Pirmie seši mēneši Saeimā

Šis raksts domāts kā ietvars tiem rakstiem, kurus es reizēm izsūtu no mana darba kabineta par aktuāliem jautājumiem Saeimā (skat. www.draugiem.lv/deputats un citur). Pats svarīgākais panākums ir bijis ātra budžeta pieņemšana pirms Ziemassvētkiem, jo tas ir stūrakmens valsts attīstībai. Budžets ir smags darbs jebkurā valstī krīzes apstākļos, to redzam tepat Eiropā, piemēram, Portugālē un tagad arī ASV, kur valsts iestādes gandrīz apstājās strādāt, jo kompromisu par budžeta deficītu panāca tikai pusstundu pirms pusnakts, kad otrā dienā tām nebūtu vairs naudas, ar ko maksāt darbiniekiem.

Arī papildus konsolidācija šīgada jau pieņemtajam budžetam beidzās veiksmīgi, un starptautiskie aizdevēji aizbrauca apmierināti pirms Lieldienām. Starp Ziemassvētkiem un pavasari valsts finansu situācija turpināja uzlaboties, un konsolidācija nesanāca tik smaga. Tie, kas domā, ka premjers un finanšu ministrs „klanās” SVF un Eiropas Komisijas delegātiem, stipri maldās: mēs Vienotības frakcijā uzklausām abus regulāri, un mums ir radies pavisam cits viedoklis.

Bet ir radusies jauna budžeta problēma. Proti, Šķēle, Urbanovičs un Dzintars apvienojās un panāca referenduma rīkošanu par pabalstu griestu atcelšanu jau nākamgad, kaut gan Satversme neparedz budžeta jautājumus nodot tautas apspriešanai.

Te derētu palūkoties uz Zviedriju, kur parlamenta mazākumam ir valdības groži rokās. Tas ir iespējams tāpēc, ka lietu kārtība Zviedrijā nosaka, ka opozīcija var gāzt valdību tikai tad, kad tā var vienoties par alternatīvu budžetu. Vai ko tādu mums nevajadzētu Latvijā? Būtu interesanti redzēt, cik ātri minētie trīs kungi varētu vienoties par reālu budžetu un tad gūt starptautisko aizdevēju piekrišanu.

Starp citu, pasaules finanšu krīze arī ievedusi korekcijas ES. Katrai dalībvalstij tagad jānodod nākamā gada budžeta „melnraksts” Eiropas komisijai jau aprīlī. To sauc par Eiropas semestri. Būtu mums šāda kārtība agrāk, nebūtu mēs ar citām dalībvalstīm, kurām arī vajadzēja aizņemties naudu no fiskāli disciplinētākām dalībvalstīm, iebraukuši tādās auzās treknajos gados.

Kas mani biedē tuvākajā nākotnē, ir t.s. „Maizīša fenomens” valsts prezidenta vēlēšanās. Mēs jau vairākkārt piedzīvojām šo neparasto parādību ar dažu Augstākās tiesas tiesnešu apstiprināšanu. It kā tiek panākta vienošanās komisijās – bet aizklātā balsojumā parādās negaidīti rezultāti. Galvenais, nevar saprast – kāpēc tā? Te nav runas par sirdsapziņas balsojumiem, bet par neizdibināmām mahinācijām (kas zina, varbūt arī „atlīdzība” spēlē savu lomu). Aizklāto balsojumu pastāvēšana kaitē Saeimas reputācijai, jo vēlētāji paliek neziņā, kā balsojis katrs konkrētais viņu priekšstāvis. Atzīšos, nav psiholoģiski viegli strādāt valsts augstākajā lēmējinstitūcijā, zinot, ka vien niecīgs pilsoņu skaits izrāda tai uzticību.

Gribu tomēr minēt vēl trīs labas lietas, ja neskaitām budžeta ātro pieņemšanu.

Pirmkārt, Saeima pieņēma likumprojektu par Atjaunojamo enerģiju, un tas ir nodots komisijām. Jāpiebilst, ka pēc Japānas kodolreaktoru katastrofas dabiskās gāzes cenas pasaulē strauji pieaugs, un labāk mums savu naudu ieguldīt savā enerģijā, nekā pirkt to no Krievijas. Interesanti, ka TB/LNNK un Visu Latvijai balsoja pret šo likumprojektu.

Otrkārt, pēc vairāku gadu tūļāšanās ir pieņemta Vienota atalgojuma sistēma valsts un pašvaldības amatpersonām. To izsitām cauri vēl vecajā gadā.

Treškārt, jau ar pirmo janvāri beidzot arī stāsies spēkā likums par „nulles deklarāciju.” Varbūt vēsturnieki nākotnē atzīs šo kā pavērsienu Latvijas ilgam ceļam uz sakārtotu valsti? Vismaz sāksim iet Igaunijas virzienā.