Kā es satiku karalieni Elizabeti Otro

Ja vēlaties lasīt jautru, bet patiesu stāstu, kas savieno Austrāliju ar Latviju caur vienu latviešu puisi, – te būs! :) Skat. Grīnsboro vēstures biedrības apkārtrakstu no 2. līdz 4. lapaspusei (stāsts angļu valodā). Oriģināls latviešu valodā pieejams tepat zemāk.

If someone wants to read a fun but true story that connects Australia with Latvia through one Latvian guy, – there it is! :) See pages 2 to 4 of the newest Greensboro Historical Society newsletter.

PDF: Greensborough Historical Society newsletter – #42 (06/2021)

* * *

Tikšanās ar karalieni

(Atis Lejiņš – Rīga, janvāris 2021)

Esmu ticies ar Lielbritānijas karalieni Elizabeti Otro divas reizes. Varētu teikt, pat četras reizes. Jo abās reizēs tikos ar viņu divreiz.

Pirmo reizi tas bija Melburnā 1954. gadā, otrreiz 2006. gadā Rīgā.

Melburna

Austrālijā Elizabete Otrā ieradās vizītē kopā ar savu vīru Princi Filipu pēc nesenās kronēšanas Londonā. Tas bija viņas kā karalienes pienākums tikties ar saviem pavalstniekiem visās domīnijas zemēs. Austrālijas tauta viņu saņēma ar vēl neredzētu prieku un saliedētību. Pirmo reizi tās vēsturē pats karalis vai karaliene dodas pie viņiem!

Droši var teikt, ka austrāliešu sajūsma un pacilātība bija pielīdzināma tam saviļņojumam, kas piemita mūsu Atmodas virzītajai neatkarības atgūšanai 1991. gadā!

Man bija 12 gadi, kad pirmo reizi tikos ar šo skaisto, šarmanto dāmu.  Tiesa, mazliet attālināti. Apmeklēju pamatskolu Melburnas priekšpilsētā Greensborough, kad mums – skolēniem paziņoja, ka visu skolu vedīs uz Melburnas sporta stadionu, lai sveiktu karalieni.

Bijām ekstāzē! Mums bija ierādītas sēdvietas līdz malām piepildītā stadionā, taču bija vēl simtiem skolēnu pašā arēnas viducī, kur bija izbrīvēts aplis, pa kuru lēni riņķoja bezjumta auto ar karalisko pāri. Abi stāvēja, karaliene smaidīja, graciozi māja ar roku, un mēs visi lēcām augšā-lejā, kliegdami kā negudri. Tiem tur lejā, uz zaļās zālītes, bija arī izdalīti karodziņi (tad Austrālijas karogs bija tāds pats kā Lielbritānijas), un tie tika vicināti tik sparīgi, ka atgādināja vilnīšus vētras satracinātā jūrā.

Tās pašas dienas vakarā māte mūs, visus trīs bērnus, aizveda uz Melburnas centru vēlreiz. Gar galveno ielu bija saceltas stalažas ar dēļiem – pakāpeniski uz augšu tā, lai visi uz tām stāvošie varētu labi saredzēt ielu. Bija jau melna nakts, kad tālumā izdzirdējām gaviles, kuru decibelu skaļums maz atpalika no stadionā dzirdētā. Karaliskais pāris sēdēja melnā limuzīnā, kura iekšpuse bija spoži apgaismota. Karaliene sēdēja mūsu pusē, un viņas seja bija skaidri saredzama. Tieši mums viņa veltīja burvīgu smaidu un pamāja ar roku garā, baltā cimdā.

Mātei bija siltas atmiņas par Angliju. Kā Rīgas Angļu valodas institūta absolvente viņa ar citiem absolventiem apmeklēja Londonu. Noskrēja kājas visu vajadzīgo apskatīt. Aplūkoja arī Bakingemas pili, kur mājoja karaļa Džordža Sestā ģimene ar meitu Elizabeti. Nez vai meitēns braukāja ar riteni pa koridoriem – tiem vajadzēja būt gana gariem?

Reiz, meklējot ceļu atpakaļ uz viesnīcu…

“Apstājamies pie kino, kur glīts angļu puisis noskatās manī, ka nesu kurpes rokā. Mugurā man skaista gaiši zila kleita, un manas īsviļņotās blondās cirtas nokarājas līdz pleciem. Jautāju,  kur varētu tā lētāk kaut ko paēst? Esam četras. Skatos uz viņa rokām, laikam kurinātājs no kuģa. Viņš piedāvāja aizvest turpat pāri ielai, jo esot pieklājīgāk, ja džentlmeņi pavada dāmas. Ēdam garšīgas sviestmaizītes un dzērām tēju. Viņš samaksāja, pateicas par sabiedrību un aizved  līdz metro.” (“Dzīvot dzīvu dzīvi. Annas Lejiņas stāsts” – red. Atis Lejiņš, Autora apgāds – Stokholma, 1988)

Kara bungas vēl nerībināja Eiropā.

Rīgā

Mūsu valsts par godu karalienei bija sarīkojusi svinīgu pieņemšanu. Es kā izraudzīts NVO pārstāvis ar sievu biju rindā novietots gandrīz garās astes beigās. Kad pienāca mana kārta, teicu, ka man gods tikties ar viņiem jau otro reizi. Šķiet, ka abi tā kā pamodās. Princips Filips iesaucās:

– Kā tā, kur?

– Austrālijā!

Karaliene:

– Kad?

– Īsti neatceros, kaut kad 1950-o gadu sākumā. Tā bija Jūsu kronēšanas vizīte.

Bet nepacietīgi ļaudis man mina uz papēžiem, un nācās vien pārtraukt sarunu.

Vakarā notika Lielbritānijas vēstnieka Viņa Ekselences Īena Bonda rīkotā dineja Mazajā Ģildē. Domāju, mani aicināja tāpēc, ka biju, kā jau Austrālijas pilsonis, kādreiz Viņas Majestātes pavalstnieks. Vai varbūt tāpēc, ka manis vadītais Latvijas Ārpolitikas institūts aktīvi iesaistījās referendumā par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā.

Stāvējām ar sievu un pārējiem viesiem pie mūsu galda un vērojām, kā karaļu pāris, viņu vēstnieka pavadīts, tiek iepazīstināts ar katra galda viesiem. Pie mums tuvojoties, princis iesaucas:

– Te Jūs esat! Mēs atcerējāmies! Tas taču bija 1954. gadā! Mēs tad bijām vizītē arī Jaunzēlandē. Pēc tam jau vairākkārt viesojamies Austrālijā. Tāpēc samulsām.

 Karaliene, burvīgi smaidīdama, graciozi pasniedza roku garā, baltā cimdā.