Top jauna koalīcija?

Pagājušajā piektdienā Saeimas Eiropas lietu komisijā piedzīvojām Vienotības un Zatlera reformu partijas zaudējumu balsojumā par Latvijas pozīciju gaidāmajā ES padomes sēdē. Vairākumu draudzīgi ieguva Visu Latvijai/TB-LNNK kopā ar Saskaņas centru un ZZS. 

Tiesa, vēlāk atrada kompromisu, lai nebūt jāsanāk vēlreiz pirmdienas rītā. Savukārt, šodien (trešdien) Ārlietu komisijas sēdē izveidojās tieši tādi paši bloki – un Vienotība ar ZRP atkal balsojumā zaudēja VL/TB-LNNK, SC un ZZS kompānijai.

Vai atkārtojas 10. Saeimas problēma ar divām koalīcijām – oficiālo un neoficiālo? Toreiz tumšais zirdziņš bija ZZS (oficiāli bloķējoties ar Vienotību, neoficiāli ar oligarhu partijām); tagad šo vietu laikam grib ieņemt Nacionālā apvienība.

ELK sēdē jautājums, faktiski noraidot un koriģējot Finanšu Ministrijas pozīciju, bija ļoti „dziļdomīgs” – noteikti frāzē „Eiropas Savienības dalībvalsts” vajadzēja ievietot vārdu „nacionāla”, un to uzskatīja par lielu uzvaru. Taču no tā izriet, ka tagad ikreiz, kad rakstīsim par Eiropas Komisiju, nāksies acīmredzot rakstīt klāt, ka tā ir pārnacionālā komisija. Pilnīgi tukša liekvārdība, semantiski – tautoloģija, jo visiem zināms, ka dalībvalstis nekas cits nevar būt kā nacionālas valstis.

Ārlietu komisijās sēdē, runājot par jauna Eiropas stabilizācijas (glābšanas) fonda dibināšanu nākotnē, bija mazliet citādi – ko nu teiks pārējās valstis. Izskanēja doma, ka krīzes periodā Eiropas Komisija nekādu solidaritāti pret Latviju nav izrādījusi, tāpēc mums nav jāizrāda nekāda solidaritāte pret citām Eiropas valstīm nākotnē, kuras varētu nonākt grūtībās, kad mēs iestājamies eirozonā. Jāatgādina, ka laikā, kad mums nebija naudas valsts kasē, tieši Komisija ļoti ātrā tempā aizdeva naudu ar zemiem procentiem. Un Latvijas interesēs ir tieši arī stipra ES – šajā gadsimtā, kurā pasaulē izaug tādas lielvaras kā Indija un Ķīna. Ja Eiropas valstis pašķīdīs katra uz savu pusi, kā tas bija pirms 2. pasaules kara, arī mūsu liktenis nebūs viegls. Šoreiz jautājums tika atlikts uz divām nedēļām – to laikā mums jāgūst jauna informācija par citu dalībvalstu nostāju jaunā stabilizācijas fonda dibināšanā.

Tomēr te jautājums faktiski nav par balsojumu būtību, bet par faktu, ka VL divās būtiskās komisijās neapstiprina valdības pozīciju. Un ir diezgan aizskaroši, ka mūsu ministriju pārstāvjiem un arī kolēģiem Saeimā jāuzklausa pamācības no nacionālistu puses – ka mums „jāieņem nacionālā stāja” un „nav jāliec muguras ES forumos”. Gribētu zināt, ko Latvija iegūtu, ja šie nacionālstājas sprediķotāji paši nonāktu atbildīgās pozīcijās ES forumos – vai efekts gadījumā nebūtu tieši pretējs tam, ko „nacionālās stājas neizrādītāji” ir jau panākuši Latvijas labā…

Jāatceras, ka visas dalībvalstis ir krīzes laikā kļuvušas ļoti „nacionālas”  – arī Vācija, lielākā neto maksātāja. Agrāk, ja ES komisija nonāca strupceļā, bija apmēram tā – Helmūts Kols pajautā: „Cik tas maksā?” Tad izņem čeku grāmatiņu no kabatas un izraksta vajadzīgo summu. Problēma atrisināta. Merkele tā vairs nerīkojas. Ja runājam par finanšu darījumu nodokli un paziņojam: viss, neviens feniņš vairs neaizies Komisijai, bet tikai dalībvalstīm – var sanākt, ka zāģējam to zaru, uz kura paši sēžam, jo agrāk tā bija tieši ES komisija, kas aizstāvēja mazākās valstis pret lielajām. Runājot par nākamo daudzgadu ES budžetu, tās bija neto maksātājas, kas liedza Komisijai veidot lielāku budžetu 2014.-2020. gadam.