Viendienīte dzintarā – Leopolda Blūma iespaids pasaulē

Vēl salīdzinoši nesen arī Latvijā ar svinīgu Īrijas vēstnieka Džima Henesija pieņemšanu, kuru ar savu klātbūtni pagodināja arī Īrijas pašvaldību un vēlēšanu reformu valsts ministrs Džons Pols Felans, norisinājās nu jau par tradīciju arī pie mums kļuvusī Svētā Patrika dienas atzīmēšana.

Taču izrādās, ka Īrijā ir vēl vieni ļoti interesanti ikgadējie svētki, kuri manai sirdij varētu būt sevišķi tuvi – tā saucamā Blūma diena, kas veltīta pasaulslavenā literāta Džeimsa Džoisa romāna “Uliss” piemiņai (kas Dzintara Soduma tulkojumā viesa Latvijā izpratni par “apziņas plūsmu” kā rakstības stilu) un nodēvēta šī romāna galvenā varoņa vārdā. Šie svētki ietver plašu karnevālu ar pārģērbšanos vēsturiskos kostīmos un gājieniem ielās. Pamatīgus Blūma dienas dārza svētkus 16. jūnijā ik gadu rīko arī Īrijas prezidents Maikls D. Higinss ar kundzi Sabīnu Higinsu, un tā esot tradīcija jau no iepriekšējo prezidentu termiņiem. Pasākums sastāv no 8 daļām un uz to ar ielūgumiem apmeklē 4000 viesu.

Sācies gan viss esot privātā kārtā 1954. gadā, romānā aprakstīto notikumu piecdesmitgades dienā kā neliels ielu karnevāls Dublinā – publisks, tomēr uzmanīgs, jo katoliski konservatīvajā Īrijā, pateicoties grāmatas “netikumīgajam saturam” toreiz šo varēja iztulkot pat kā valsts iekārtu graujošu pasākumu (pirmās ziņas par jelkādu Džoisa piemiņas nosacītu atzīmēšanu esot fiksētas jau 1924. gadā). Arī Latvijā “UIiss” bija aizliegts kā trimdas izdevums (tulkojumā latviešu valodā tas iznāca Zviedrijā 1960. gadā). Protams, šo grāmatu tāpat pa drusciņjai vien iepludināja Latvijā, un eksemplārus deva no rokas rokā ar teju neiespējamu uzdevumu – izlasīt vienā naktī, lai varētu nogādāt tālāk nākamajam interesentam. Patiesībā valdīja arī uzskats, ka pilnīgi neiespējams uzdevums ir šī darba pārcelšana uz latviešu valodu, tomēr Dzintars Sodums ar šo darbu ir, manuprāt, ticis galā teicami.

Arī man ar grāmatas lasīšanu gāja diezgan interesanti. Sāku to lasīt 1969. gadā Ņujorkā, taču drīz aizdevu trimdas latviešu aktīvistei Dagmārai Vallenai. Un likteņa dažādās gaitās atpakaļ šī grāmata pie manis nonāca tikai 2008. gadā Latvijā, kad nu varēju no tās pašas vietas lasīt tālāk, kurā pirms turpat četriem desmitiem gadu beidzis.

Dzintaram Sodumam darbiņš ar “Ulisa” tekstu esot prasījis turpat 10 gadus, cauriem vakariem strādājot ar sarežģīto tekstu. Pats ilgus gadus nodzīvojis trimdā Zviedrijā un ASV, jo 1943. gadā iesaukts SS Latviešu leģionā, no kura drīz dezertējis, nelegāli uzturējies Kurzemē un 1945. gadā ar laivu nokļuvis Gotlandē.

Pēc sievas nāves Sodums 2006. gadā pārcēlās uz Latviju un te divus gadus nodzīvojis rakstnieces Noras Ikstenas mājās Ikšķilē. Dažus gadus vēlāk izdota Noras Ikstenas simboliska grāmata par abu draudzību – “Vīrs zilajā lietusmētelītī”; lieliska grāmata, kuru tāpat iesaku izlasīt.

Domāju, arī pie mums būtu ļoti interesanti iedibināt kādu plašāku festivālu par godu kādam mūsu pašu senākam literātam. Protams, ir jau Raiņa diena un vispār Dzejas dienas, taču tās vairāk izpaužas ar dzejas priekšlasījumiem, vēl dzīvo dzejnieku satikšanu un jauno apbalvošanu. Bet iedomājieties tādu kārtīgu ielu karnevālu, kurā cilvēki var pārģērbties vēsturiska laikmeta tērpos, kādus nu katrs tos iedomājas, manuprāt, tā būtu lieliska izklaide un atpūta no ikdienas rūpēm.