Pārdomas par 4. maiju

Kā zināms, Saeima pēc lielām debatēm pieņēma likumu, ka turpmāk šajā datumā tiks atzīmēta nevis LR Neatkarības deklarācijas pasludināšanas gadadiena, bet Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas diena.

Mani vienmēr ir mulsinājis vecais nosaukums, jo bija grūti saprast, ar ko tas tieši atšķiras no 18. novembra LR proklamēšanas gadadienas, un bija sajūta, ka mēs dibinām jaunu republiku. Tagad šī kļūda ir izlabota, jo 4. maijā mēs faktiski atjaunojām Latvijas neatkarību – bet, protams, vēl ar pārejas periodu. Mēs nevarējām sekot Lietuvas piemēram, jo Gorbačovs pret Lietuvu ieviesa ekonomisko blokādi, savukārt, sabiedrotie gan pret Lietuvu, gan pret Gorbačovu veica spiedienu, kā rezultātā Lietuva savu neatkarības iegūšanu „iesaldēja” un Gorbačovs embargo atcēla. Deklarācija par Lietuvas Republikas neatkarības atjaunošanu tika pieņemta 1990. gada 11. martā. Savukārt, līdzīgi mums rīkojās Igaunija.

Pret šī nosaukuma maiņu divreiz ļoti emocionāli uzstājās „Visu Latvijai” deputāti. Proti, mēs viltojot vēsturi… Bet mēs to nebūt nedarām. 21. augusts varēja sekot tikai tāpēc, ka mums bija noteikts pārejas periods, viss notika ļoti ātri un mums bija izdevība īstenot iecerēto. Bez tam, es kā toreizējais Latvijas Tautas frontes Zviedrijas nodaļas vadītājs varu liecināt sekojošo – jau 1989. martā ar LTF vadību mūs pieņēma Zviedrijas Ārlietu ministrijas Valsts sekretārs Pjērs Šorī (delegācijā bija Dainis Īvāns, Jānis Jurkāns un toreizējais LTF valdes priekšsēdētājs Valdis Šteins); tikšanās laikā LTF lūdza Zviedrijas atbalstu Latvijas neatkarības atjaunošanai. Jau ceļā no Somijas, pavadot LTV vadību, uz prāmja uzzināju, ka tieši tas bija tautfrontiešu mērķis – bet toreizējie apstākļi Latvijā neļāva tik radikāli ātri virzīties uz priekšu, bija jāgaida, kamēr nobriest īstais laiks.

LTF vizītes pamatā bija trīs lūgumi Zviedrijas Ārlietu ministrijai – 1) finansiāli atbalstīt Latvijas informācijas biroja izveidošanu Stokholmā, 2) apmācīt LTF vēlēšanu ekspertus, 3) uzsākt radio raidījumus latviešu valodā no Zviedrijas uz Latviju.

Esmu bijis arī liecinieks sarunām starp Zviedrijas Ārlietu ministru Stēnu Andersonu un doktoru Bruno Kalniņu, toreizējo LSDSP vadītāju. Andersons prasīja, vai Tautas fronte ir spējīga iet līdz galam uz neatkarības atjaunošanu; Kalniņš atbildēja ar stingru JĀ – jo Tautas fronte esot Latvijas strēlnieku gara mantiniece. Un visi trīs prasību punkti tika realizēti. Asiņainajās janvāra dienās mums jau bija Latvijas informācijas birojs iedibināts, tajā darbojās zviedru apmaksāts latviešu personāls – un varējām sagaidīt Latvijas, Lietuvas un Igaunijas Tautas fronšu vadību, vajadzības gadījumā bijām gatavi veidot trimdas valdību. Delegātu vidū bija arī Igaunijas vēlākais prezidents Lenarts Merī. Zviedrijas valdība piešķīra prāvus līdzekļus, lai nodrošinātu šo pārstāvju darbību Rietumos. Bet pirms tam bija apmācīti vēlēšanu eksperti, kas Latvijas Tautas frontei nodrošināja uzvaru Augstākās Padomes vēlēšanās – bez kā Neatkarības deklarācijas pieņemšana nemaz nebūtu bijusi iespējama.

Pēc 21. augusta attiecīgais informācijas birojs kļuva par Latvijas vēstniecību, un Imants Gross tūlīt pēc tam – par mūsu pirmo vēstnieku Zviedrijā. Tāpēc viss ir darīts pareizi, pārdēvējot šo valsts svētku precīzākā nosaukumā.