruktūra tur tāpat jau ir diezgan stipra). Tas ir brīdinājums arī mums – turēt acis vaļā!

Debatēs izskanēja jautājums, vai Krievijā vispār ir iespējama demokrātija. Pēc juku laikiem vismaz daļā sabiedrības izaugušas lielas ilgas pēc cara, kurš ieviesīs kārtību, un mēs arī redzējām, ka prezidenta vēlēšanās pārējās politiskās partijas nevarēja vienoties, lai veidotu kādu vērā ņemamu opozīciju (par citiem daudz maz nopietnāks kandidāts bija jau minētais Navaļnijs, taču sistēma atrada iespējas, kā viņu ierobežot).

Ja kādreiz Krievijā “sabiedrības līme” bija komunisms, tagad to pilnā mērā ir aizvietojusi pareizticīgā baznīca. Kā dziļi simbolisks žests šeit jāņem vērā arī tas, kas notika pēc Putina inaugurācijas runas, – pirms pamest telpu, viņš paspieda rokas tikai trim cilvēkiem: pašam pirmajam Patriarham Kirilam, pēc tam bijušajam Vācijas kancleram Gerhardam Šrēderam (kurš tagad ir augstā amatā “Gazprom”) un visbeidzot premjerministram Dmitrijam Medvedevam.

Par latviešiem pasaulē

Saeimas ārlietu komisijā šodien konceptuāli pieņēmām Diasporas likuma projektu; rīt laidīsim cauri 1. lasījumā Saeimas plenārsēdē. Bija gan daži tehniski iebildumi no juridiskās komitejas; ceru, ka tās locekļi paspēs sagatavot korekcijas 2. lasījumam vēl pirms vasaras Saulgriežiem.

Bet kopumā droši ir teikt – tiešām izdarīts pamatīga apjoma un ļoti vajadzīgs darbs. Paldies par sadarbību arī Ārlietu ministrijai un pašiem diasporas pārstāvjiem, kā arī LU diasporas un migrācijas pētījumu centram un NVO!

Sēdē jutos mazliet dīvaini, kā vienlaikus pagātnē un tagadnē, nespējot “savilkt kopā” divus laikus paša dzīvē, – nostalģiskās atmiņas par jaunību kā trimdas latvietim Austrālijā 1950-ajos gados un šodienu ar parlamenta atbalstu diasporai.

Starp citu, par šo mūsu ieceri izrāda interesi arī Igaunija, Lietuva, Polija – viņiem tādu iniciatīvu vēl nav, kļūstam par modeli, kuram līdzināties. Vēl viens Latvijas ieguldījums mūsu kopīgajā nākotnē!

Globuss: saruna ar Ati Lejiņu

Pirms dažām dienām piedalījos RīgaTV24 raidījumā “Globuss”, kur diskutējām par aktualitātēm ārpolitikā. Piedāvāju arī Jums noskatīties raidījuma ierakstu.

Sarunu vadīja žurnālists Ansis Bogustovs, bez manis piedalījās arī aģentūras LETA ārzemju ziņu nodaļas vadītājs Guntars Grīnums un Latvijas radio žurnālists Gints Amoliņš:

BERLĪNE 1968 / RĪGA 2018 – toreiz un tagad

Vakar Rīgas sirds atkal bija asi kontrastējošu emociju pilna… Latvijas Nacionālajā teātrī notika Eiropas dienas pasākumi, tajā pašā laikā pie pieminekļa Pārdaugavā – kārtējie Sarkanarmijas uzvaras svētki. Un pavisam netālu, Gaismas pilī kopā sanāca trimdas laika jaunā paaudze, lai pēc 50 gadiem tuvāk apskatītu, kas notika pirmajā vispasaules latviešu jaunatnes kongresā Vācijā (1968 – sākumā plānots Rietumberlīnē, pēc tam pēdējā brīdī aizliegts un pārcelts uz Hannoveri).

Ja Nacionālajā teātrī un LNB notiekošie sarīkojumi bija līdzīga gara, tad to nevarētu teikt par “uzvarētāju svinībām” parkā iepretim Arkādijas dārzam. Gribētos jautāt, vai šie svinētāji maz aizdomājas par to, cik šodienas pieaugošās domstarpības un konflikti starp Krieviju, ASV un Eiropas Savienību atgādina situāciju 1945. gadā, kad iesākās Aukstais karš.

Kāpēc mūsu krievvalodīgā iedzīvotāju daļa, sevišķi jaunieši, izliekas neapzināmies, ka Aukstais karš sākās tāpēc, ka pēc uzvaras pār nacistiem Padomju Savienība piekrāpa rietumus – nesarīkoja brīvas, demokrātiskas vēlēšanas Austrumeiropā, neatdeva Baltijas valstīm neatkarību? Lai gan bija citādi piemēri – teiksim, Somija un Polija, kuras katra savā formā paturēja sev rīcības brīvību. Bet Baltijas valstis kļuva par pilnīgām PSRS provincēm, jo Staļinu vadīja imperiālistisks dzinulis – paplašināt PSRS robežas. Un rezultāts tam bija Aukstais karš.

Un šodien taču ir tas pats – Putinu vada tieši tā pati imperiālistiskā dziņa, Krievija lauž starptautiskus līgumus un paplašina robežas. Ukraina, Krima, “Iskander” raķetes Kaļiņingradā, centieni izjaukt brīvas, demokrātiskas vēlēšanas visā pasaulē, tajā skaitā ASV. Atkal šodienas Eiropā pieaug līdzīga situācija kā pēc 2. Pasaules kara.

Vai šādas atziņas tika pieminētas krievvalodīgajā presē, masu medijos? Ja nē, tad tiešām žēl, ka vismaz daļa Latvijas krievu jaunatnes neatnāk uz tādiem pasākumiem kā vakar Latvijas Nacionālajā bibliotēkā! Manuprāt, tieši viņiem būtu ļoti saistoši pētīt, kā mēs kā maza grupiņa guvām panākumus Berlīnē, cīnoties par Latvijas neatkarību. Tas ir senais stāsts par Dāvidu un Goliātu, un mēs esam Dāvids, nevis Goliāts. Vai tad šī Dāvida filozofija ir tiešām pilnīgi sveša mūsu jaunajai Latvijas krievu paaudzei!