Latvija – piemērs citām valstīm!

10. oktobrī Parīzē norisinājās OECD (Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas) Parlamentārā tīkla sanāksme, kurā kā Latvijas Saeimas pārstāvis piedalījos arī es līdz ar deputātu Inesi Boķi (ZZS).

Divreiz uzrunāju klātesošos paneļdiskusijās – “10 years after the crisis – what is changed?” un “Future of work”. Vienu no šīm uzrunām vēlos īpaši izcelt, tā bija par mājokļu dārdzību; sarunas gaitā pieminēju jauno dzīvokļu celtniecību Valmierā, kura norisinājusies pašvaldības sadarbībā ar SEB banku. Tas no paneļdiskusijas spīkeres Monikas Keiseres (Monika Queisser) – OECD Nodarbinātības, darba un sociālo lietu direktorāta Sociālās politikas nodaļas vadītājas puses tika nosaukts par pozitīvo piemēru, kuru vērts analizēt un pielāgot arī citur.

Lieta tāda, ka Valmierā bija iedzīvotāju pieplūdums, bet pietrūka mājokļu. Pašvaldība izšķīrās par risku un ar SEB bankas atbalstu uzcēla 100 jaunus dzīvokļus, un risks attaisnojās, 90% no tiem jau ir aizņemti. Cilvēki dzīvo Valmierā, strādā, maksā nodokļus pašvaldībai. Un tā ir sociālā, nevis tirgus ekonomika – jo ekonomika nav tikai iekšzemes kopprodukta kāpums vai kritums, jāskatās arī sociālie aspekti.

Protams, modelis nav jauns, tādu izmantoja sociāldemokrāti, piemēram, pirmskara Vīnē – ar to atšķirību gan, ka tad dzīvokļus nevarēja dabūt īpašumā, bet tikai īrēt (no paaudzes paaudzē mantojot īres tiesības).

Vjačeslavs Dombrovskis nesen pauda, ka koruptīvās bankas likvidēšana liks Latvijas ekonomikai kristies, bet realitātē ir tieši pretēji: mums pirmoreiz ir kārtīgs rezerves fonds, 0,1% no iekšzemes kopprodukta. “Liesajos gados” ir jāver vaļā krāns naudas plūsmām, “treknajos gados” jāpiegriež – nevis otrādi.