Ciemos pie Vecā Stendera: uzsākot Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu kampaņu Jaunjelgavas novadā

jaunj_pPirmo reizi mūžā esmu politiķis (trimdas gados mēs bijām brīvprātīgi „pretpadomju elementi”) un pirmo reizi kandidēju uz politisku amatu. Tad nākas man arī pirmo reizi piedalīties vēlēšanu kampaņā, un pasaule tūlīt iezīmējās citās krāsās – uz cilvēku-politiķi sabiedrība sāk citādi skatīties. Uzstājoties Sunākstē, netālu no baznīcas, kur vēl joprojām Dieva mierā atdusas mūsu apgaismotājs Gotfrīds Fridrihs Stenders (kaps stāv no 1796. gada) man viens vecāks kungs pašā sākumā sāk kliegt – kāpēc es slēdzot ciet Sunākstes skolu, kurā viņš mācījies!

Kaut Jaunjelgavā ir manas otrās mājas, tiekoties ar vietējiem iedzīvotājiem dramatiskos apstākļos, kādos mēs tagad visi atrodamies, es skaudrāk iepazinos ar dzīves skarbo realitāti laukos. Ja nav labi ceļi – tad vai jābrīnās, ka šodien Daudzevā ir mazāk „dvēseļu” nekā 1870.g.? Lauku tūrisms nevar attīstīties, uzņēmēju darbība tiek apgrūtināta, un vispār cilvēkiem nerodas pārliecība, ka dzīvojam 21. gadsimtā. Tikos sešas reizes ar vēlētājiem divās dienās nedēļās nogalē un varu tikai teikt – tāds stāvoklis novadā ir lielā mērā arī tāpēc, ka mums ir bijuši visdārgākie ceļi Baltijā, un visdārgākās ceļa zīmes Eiropā. Tāpēc sanāk, ka naudas vienmēr trūkst un ceļu būve norit gausi! Bet arī tagad, labojot novadā kādu tiltu, ja sabiedrība nebūtu protestējusi, asfalts būtu uzliets uz purva! Nācās solīt, ka ar vietējās pašvaldības kandidātu Gunti Jaunkovski stāvēsim ceļmalā un pārbaudīsim ceļa darbu kvalitāti! Jo viena laba ziņa ir – būs asfaltēts ceļš no Aizkraukles uz vismaz Seci par ES naudu un tad var cerēt, ka Secē arī varēs par jaunu atvērt jauku kafejnīcu, kur iedzert glāzi limonādes.

Radās anekdote – uz vienu gadu samainīt Latvijas valdības ministrus pret Igaunijas ministriem. Tad mūsējie Igaunijā iemācīties, kā strādāt valsts labā, bet igauņi pie mums iemācītu kā būvēt lētākus un labākus ceļus, tiltus, un bibliotēkas. Visas tās sāpīgāks reformas, kuras mums tagad jāīsteno, igauņi jau veikuši pirms vairākiem gadiem. Piemēram, Iekšlietu ministrijas un veselības aprūpes reformas. Kāpēc mēs izveidojām parazītiski-birokrātisku valsti, kas ir proporcionāli lielāka un dārgāka nekā Somijā? Vai mēs esam drīzāk blatu un nodevu ierēdņu-iekasētāju valsts, vai garīgo un materiālo vērtību ražotāju valsts? Par to, kā arī par alternatīvās enerģijas ražošanas priekšrocībām, sarunas ar vēlētājiem ieilga līdz pat trijām stundām, kaut vairākās telpās, kur uzstājos, siltums bija izslēgts taupības dēļ nedēļas nogalēs.

Visur lielais jautājums bija – vai Latvija izkļūs no krīzes, un kā būs tālāk ar dzīvi novados? Vai Rīga uzblīdīs vēl lielāka un lauki iztukšosies galīgi? Satiku cilvēkus, kas mācījās angļu valodu, lai darbu meklētu ārzemēs, arī Briselē.

Izteicu cerību, ka vēl topošā valdība griezīs lietas uz labo pusi, un ceru, ka manus sarunas biedrus pārliecināju – ja kopā strādājām, tad varam panākt pareizus un sakarīgus lēmumus mūsu pašu ievēlētās tautas priekšstāvju institūcijās – arī Saeimā. Ievēlēšanas gadījumā, liels darbs stāv priekšā, lai panāktu Latvijai labvēlīgu nākamo ES budžeta ietvaru, kopā ar Eiropas sociāldemokrātiem nāksies cīnīties par Eiropas līmeņa finansējuma palielināšanu mazo un vidējo uzņēmumu atbalsta programmām, bet visskarbākā cīņa noritēs par finanšu tirgu kontroles mehānismu ieviešanu un par ofšoru iznīdēšanu. Tieši nekontrolētie un neierobežotie manipulatīvie finanšu darījumi, kā arī izvairīšanās no nodokļu nomaksas, novirzot līdzekļus ofšoros, atņem simtiem miljonu latu no mūsu pašu valsts budžeta! Veltīšu pastiprinātu uzmanību ES Reģionu komitejas darbam, lai mūsu reģionālajām pašvaldībām būtu papildus sviras ES līmeņa likumdošanas ietekmēšanai un finansējuma piesaistei un lai jau pieejamie līdzekļi tiktu tur, kur tie visvairāk vajadzīgi, t.i., laukos, un nevis tikai tur, kur sēž pareizās krāsas politiķi.