Stenogramma: 27.01.2011

Ziņojums par valsts ārpolitiku un Eiropas Savienības jautājumiem

“Augsti godātais Valsts prezidenta kungs! Kolēģes un kolēģi! Jau pašā ziņojuma sākumā ir pateikti paši svarīgākie mūsu ārpolitikas un drošības politikas balsti – stipra NATO, stipra Eiropas Savienība, ciešas jeb stipras saites ar Ameriku un cieša Ziemeļvalstu un Baltijas valstu sadarbība. Tie ir kā akmenī iekalti! Bet pasaule strauji mainās: ekonomiskais un militārais smaguma centrs pārvietojas no eiroatlantiskās telpas uz milzu loku no Indijas līdz Japānai. Vēl pēc divdesmit gadiem Ķīna un Indija izvirzīsies pirmajā un otrajā vietā – tās būs pasaules lielākās ekonomiskās lielvaras. ASV būs trešā, bet ar visspēcīgāko militāro potenciālu. To mums pētnieki Vašingtonā pateica jau 2003.gadā, un amerikāņi jau sāka rīkoties. Paskatieties, kā izmainījās attiecības starp Indiju un Ameriku trijos gados pēc tam! Ja Eiropas Savienība nesavāksies, tad tā var būtiski zaudēt savu ietekmi jaunajā pasaules kārtībā.

20.gadsimts – nu, tas bija Eiropas un galvenokārt Amerikas gadsimts. Šis gadsimts varētu būt Ķīnas, ASV un Indijas gadsimts.

Ziņojuma otrajā blokā daļēji ir uzskaitīti pasākumi, kas Eiropas Savienībai ļaus atkopties no krīzes un tālāk virzīties uz priekšu, lai nezaudētu savu konkurētspēju starptautiskajā politikā un tirgū. Es domāju, ka ne tikvien Eiropas lietu komisijai būs šinī jomā jāstrādā…

Nupat pasaules uzmanības degpunktā bija Ķīnas prezidenta Hu valsts vizīte ASV. Kāds pamanīja to Latvijā? Es domāju, Latvijā valdīja tikpat kā pilnīgs klusums. Pasaule uzelpoja, ka tika atrasts vairāk kopīgais nekā atšķirīgais. Starp citu, jautājums ir par Ziemeļkoreju, kura jau apdraud pašas ASV vitālās drošības intereses, jo tās ballistiskās raķetes varētu sasniegt ASV rietumu krastus.

Ar Ķīnu ASV prezidents Obama rada zināmu saprašanos cilvēktiesību jomā. Prezidents Hu atzina, ka šajā jomā daudz kas vēl ir veicams Ķīnā. Tika slēgti ļoti lieli darījumi, kā rezultātā Ķīnas zinātniskais un tehnoloģiskais potenciāls tika strauji kāpināts. Bet NATO dalībvalstis Francija un Lielbritānija jau pērn nolēmušas apvienot budžetus vērienīgām ieroču sistēmām. To, ko vairs nevar atļauties katra atsevišķi, var atļauties abas kopā. Tādējādi abas valstis kopā sastāda pusi visas Eiropas militāro izdevumu. Pusi! Un 70 procentus – militārajā pētniecībā un attīstībā. Vai mēs nevarētu līdzīgi rīkoties? Mēs taču varētu, vai ne? Labi.

Mēs varētu apsvērt arī otru lietu. Nu, šitā varbūt ir ķecerīga doma – racionālāk izmantot mūsu diplomātiskā korpusa resursus, ņemot vērā lielos izaicinājumus un izmaiņas. Nu tā: vai katrā Eiropas Savienības valstī ir nepieciešama viena mūsu vēstniecība ar vienu diplomātu? Varbūt varētu samazināt vēstniecību skaitu un efektīvāk izmantot mūsu cilvēkresursus, strādāt pašā Eiropas Savienībā un palielināt darbinieku skaitu, piemēram, kaut vai tajā pašā Pekinā un Indijā, kur mums nav pārstāvniecības? Tur taču jau ir pārstāvniecības, Eiropas Savienības pārstāvniecības, un mēs varbūt varam pievienoties tām. Tām būs labi, un arī mums būs labi, jo arī citas valstis vairs nevar uzturēt savas vēstniecības.

Es gribu nobeigumā vēl pateikt, ka barikāžu dienās strādāja Baltijas informācijas centrs Stokholmā. Mums maksāja zviedri, un tad mēs bijām visas trīs valstis zem viena jumta. Kad ieguvām neatkarību – kas tad notika? Katrs aizgāja savu ceļu, jo mēs paši tad sākām maksāt. Un tas bija mums daudz, daudz dārgāk.

Paldies.”

Pilna Saeimas plenārsēdes stenogramma: http://saeima.lv/lv/transcripts/view/41

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *