PAR vakcinēšanos – mana atbilde studentiem

Posted on by

Pirms dažām dienām Saeimas deputāta e-pastā saņēmu vēstuli, kuru parakstījuši 345 “studentu vecāki un atbalstītāji”. Saturs mani zināmā mērā pārsteidza; publicēju šeit pilnā apmērā gan pieminēto vēstuli, gan manu atbildi uz to, kuru adresēju nosūtītājai.

Atklāta vēstule Saeimas deputātiem no studentu vecākiem un atbalstītājiem (15.07.2021)

Augsti godātie Saeimas deputāti!

Nenoliedzami, šis sarežģītais laiks ir kļuvis par pārbaudījumu ļoti daudzām lietām: gan tam, kā mēs ārstējam, gan tam, kā mēs mācām, gan arī tam, kā mēs uzlūkojam viens otru. Esam spējuši pielāgoties gan attālinātam darbam, gan savrupai dzīvei un diemžēl esam pieraduši arī pie tā, ka rītdiena vēl ilgi nebūs stabila un plānojama. Cilvēce savā ilgajā mūžā ir pārvarējusi visdažādākās krīzes – karus, slimības, dabas postījumus, bet katra krīze cilvēku ir padarījusi par Cilvēku – tikai tā mēs varam dzīvot uz šīs zemes. Cilvēcība, rūpes par savu tuvāko, rūpes par jaunāko – šie principi vienmēr ir palīdzējuši pārvarēt visas likteņa grūtības. Mūsu jaunieši, mūsu lielākā cerība, mūsu nākotne – jauniešiem ir vienmēr bijusi izšķirošā loma mūsu vēstures līkločos – studentu aizsāktās kustības un aktīvā dalība savas dzimtenes aizstāvībā ir ielikusi spēcīgus patriotisma pamatus mūsu valsts dibinājumā. Arī tagad viss lielākais krīzes smagums ir gūlies uz mūsu jauniešu pleciem un visgrūtākais uzdevums šajā neskaidrību pilnajā laikā ir – saglabāt uzticību saviem sapņiem, iet savu ceļu un turēt nākotni gaišu. Valsts iet bojā, kad tās jaunieši zaudē cerību. Lielākais ieguvums mūsu sabiedrībai ir mērķtiecīgi studējoši jaunieši, kas neatsakās no saviem sapņiem, bet sevi atrod jomā, kurā vēlas gūt zināšanas un izaugsmi.

Mēs nevaram lepoties ar lielu skaitu studētgribošo jauniešu – vien vairāk kā puse no visiem Latvijas jauniešiem redz sevi iegūstam kādu lielu un svarīgu profesiju. Šajā laikā, kad mēs apzināmies – trūkst atbalsta zinātnei, trūkst atbalsta speciālistu atalgojumam, jauniešu vēlme studēt un sapņot par savu profesiju ir – liela drosme. Šī drosme ir jāatbalsta un iecerēm ir jādzīvo līdzi.

Publiskā telpā pieejamās ziņas liecina par to, ka atsevišķās Latvijas augstskolās vadība ir pieņēmusi stingrus lēmumus – nevakcinētajiem studentiem pašiem par saviem līdzekļiem maksāt par regulārajiem COVID-19 testiem, kuri būs nepieciešami, lai apmeklētu nodarbības. Tas nozīmē, ka noteiktai daļai studentu materiālu apstākļu dēļ būs liegta iespēja turpināt studijas, vai tās uzsākt. Tas nozīmē, ka šāda iemesla dēļ Latvija pazaudēs studētgribošos jauniešus un, iespējams, neiegūs kādu izcilu zinātnieku, ārstu vai citu speciālistu. Šāda pieeja nebūtu pareiza.

Esam iepazinušies arī ar citu valstu pieredzi studiju procesa organizēšanai Covid-19 krīzes situācijā, un secinājām, ka, piemēram, Oksfordas vai Kembridžas universitātēs nav noteikta obligāta vakcinācija un testu veikšanu apmaksā valsts. Arī Tallinas un Stokholmas universitātēs nav noteikta obligāta vakcinācija, turklāt Tallinas Universitāte nepieprasa veikt testus bezsimptomu gadījumos.

Ņemot vērā augstāk minēto, mēs, studentu vecāki un atbalstītāji, lūdzam jūs nepagriezt muguru nākotnei, nelikt studentiem stāvēt izvēles priekšā – vakcinēties, maksāt par testu, vai aizmirst par savu sapni. Mēs lūdzam nodrošināt mūsu jauniešiem vienlīdzīgas iespējas un nediskriminēt viņus atkarībā no viņu medicīniskā statusa. Ja ir nepieciešams testēt studentus, lūdzu rodiet iespēju segt šo testu izmaksas, lai studentiem nebūtu jāpieņem smags lēmums atteikties no sava aicinājuma un sapņa īstenošanas.

Katrs nepiepildītais sapnis, katri nogrieztie spārni būs uz mūsu visu sirdsapziņas, ja mēs tagad neiestāsimies par vienlīdzību un taisnīgumu.

Latvijai nav nākotnes bez Latvijas jauniešiem. Lūdzu, palīdziet to saglabāt!

13. Saeimas deputāta Ata Lejiņa atbilde (16.07.2021)

Cien. Rozenbergas kundze!

Esmu pārsteigts par vēstuli. Tieši vecākiem, kuru atvasas apmeklē augstākās izglītības iestādes, vajadzētu saprast, kas ir COVID-19, un ticēt zinātnei. Tā bija inteliģence, kas 19. gadsimtā pārliecināja mūsu tautu potēties pret bakām, – un tā mūs izglāba no izmiršanas, jo bērnu mirstība bija ārkārtīgi augsta. Ja nemaldos, 1920-ajos gados Latvijā bija arī 500 latu liels sods nevakcinētiem pret bakām. Mira jau arī pieaugušie.

Jūs taču arī zināt, ka ar “kovidu” būs ilgi jāsadzīvo. Tuvojas jauns vilnis; lasāt taču, ka tas jau izplatās Igaunijā, un tagad arī pie mums. Nav ko atsaukties arī uz Lielbritāniju un to pašu Igauniju, ka tur studentiem nav obligāti jāpotējas. Abās tautās ir par kārtu vairāk sapotētie nekā Latvijā. Vai tas norāda, ka tur cilvēki inteliģentāki nekā Latvijā? Esmu pārliecināts, ka potēto skaitā ir daudzi studenti, un drīz jau arī tur nāksies visiem potēties.

Neviena valsts vairs nevarēs aizņemties tās milzīgās summas, kuras aizņēmās šī “kovida” apkarošanā. Nākamām paaudzēm tās naudiņas jāatmaksā, tiesa, uz atvieglotiem noteikumiem.

Vai tad nav labāk potēties šodien par velti un dzīvot, studēt, strādāt vesels? Visa mana ģimene un atvases ir potētas, tādejādi sargājam arī jūs, nepotētos, un neesam lieks slogs valstij.

Padomājiet!

Ar cieņu,
Atis Lejiņš