Par “Zolitūdes ziņojumu”

Pagājušās nedēļas Saeimas plenārsēdē diskutējām arī par tā saucamo “Parlamentārās izmeklēšanas komisijas par Latvijas valsts rīcību, izvērtējot 2013. gada 21. novembrī Zolitūdē notikušās traģēdijas cēloņus, un turpmākajām darbībām, kas veiktas normatīvo aktu un valsts pārvaldes un pašvaldību darbības sakārtošanā, lai nepieļautu līdzīgu traģēdiju atkārtošanos, kā arī par darbībām minētās traģēdijas seku novēršanā galaziņojumu”. Un visa rezultātā tā vien gribas pajautāt, kāpēc tad vainīgi tieši septiņi deputāti, nevis Saeima kā tāda, kura lēmumus pieņēma, prezidents, kas izsludināja, un tā tālāk? Citādi atkal visa centrā tikai baltā un pūkainā, moralizējošā opozīcija…

Noteikti šoreiz piekrītu tam, ko debašu gaitā teica “Nacionālās Apvienības” deputāts Ilmārs Latkovskis (paldies viņam par to, ka viņš tiešām izlasīja un analizēja visu šo garumgaro ziņojumu, veidojot sakarīgus priekšlikumus un vispār uzturot racionālu pieeju), atļaujiet man arī šeit publiskot stenogrammu no viņa uzrunas deputātiem:

“Godātais sēdes vadītāj! Kolēģi deputāti! Runāt par šo traģēdijas tematu, tāpat arī par to lemt, protams, ir liela spriedze un atbildība. Un šeit mēs vērojam, cik brīvi varbūt mēs varam būt no dažādām blakus ietekmēm – no politiskajiem vējiem, no citādas konjunktūras.

Es biju viens no tiem, kurš pamatīgi izlasīja šo ziņojumu – ar piezīmēm, ar jautājumiem. Un, protams, jautājums pēc tam: ko ar to tālāk darīt? Vai tas tā, ar vienu politisko izrādi beigsies, vai mēs spēsim no tā… spēsim to pielietot arī, teiksim, pozitīviem uzlabojumiem? Šeit ir manā skatījumā komisija ņēmusi ļoti plaši un dziļi, vērtīgas atziņas, ko būtu svarīgi izmantot. Vienlaicīgi šeit ir saskatāma arī tomēr neviengabalainība un nekonsekvence šajā ziņojumā. Teiksim, ir trīs lielas varbūt sadaļas: viena ir vainīgo meklēšana, otrs ir likumu nepilnības un trešais ir ļoti iespaidīgs beigās vispārmorālais vērtējums. Un dažkārt šīs trīs lielās sadaļas ir nedaudz pretrunā.

Tas pozitīvais, tās pozitīvās atziņas, vērtīgās, ko, manuprāt, vajadzētu paņemt līdzi, ir… Tika uzsvērts par nepieciešamību, ka Saeimai nav analītiskā dienesta (to mēs dzirdam jau vairākkārtīgi) vai zinātniski pētnieciskais centrs. Un šis ir viens atgādinājums, ka to nu galu galā beidzot varbūt vajadzētu ieviest, jo tiešām deputāti ir gudri spriedelēt par visiem jautājumiem – par mākslu, par morāli, par kosmosu –, bet bieži vien šie spriedumi ir ļoti sadzīviskā līmenī. Un tad tu dzirdi no nozares pārstāvjiem par tiem deputātu kategoriskajiem vērtējumiem: “Nu pilnīgi zābaki!”

Pamatīgi ir izanalizēta arī būvniecības nozare – gan izglītība, gan likumdošana. Daudz uzdevumu ir dots Tautsaimniecības komisijai. Taču es iedomājos… tagad tā lielā atbildības un uzmanības nasta… Lai to visu īstenotu dzīvē un ieliktu likumos, būtu svarīgi nesarežģīt birokrātiju, jo šajā mēs redzam, ka varbūt problēma ir… nevis nepieciešamība ir sarežģīt likumus, bet vienkāršot tieši.

Negatīvie aspekti. Manuprāt, tomēr… šeit jau daudz runāja par to vainīgo meklēšanu. Es neattaisnošu šos septiņus, bet liela nekonsekvence tur ir vērojama. Nu, kāpēc tāda arī… varbūt ne Pašvaldību savienība, kuras loma tur ir parādīta diezgan negatīvi, kāpēc ne visi tie Saeimas deputāti galu galā, kuri nobalsoja toreiz par šīm izmaiņām likumā, un arī tie, kas nebalsoja, kāpēc atturējās un kāpēc varbūt arī nākamā Saeima ātrāk nelaboja tos likumus? Nu, šeit nedaudz atpērkamies, tos septiņus pagrūžot. Un prezidents galu galā izsludināja tādu likumu.

Par atklātību runāja šeit vairāki komisijas deputāti jau. Jā, atklātība ir vajadzīga. Taču šeit ir tā trauslā riska robeža – padarīt to par izrādi. Un komisija atsaucas uz viena no komisijas deputātiem personīgajiem blogiem, cik tas tika ļoti skatīts. Manuprāt, tas šī ziņojuma prestižam nenāk par labu – sasaistīšana ar personīgiem interneta blogiem. Tie septiņi ir, jā, uzvesti uz ešafota, un ir ļoti saprotama tā sabiedrības vēlme, lai beidzot būtu vainīgie, lai tie tiktu tiesāti. Bet paliek jautājums: kas tad tālāk? Nekā! Uz to nekādas atbildes nav. Lai gan tā nav… it kā sakām – “politiskā atbildība nav kriminālā atbildība”, taču šajā situācijā, bez šaubām tiek pateikts: traģēdijā, šajās nāvēs ir vainīgi tieši šie cilvēki.

Un vēl viens secinājums, kas ir… varbūt pats galvenais man izrietēja: tie jumti brūk un ar pārprastām labvēlīgo attieksmi pret investoriem, uz skaliem tiek salikti betona bluķi, kur nāk iekšā pircēji un galu galā par sabrukušajiem jumtiem nekad nav atbildīgi tie, kuri no šī procesa gūst peļņu. Tā kā es aicinu, lai mēs izvērtējam pozitīvās atziņas vērtīgās no šī ziņojuma un lai tas nepaliek vienīgi par politisku izrādi. (Aplausi.)“