Vai būs jauna Eiropa?

Nedēļas nogalē (11.-13. maijā) pabiju Lenarta Meri drošības konferencē „Demokrātiskā kapitālisma nākotne” Tallinā. 

Uzmanīgi noklausoties augsta līmeņa patreizējos un bijušos politiķus un analītiķus, braucu mājās ar pārliecību, ka Grieķija varētu izkrist no eirozonas. Tonis diskusijās ir izmainījies, tagad uzsvars ir nevis uz tā nepieļaušanu, bet domu, ka tā ir pašas Grieķijas izšķiršanās, ko darīt. Man pat radās iespaids, ka ir klusa vienošanās starp Briseli un Berlīni, un citām eirogalvaspilsētām par kādu „plānu B” – ko tad darīt, lai pasargātu pārējās eirozonas valstis.

Ko tas varētu nozīmēt mums? Patīkami dzirdēt, ka Latvija (kopā ar Igauniju, Lietuvu un Slovākiju) tiek ierindota veiksmes stāstu rindā – kā pārvarēt smagu krīzi ar taupību, reformām un izaugsmi. To pat divas reizes izcēla augsta Vācijas amatpersona. Tas varētu nozīmēt, ka, ja Eiropa sadalās divos ātrumos, proti, starp ziemeļiem un dienvidiem, tad mūsu valsts Baltijas valstis nonāktu veiksmīgo ziemeļnieku kodolā. Starp citu, tika atgādināts, ka Vācija nemaz nelauzās zaudēt daļu no savas suverenitātes un aizstāt savu stipro marku ar eiro. Tika arī pateikts, ka Vācija nekad vairs nerunās ar Krieviju, apejot Baltijas valstis, kā tas bija Šrēdera valdīšanas laikā.

Beigās izskanēja nožēla, ka Eiropai ir jāiet ar izstieptu roku pie Ķīnas lūgt naudu savu dalībvalstu publisko parādu slogu atvieglošanai. Nauda ir tepat Eiropā, tikai vajag mācēt reformēties un saimniekot pareizi.