Sīrijas karš un Krievija

Vai tā tiešām var būt tikai sakritība, ka Krievijas galvenais spiegs, valsts militārā izlūkdienesta (GRU) priekšnieks Igors Serguns mirst „dabiskā nāvē” Libānā vien īsu brīdi pēc tam, kad ir izgāzusies viņa misija – panākt Sīrijas prezidenta Bašāra al Asada atkāpšanos? Kaut kā negribas ticēt.

Protams, Krievija apgalvo, ka nemaz nav sūtījusi Sergunu šādā misijā. Bet jāatceras arī, ka sākumā Krievija vispār slēpa, ka izlūkdienesta priekšnieks miris ārpus tās robežām, kā arī īsto nāves datumu, un informācija nāca gaismā tikai vēlāk.

„Financial Times” janvāra otrajā pusē bija vairākas publikācijas, kuru vēstījums bija līdzīgs – šī Putina izgāzusies avantūra Damaskā apdraud cerības uz mieru. Asads no piedāvātās „iespējas” dusmīgi atteicies, un tagad Krievijai nekas cits neatliek kā ar vēl lielāku militāro spēku atbalstīt viņa režīmu.

Asads ir pret Putinu „izspēlējis Irānas kārti”, un Krievija ir rezultātā paziņojusi, ka nesamazinās bombardēšanas apjomus Sīrijā (Ženēvas miera sarunās ir izsludināts pagaidu pārtraukums līdz 25. februārim). ASV valsts sekretārs Džons Kerijs reaģējot vakar nāca klajā ar apsūdzību Asada režīmam un tā sabiedrotajai Krievijai par to, ka tiek meklēts tikai militārs, nevis politisks bruņotā konflikta risinājums. ASV uzskata, ka Krievijas gaisa triecieni ir vērsti pret opozīcijas grupām un mierīgajiem iedzīvotājiem.

ASV un Francija jau iepriekš ir nosodījušas Krievijas militāros uzlidojumus Sīrijas pilsētas Alepo apkārtnē, un Kerijs aicina šīs bumbošanas tūlīt apturēt, lai atjaunotu starptautiskās sabiedrības uzticību Asada režīma un tā atbalstītāju vēlmei atrisināt Sīrijas krīzi miermīlīgā ceļā.