Būs karš, un plauks terorisms (2003)

Saistībā ar šajā laikā notiekošo vēlos “atkārtojumam” publiskot rakstu, kuru rakstīju pirms 10 gadiem – šķiet, šobrīd daudz kas no tajā minētā ir atkal aktuāls un pārdomu vērts.

“Būs karš, un plauks terorisms” – laikraksts “Diena”, 2003. gada 4. marts

Šķiet, karš patiesi ir neizbēgams, ja nu vienīgi Sadams neseko leģendārā šumeru ķēniņa Gilgameša paraugam un nedodas trimdā. Gilgamešs, zināms, pameta valsts vadību, lai meklētu nemirstību. Pēdējā laikā Sadams sācis atcerēties, cik gudrs pirms 5000 gadiem bijis Gilgamešs.

Problēma nav gāzt Sadamu ar militāriem līdzekļiem. Jautājums, pirmkārt, ir par to, kā var karu attaisnot, otrkārt, kādi notikumi būs pēc kara. Šie divi jautājumi var sašķelt NATO un ES un pārraut pāratlantiskās saites uz ilgu laiku. Atbildīgām personām un presei ir pēdējais laiks beigt apmainīties ar epitetiem (tik nicīgus apzīmējumus, kādus amerikāņu konservatīvie komentētāji lieto pret Vāciju un Franciju, nedzirdēju pat aukstā kara laikā pret PSRS). Emocijām jādod ceļš racionāliem argumentiem.

Galu galā krīze ar Eiropu kā bumerangs var trāpīt Bušam pašam nākamajās ASV vēlēšanās2004. gadā, un viņš var zaudēt savu augsto amatu, tāpat kā viņa tēvs zaudēja pēc Līča kara. Pašlaik demokrāti ir dezorientēti, bet jau var redzēt pirmās pazīmes kritiskā viedokļa formulēšanai. Veslijs Klārks, bijušais NATO komandieris, kurš pieteicis savu vēlmi kļūt par demokrātu prezidenta kandidātu, jautā – vai karš vairos vai mazinās terorismu? Šis tad arī varētu kļūt par Buša klupšanas akmeni, jo runa taču ir par veiksmīgu cīņu pret terorismu!

Latvija pēkšņi atrodas mīnu laukā, un, ja neuzmanāmies, kur noliekam pēdu, varam viegli uziet gaisā. Absurdais strīds par «vecajiem» un «jaunajiem» eiropiešiem ir tieši šāda mīna. Vēsture vēl spriedīs, vai mēs pareizi darījām, ar joni metoties iekšā «deklarāciju karā», – kā astoņnieka, tā desmitnieka deklarācijas neradās spontāni, jo tās iedvesmoja Wall Street Journal un Komiteja Irākas atbrīvošanai.

Polijā, piemēram, jau sāk parādīties pirmie kritiskie vērtējumi. Tie skan aptuveni šādi: vai vājie un korumpētie «jaunie» eiropieši varētu aizstāt tādas valstis kā Franciju un Vāciju, kurām ir spēcīgs terorisma apkarošanas aparāts, kurā ietilpst policejiskie, izlūkdienestu, miera uzturēšanas un beigu beigās arī karošanas līdzekļi, par ekonomisko palīdzību kara vajātajām zemēm, būtisku sastāvdaļu terorisma cēloņu novēršanai, nemaz nerunājot?

Varu piebilst, ka visa «jaunā Eiropa» kopā, pat krietni piepūšot vaigus, Vāciju Afganistānā nevarētu aizstāt pat uz stundu. Latvija vēl nespēj īstenot nepieciešamo ziņu dienestu reformu,pēdējo šķērsli uz NATO, bet jau iedomājas spēlējam vienu no centrālajām lomām pasaules politikā! Skaisti vārdi par brīvību un demokrātiju, par apspiestību un ļaundariem teroristiem, kas nemīl brīvību, nevar aizstāt mūsu vājumu. Var sanākt pat tā, ka šie skaistie vārdi nemaz nav iemesls, bet tikai iegansts karam Irākā. Vai esam aizmirsuši, ka «cīņā pret boļševikiem» divu gadu laikā zaudējām divas vīriešu paaudzes tāpēc, ka iedomājāmies, ka cīnāmies par Latviju?

Ja Artis Pabriks «Dienā» raksta, ka ANO nekā laba nedarīja Latvijas labā, tad jājautā, kāpēc ne? Tāpēc, ka tas nebija ASV interesēs. Es zinu. Bijušais Rīgas auduma īpašnieks Hiršs man apmaksāja triju mēnešu algu, lai 1969. gadā es vaicātu to pašu ANO delegācijām. Atbilde – šāda mēroga jautājumus nosaka ASV vai PSRS. Mēs jūsu lietu neuzdrošināmies izvirzīt.

ASV interesēs ir režīmu maiņa Irākā un, kā zobgaļi piebilst, tagad arī Vācijā. Pēdējais variants varbūt nemaz nav nekāds joks, jo pats Ričards Perls, Pentagona padomnieks drošības jautājumos, tūlīt pēc Šrēdera uzvaras vēlēšanās teica, ka tikai Šrēdera atkāpšanās no amata var uzlabot ASV un Vācijas attiecības. Viņš Vācijā sen pazīstams kā «tumsas princis».

Ar ANO rezolūcijām attaisnot karu ir problemātiski. Sadams nav vienīgais, kurš neievēro ANO rezolūcijas. Izraēla un Turcija, piemēram, ir ne mazāk grēkojušas, taču Irāka, kuru ASV atbalstīja karā pret Irānu, tagad ir lielāks ļaunums, ne Irāna vai Ziemeļkoreja. Vai Irāka ir lielāks drauds pasaules mieram un drošībai nekā Ziemeļkoreja, kurai ir daudzpakāpju raķetes, kas var sasniegt Sanfrancisko, un jau ir vai ļoti drīz būs atombumba? Irākai ir raķetes, kas par 33 kilometriem pārsniedz atļautos 150 kilometrus, bet atombumbas nav. Vairs arī nevar būt. Vai 33 kilometri ir tā mēraukla, ar kuru mērīt draudu pasaules drošībai?

Buša domubiedru grupa vēlējās karot bez ANO sankcijas, taču Tonijs Blērs pārliecināja Bušu tomēr to nedarīt. Blērs nebija vienīgais, to darīja arī Buša tēva vecā komanda ar Džeimsu Beikeru priekšgalā, kas paskaidroja, ka pasauli nevar tik vienkārši sadalīt melnbaltās krāsās un līdz ar to sagraut starptautisko sistēmu, kurā ietilpst arī ANO un kuru bija cēluši visi iepriekšējie ASV prezidenti.

Sarunas kodols starp Buša jaunākā un Buša vecākā amatvīriem varēja būt šāds – mūs kā vienīgo lielvalsti ciena tāpēc, ka darbojamies arī citu valstu interesēs. Visiem atlec kāds labums. Tāpēc lēnām pār tiltu. Tiklīdz mēs no sistēmas ņemsim vairāk, nekā dodam pretī, veidosies valstu konfigurācijas pret mums, kā tas vēsturē allaž ir noticis ar lielvarām.

Tieši tas arī tagad ir noticis un izskaidro Francijas un Vācijas nostāju, lai gan nevaru atzīt, ka Šrēders vai Širaks ir paši labākie stratēģi. Apsteidzošā kara doktrīna, kuru ASV prezidents Džordžs Bušs pieteica pasaulei savā Vestpointas akadēmijas runā pērn jūnijā, aizvieto starptautisko sistēmu, kam pamati likti 1648. gadā noslēgtajā Vestfālenes miera līgumā, ar jaunu pasaules kārtību, par kuru mums nav skaidru priekšstatu. Tāpēc jau arī lielais nemiers pasaulē un ļoti stipras aizdomas, ka Buša komanda īsti nezina, ko dara.

Vestfālenes līgums pielika punktu 30 gadu ilgajam karam, kas pilnīgi izpostīja Eiropu. Līgums aizliedz uzbrukt kādai valstij tikai tāpēc, ka tur valda kāda pretīga persona. Apsteidzošā kara doktrīna saka, ka tagad to var darīt. Bušam ir nopietni argumenti, kas jāuzklausa, bet par tik smagu pagriezienu starptautiskajā drošībā ASV nekonsultējās ar saviem sabiedrotajiem. Rezultātā mēs nemaz nezinām, kurš būs tas, kas pateiks, kura valsts ir pelnījusi uzbrukumu? Pašreiz to nosaka vienīgi ASV. Šeit gan Blēra uzskati pamatos neatšķiras no Vācijas un Francijas. Lieki piebilst, ka tādai vājai valstij kā Krievijai, kas netiek galā ar čečenu separātistiem un kas ļoti vēlas atkal kļūt par lielvaru, šāda situācija ir īpaši izdevīga.

Ramsfelds trīs vārdos pateica, kā īstenot šo doktrīnu, – misija nosaka koalīciju, nevis otrādi kā līdz šim. Tātad, ja runājam par krīzi NATO, jāsāk tieši ar šo formulējumu – par kādu organizāciju īsti ir kļuvusi NATO?

Turcijas lūgums NATO nodrošināt tās aizsardzību gadījumā, ja Irāka tai uzbruktu, ir simptoms pašreizējai NATO krīzei. Tas ir absurdais teātris, kas pārspēj jebkuru Franča Kafkas daiļdarbu. Īsumā – Turcija negrib karot pret Irāku, ASV spiež, Turcija beidzot piekrīt. Vācija, Francija un mazā Belģija iebilst (uzsveru «mazo», jo Belģija par savu nostāju ASV labējā presē tiek visvairāk apsaukāta tāpēc, ka tieši «mazā»), jo ANO par karu pret Irāku vēl nav lēmusi. Šīs trīs valstis izraisa krīzi NATO, bet tikpat labi var vainot ASV. Vjetnamas karā ASV lika mierā NATO.

Turcija pieprasa garantijas no ASV. Veslijs Klārks paskaidro, ka ASV sola ekonomisku atlīdzību par zaudējumiem karā, Irākas naftas tūlītēju tranzīta atjaunošanu pēc kara un Irākas kurdu atbruņošanu. Attiecības starp Turciju un ASV saspringst, jo valdība baidās prasīt parlamenta piekrišanu karot pret Irāku. ASV apsver iespēju karot bez Turcijas, bet, ja Turcija beigās piekrīt karot, kas atbruņos kurdus – ASV sabiedrotos pret Sadamu? Turki un Sadams kurdiem ir vienlīdz ļauni. Vai ASV atbruņos kurdus?

Irākas opozicionāri, dzirdot, ka ASV grasās ieviest militāru pārvaldi, pateikuši: ASV šodien ir mūsu sabiedrotais, rīt – mūsu ienaidnieks! Pauels apgalvo, ka ASV kļūdaini saprastas. Pēc tam, kad irākieši būs noguruši dancot uz Sadama līķa, sāksies «garo dunču nakts» – rēķinu nokārtošanas saraksts ir gana garš. Tāpēc var sanākt, ka jaunā valdība īpaši neatšķirsies no vecās, protams, bez Sadama un vēl dažiem viņa līdzgaitniekiem, kurus notiesās.

Iepriekšējā rakstā (Diena, 20.IX 2002) minēju, ka sekas būs neprognozējamas, ja reģions uzskatīs, ka ASV un Izraēla cenšas dibināt jaunu Tuvo Austrumu kārtību uz palestīniešu un Irākas tautas ciešanu rēķina. Tā toreiz brīdināja Zbigņevs Bžežinskis. Tagad viņš raksta, ka 90. gadu Likud partijas apbrīnotāju grupa Vašingtonā iekarojusi ietekmīgas pozīcijas Buša administrācijā, kas ir iemesls, pēc eiropiešu domām, ASV steigai karot ar Irāku.

Laiks rādīs, bet tas, ka Bušs neuzklausa Blēra lūgumu reizē ar karu pret Sadamu risināt sasāpējušo Izraēlas un Palestīnas konfliktu, vedina domāt, ka atbilde uz Veslija Klārka jautājumu būs – karš vairos terorismu. Bet Krievija drošā pretterorisma aizsegā pa to laiku «atrisinās čečenu problēmu» pēc saviem ieskatiem, ASV un Lielbritānijai mazliet piepalīdzot…

Manī neizpratni radīja mūsu prezidentes runa Latvijas Inteliģences apvienības konferencē pirms divām nedēļām. Runājot par kopējām vērtībām, viņa noslēgumā teica, ka ASV un Kanādas ieguldījums cīņā pret fašismu Otrā pasaules kara laikā, kā arī pēckara Eiropas atjaunošanai bija neatsverams Eiropas atjaunošanā no pelniem un drupām. Tiesa. Bet kur palika Latvija šajā shēmā?