Stipra Latvija stiprā Eiropā – 2. daļa

Savu runu Saeimas ikgadējās ārpolitikas debatēs janvāra nogalē iesāku ar, manuprāt, Latvijas drošības pamata aksiomu: mūs kā stipru, neatkarīgu valsti var aizstāvēt stipra Eiropa (un stipra NATO, kuras stiprumu pa lielai daļai uztur Eiropas struktūras). Nu pagājis gandrīz mēnesis, turpinu risināt šo tēmu. Runā minēju trīs galvenos problēmjautājumus, pie tiem turēšos arī šoreiz: cīņa ar terorismu, bēgļu jautājums un Krievijas revanšisms.

LR Saeimas debates “Latvijas ārpolitika un ES jautājumi”, Ata Lejiņa runa
http://www.lejins.lv/2016/01/26/arpolitikas-debates-2016/

Diezgan interesanti, kā šobrīd ir papildinājusies Vācijas kancleres Angelas Merkeles pozīcija bēgļu jautājumā. Skaidrs, ka nekontrolēta bēgļu plūsma cauri atvērtām robežām var būt un ir drauds Eiropas drošībai (ko arī pierādīja nesenie terorakti Parīzē), un mēs vēl nezinām, kas Eiropu sagaida nākotnē.

Kancleres Merkeles mērķis ir noturēt uzsākto ES vadības kursu un izvairīties no tās sabrukuma, viņas pārziņā īstenota virkne pasākumu bēgļu plūsmas ierobežošanai, uzlikta “jumta” robeža to skaitam, tajā pašā laikā ES augstākajā līmenī atbalstot ārējo robežu stiprināšanu. Savās vizītēs Turcijā viņa ir runājusi par to, lai tiktu ierobežota bēgļu plūsma no Turcijas; Vācija ir gatava maksāt pabalstus, lai bēgļi paliek tur. Tās ir lielas izmaiņas.

Tajā pašā laikā uz vietas Vācijā iepriekš dāsnie pabalsti ir samazināti, un tam, kā varam lasīt vācu laikrakstos, sekas ir bijušas tūlītējas. No Berlīnes jau tagad ik nedēļu izlidojot kādas trīs lidmašīnas ar pārsvarā irākiešiem, kuri bija ieradušies meklēt Vācijā bēgļu statusu un nav apmierināti ar piedāvātajiem apstākļiem.

Nesen arī “Financial Times” lasīju citātus no kāda irākieša sūkstīšanās, ka viņi nav dabūjuši cerēto brīvo dzīvokli, medicīnas aprūpi un kabatas naudu, un esot bijis dikti ilgi jāgaida, tāpēc viņš pārdevis atlikušās mantas un nu braucot prom. Un arī savām paziņām izstāstot, ka nekāda leiputrija Vācijā vis neesot gaidāma.

Interesanti, ka diezgan līdzīgos uzskatos patiesībā ir arī ietekmīgais pasaules finanšu tirgus filantrops Džordžs Soross, kurš netieši darbojas arī politikā ar savu tā saucamo Atvērtās sabiedrības fondu un no kura Latvijā “zināmas aprindas” iztaisījušas īstu bubuli. Kaut viņam te mēdz piedēvēt gandrīz pretējus uzskatus, Soross tāpat uzskata, ka bēgļu plūsmas ir jāierobežo, šķirot ekonomiskos bēgļus no kara bēgļiem un cenšoties palīdzēt tieši pēdējiem, nepieciešams uzlabot procesa ātrumu utt. Gandrīz pat rodas sajūta, ka tieši no Sorosa Merkele pārņēmusi savus šī brīža nu jau striktāko uzskatu šablonu.

Arī Soross runā par iespēju novirzīt bēgļu plūsmu ārpus Eiropas, sniedzot finansiālu atbalstu uzņēmējvalstīm, bet vienlaikus neslēdzot tiem arī Eiropas vārtus. Sorosa fondā izstrādāts sešu punktu plāns, kas paredz ES ikgadēju viena miljona bēgļu uzņemšanu, vienlaikus piešķirot finansējumu Turcijai, Libānai un Jordānijai, kā arī apvienot ES valstu bēgļu un migrācijas dienestus, apvienot robežsardzes, veidot drošus ceļus bēgļiem uz Eiropu un konkrētām mērķvalstīm; tāpat tajā paredzēts izveidot globālus bēgļu uzturēšanas standartus un atbalsta sniegšanā iesaistīt privāto sektoru.

Merkele ir piedevām kopā ar ES panākusi, ka Turcijā bēgļiem izsniedz darba atļaujas un viņi nebrauc, piemēram, uz Vāciju. NATO karakuģi iesaistīti robežas apsargāšanai starp Turciju un Grieķiju. Tāpat ir panākts, ka bēgļi nevar ieceļot Turcijā (un tālāk uz Eiropu) no Libānas un Jordānijas, jo ir jāmaksā par vīzu – arī tāpēc plūsma ir mazinājusies. Faktiski abi minētie – gan Merkele, gan Soross cenšas noturēt bēgļus ārpus ES robežām, un tas sakrīt ar Latvijas interesēm!

Jāsecina arī, ka uz vietas Irākā notiek izlīgšanas procesi starp sunnītiem un šiītiem. Piemēram, vēl pavisam nesen, 24. janvārī no Daesh tika atbrīvota Diyala pilsēta, un simtiem sunnītu tajā atgriezās, kamēr šiītu virsaiši viņus sveica, solot drošības garantijas. Tā kā Irākā ir daudz miera zonu, patiesībā aktuāls kļūst jautājums, vai arī tā nav droša zeme, kuras apdzīvotāji paši pierāda, ka tajā var atgriezties. Un Vācija sniedz finansiālu atbalstu, lai šī atgriešanās notiktu.

Kas situāciju apgrūtina, bez šaubām, ir Krievijas revanšisms. Tieši Krievijas intensīvā bombardēšana Sīrijā un teritoriju atkarošana no mērenajiem spēkiem, kurus atbalsta rietumi, radīs vēl lielāku bēgļu straumi, pret kuru viss iepriekš minētais var izrādīties arī nepietiekami. Putins, šķiet, grib radīt vairāk bēgļu, lai šķeltu Eiropu no iekšpuses. Jau šobrīd varam vērot, kā no Kremļa puses tiek finansētas galēji labējās organizācijas Eiropā, to pārstāvji brauc uz konsultācijām pie Putina utt. Kā piemērus te var minēt Ungārijas premjerministru Viktoru Orbānu vai, kas ir liels trieciens Merkelei, Bavārijas brīvvalsts premjerministru Horstu Zēhoferu. Arī citur Eiropā sāk runāt par sankciju mīkstināšanu pret Krieviju, kaut vai tajā pašā Francijā. Un karš Ukrainā tiek novirzīts kaut kur fonā, jo daļa Eiropas, cīnoties pret terorismu, iekritusi Putina lamatās. Faktiski Putinam ir izdevies panākt, ka Merkele pat savā koalīcijā situāciju nespēj pilnībā kontrolēt.

Šis jautājums dominēja Minhenes drošības konferencē. Vācijas ietekmīgais politiķis Norberts Rotgens pauda viedokli, ka Eiropai ir jābruņojas un jātērē vairāk naudas aizsardzībai. Un, kaut tai joprojām ir vajadzīgas Amerikas Savienotās Valstis, arī pilnībā tikai uz tām paļauties vis nevar – te Rotgens aicināja rietumu varas mācīties no Sīrijas, īpaši attiecībā uz Eiropas drošību. Jaunums ir tas, ka Krievija ir guvusi virsroku reģionā, turklāt paveicot to tikai ar militāru spēku.

Saistībā ar šīm bumbošanām Saudu Arābija ir pārvietojusi savas lidmašīnas uz Turciju. Ja tiks ieņemta Alepo, tur paliks tikai Asada spēki un Daesh, kā rezultātā rietumiem gribot negribot būs cīņā ar terorismu jāiet biedros ar Krieviju, un te nu mēs esam atpakaļ pie tā, par ko runāju iepriekš. Putins šo argumentu izmantos miera sarunās Vīnē. Rotgens gan uzskata, ka Krievijai tas atspēlēsies ar bumeranga efektu un par to būs jāsamaksā Putinam, kurš šobrīd tīšām iznīcina civiliedzīvotājus.

Arī ASV prezidents Baraks Obama piekrīt Rotgena viedoklim par šo “bumerangu”. Jo arī uzvaras gadījumā Asada mākslīga noturēšana pie varas Sīrijā Krievijai būs ārkārtīgi smaga kaut vai finansiāli.

Viena nelaime ar Sīriju ir tā, ka NATO sabiedrotā Turcija izlēmusi karot ar kurdiem, faktiski izlīdzot Daesh, kura tiem netiek klāt. Tiek apšaudītas kurdu pozīcijas, rezultātā var izcelties lielāks konflikts reģionā, un Irāna atbalstīs Asadu un Krieviju. Arī mums Latvijā tā ir zināma mācība – neuzstādīt iekšpartejiskās intereses augstāk par valstiskām… Jo kurdi ir ASV sabiedrotie pret Daesh, bet Turcija rezultātā karo ar kurdiem un sauc tos pašus par teroristiem. Tomēr jāsaka, ka tad, kad iesaistās Turcija un Saudu Arābija, lāgā vairs negribētos ticēt, ka Putinam izdosies atkarot pat Daesh ieņemtās teritorijas, lai atdotu tās Asadam.