Riņķa dancis ap Okupācijas muzeju
Jau krietnu laiku turpinās peripetijas ap Nākotnes namu – okupācijas muzeja jauno piebūvi, kas ir tā plašāka renovācijas plāna sastāvdaļa. Sparīgu opozīciju plānam joprojām uztur arhitektu grupa, kura to sauc par pašreizējās ēkas kā sava laikmeta pieminekļa apdraudējumu. Un nu Rīgas būvvalde apturējusi atļauju šīs piebūves projektam. Bet jājautā, vai tikai tāpēc, ka nolemts piekrist arhitektu viedoklim? Vai tomēr ir arī zināms politisks pamatojums…
Trešdienas vakarā skatījos LTV1 raidījumu „Tieša runa”, kurā bija Gunta Bojāra vadīta diskusija tieši par šo būvvaldes rīcību. Atsevišķi gribu uzteikt kultūras ministri Daci Melbārdi, kura arī piedalījās raidījumā ar faktiem un pārliecību, kāpēc šāds Nākotnes nams vajadzīgs.
Neredzu pamatojumu, kāpēc vēl pēc gadiem 50 mēs par kultūrvēstures pieminekli nevarētu saukt arī šo Nākotnes namu. Turklāt ņemot vērā, ka to projektējis izcils un nopelniem bagāts latviešu arhitekts. Raidījumu skatoties, varēja redzēt, ka opozīcija „kasās” par īstiem sīkumiem, detaļām, kuras mierīgi varētu noslīpēt procesā. Jāsecina, ka arhitekti diemžēl šajā gadījumā ir kļuvuši par sīkiem zobratiņiem, marionetēm lielākā spēlē, kuras kuratori ir no tiem, kurus skumdina PSRS sabrukums. Un kuriem ir ļoti patīkami un izdevīgi tas, ka šobrīd ar šādu „matu skaldīšanu” tiek panākta nacionālpolitiska un pat drošības jautājuma – jo uz šo namu vizītēs tiek vesti prezidenti, premjeri, ministri, ģenerāļi, karalienes, kultūras personības, te nāk publika ne tikai no Latvijas, bet no visas pasaules. Varētu te mēs pamācīties no Izraēlas.
Jāatceras, ka pret septiņstāvu viesnīcas būvēšanu turpat pie Melngalvju nama tie paši arhitekti arī iebilda, bet būvvaldei nebija nekādu problēmu tik un tā neapturēt procesu. Šoreiz identiskā situācijā – diametrāli pretējs lēmums. Vai tā nav Rīgas Domes kliedzoša liekulība? Turklāt favoritizējot vienu arhitektu grupu pret otru! Grūti te nesaredzēt politiskas intereses. Protams, viesnīca finansiāli arī būtu izdevīgāka Rīgas varas vīriem.
Saeima šo pieļaut nedrīkst. Un nepieļaus!
Savs pamatojums Strēlnieku/Okupācijas muzeja ēkas saglabāšanai sākotnējā veidā kā laika arhitektūras paraugam ir, taču runāt par kaut kādu šī laukuma kopīgo seju nu gan nav vērts – kur arhitekti skatījās, kad tur viss tika krustu sķērsu apbūvēts ar diezgan “plastmasīgām” celtnēm? Viesnīca tikai vēl te trūkst! Diez vai aiz tā visa stāv ideoloģiski motīvi- drīzāk tas ir principa jautājums: profesionāļi jau neies padoties…