Ata Lejiņa darbību analizēs Kremlis?

Nedēļas pats sākums padevās ļoti spraigs – pārstāvot Latviju 23. Baltijas jūras parlamentārajā konferencē (kopā ar kolēģiem – deputātiem Jāni Reiru, Kārli Eņģeli, Juri Viļumu un Jāni Vucānu, – kā arī eksperti Anitu Vaivadi, kura runāja par 1989. gada Baltijas ceļu). Konference norisinājās Olštinā (Polijā) un no sākotnēji mazāk nozīmīga pasākuma pārvērtās par koncentrētu “lielās politikas” demonstrāciju īsā laika periodā.

BJPK ir 1991. gadā dibināts Baltijas jūras reģiona valstu parlamentāriešu forums, kurā darbojas pārstāvji no 11 nacionālajiem parlamentiem, 11 reģionālajiem parlamentiem un piecām reģiona parlamentārajām organizācijām; LR Saeimu forumā pārstāv Baltijas Asamblejas Latvijas delegācija. Būtībā tā ir tikai konsultatīva organizācija bez tiešas ietekmes, tāpēc vēl jo vairāk pārsteidza konferences gaitā notiekošais.

“Interesantākā” konferences daļa sākās, kad tika pieminēts šobrīd Ukrainā notiekošais. Vispirms Zviedrijas delegācija piedāvāja tās rezolūcijā iekļaut rindkopu par nepieciešamību nekavējoties pielietot efektīvus mērus, lai panāktu miermīlīgu atrisinājumu Ukrainas krīzei, un pieprasīt visām ieinteresētajām pusēm respektēt 2. jūlijā Berlīnē pieņemto deklarāciju par ilgtspējīgu pamieru, kuru parakstīja Vācijas, Francijas, Krievijas un Ukrainas ārlietu ministri, – kā arī runāt par Ukrainas teritoriālās vienotības atjaunošanu.

Šāds piedāvājums rezolūcijas tekstam neguva cerēto atbalstu – Latvijas, Lietuvas un Polijas delegācijas tam pilnībā piekrita (Igaunijas pārstāvji diemžēl konferencē nepiedalījās), tomēr daudzi citu valstu delegāti sliecās piekrist Vācijas pārstāvju teiktajam, ka par notiekošo, protams, ir jārunā, tomēr ne šīs konferences rezolūcijas ietvaros. Iespējams, tā notika tāpēc, ka klāt bija arī Krievijas pārstāvji, kuru klātbūtnē citi nespēja tomēr runāt tik brīvi par to, ko domā. Šis pieņēmums apstiprinājās nākamajā dienā, kad uzstājos Latvijas delegācijas vārdā un, atsaucoties uz iepriekš rezolūcijas komitejas noraidīto Zviedrijas priekšlikumu, piedāvāju tomēr pie šī jautājuma vēlreiz atgriezties un minēto rindkopu rezolūcijas tekstā iekļaut vismaz saīsinātā versijā:

“Take immediate and efficient measures to support a peaceful settlement of the crisis in Ukraine along the lines of President Poroschenko’s peace plan of June 20, and on the Berlin declaration issued by the Foreign Ministers of Germany, France, Russia, and Ukraine on July 2.” (tūlītēji un efektīvi līdzekļi Ukrainas krīzes miermīlīgai risināšanai, par pamatu ņemot prezidenta Porošenko miera plānu un Berlīnes deklarāciju)

Pamatojot šo, aicināju delegātus apzināties – ja to neizdarām, ar to mēs faktiski noliedzam paši savas valdības, kuras jau trijās kārtās ieviesušas sankcijas pret Krieviju kā agresorvalsti. Paudu savu cieņu Krievijas delegācijas dalībai konferencē (delegācijas pārstāve uzstājās tieši pirms manis), taču apliecināju arī, ka nespēju piekrist tās teiktajam, ka Krievija neiejaucas Ukrainas lietās – jo pierādījumi pretējam ir ļoti uzskatāmi, līdz pat satelītu fotogrāfijām. Pieminēju arī, ka ir ienākušas ziņas par to, ka Krievijas karaspēks šķērsojis Ukrainas robežu un jau sācis iesaistīties reālos konfliktos (un tas pilnībā apstiprinājās jau nākamajā dienā).

Pieminēju arī faktu, ka arī jau pirms Krimas aneksijas Krievija bija veikusi apdraudošu uzbrukumu simulāciju Stokholmai – ar kodolieročiem, kuru apturēt izdevās tikai NATO lidmašīnām, kas pacēlās gaisā no Šauļiem (Lietuvas). Tagad mums ir vēl arī NATO bāze Igaunijā, Emari; kopumā nodrošināts vesels lidmašīnu komplekts no dažādām valstīm. Pieminēju arī Ādažos notiekošās mūsu karavīru apmācības kopā ar ASV desantniekiem, piedaloties arī Norvēģijai un Kanādai. Un tas viss notiek ne bez iemesla, notiekošajam taču ir savs loģiskais pamats! Nobeigumā aicināju klātesošos nemēģināt izlikties, ka Ukrainā notiekošais neskar Eiropu un jo sevišķi Baltijas reģionu, kuram veltīta visa šī konference.

Jāatzīst, ka mana uzstāšanās būtiski mainīja konferences vispārējo noskaņojumu (pēc tās mani steidzās intervēt klātesošie žurnālisti no Polijas televīzijas un radio kanāliem – gan reģionālajiem, gan centrālajiem). Pat Vācijas delegācija, kuras pārstāvis – Vācijas parlamenta Ārlietu komisijas priekšsēdētāja vietnieks Francs Tēness uzstājās pēc manis, krasi mainīja savu iepriekšējo nostāju un bija gatava piekrist priekšlikumam – un aicināja pat to papildināt ar atsaukšanos uz 1975. gada Helsinku Nolīgumu, kura 35 parakstītājvalstu vidū bija arī PSRS (šo tomēr aicināja noraidīt Vācijas reģionālās pašvaldības pārstāve, nākamās konferences vadītāja, jo “tas Krievijai nebūs pieņemami” – un pēc karstas diskusijas stundas garumā kompromisa labad tas tika izdarīts, lai netiktu apturēta rezolūcijas pieņemšana vispār). Parlamentārietis apliecināja, ka arī Vācijai ir skaidrs – Krimas pievienošana Krievijai notikusi pretlikumīgi, pārkāpjot visas starptautiskās vienošanās.

Šo pozīcijas maiņu “nejauši” mazliet sekmēja arī paši Krievijas delegāti, publiski piedraudot, ka katrs Lejiņa un Tēnesa šeit pateiktais vārds tiks nosūtīts uz Maskavu un tur sīki analizēts. Šos izteikumus aicināju fiksēt arī protokolā. Nācās aizrādīt Krievijas delegātiem, ka man kā demokrātijā dzimušam cilvēkam ar tautas dotu mandātu šķiet ļoti neierasti, ka nākas kādam norādīt, kā jāuzvedas diplomātiskās konferencēs, turklāt vēl piedevām citai valstij. Te gan mulsināja fakts, ka vairums delegātu izvēlējās klātienē par šo noklusēt, lai arī vēlāk kuluāros izteica pateicību par drosmi. Acīmredzot, Krievija labi zina, ko dara, sūtot savas delegācijas uz starptautiskām konferencēm – to klātbūtnē daudzi joprojām sargājas brīvi paust savu viedokli.

Kā jau iepriekš minēju, Latvija līdz ar Zviedriju, Poliju un Lietuvu cīnījās par to, lai rezolūcijas teksts par Ukrainu būtu plašāks un tajā tiktu fiksēta prasība atjaunot Ukrainas teritoriālo vienotību. Vai rezolūcija bez šī teikuma ir pareiza un Krievija to neizmantos savā labā – rādīs laiks.