Rolfu Ekmani pieminot

Rolfs Ekmanis (1929-2017) bija izcils latviešu literatūrzinātnieks un sabiedriskais aktīvists, kuram bija milzu nopelni latviešu trimdas iekustināšanā un Latvijas neatkarīgas idejas izvēršanā no ieceres līdz realitātei.

Kad pats biju pusaudža gados, Ekmanis un viņa līdzbiedri bija tā jaunā paaudze, jaunā inteliģence, kura tādus kā es iedvesmoja un rosināja rīkoties. Vēl Austrālijā man rokās nonāca Amerikas Latviešu jauniešu apvienības žurnāla “Jaunā Gaita” numuri, kurā Rolfs Ekmanis bija viens no redaktoriem (galvenais redaktors vēlāk no 1998. gada), un tieši tas mani pamudināja apgūt un izprast latviešu augstāka līmeņa, literāro valodu.

1960-ajos gados izveidojās tā sauktā “Katskiļu kustība” – pusslepenas latviešu inteliģences pārstāvju sapulces Katskiļu kalnos (Catskill Mountains – Ņujorkas štata teritorija uz ziemeļiem no New York City, rietumos no Hudzonas upes), kurās Ekmanis, protams, bija aktīvs dalībnieks. Tur pulcējās šī jaunā latviešu inteliģentu paaudze no visas ASV un Kanādas, lai iezīmētu cīņu par Latvijas neatkarību. Ja nemaldos, tieši tur pirmoreiz satiku Ekmani klātienē. Dažādos “Jaunās Gaitas” numuros gadu gaitā ar turpinājumiem publicētas aktīvista piezīmes par šo laiku, kurās par Katskiļiem autors rakstīja šādi:

“Katskiļu kustība (…) noved pie leģendārā puča 1972. gada novembrī, kad latviešu aktīvistu grupa Amerikā arī organizāciju vadības līmenī nolemj neaprobežoties tikai ar draudzēm, sestdienas skolām un publikācijām pašu vajadzībām, bet atdzīvināt uz mietpilsoniskumu sliecošo trimdinieku gaitās nokļuvušo skaitliski vislielāko latviešu kopumu, pārvērst to atkal par politisko trimdu, – kad Uldis Grava, vēzēdams gaisā jumja zīmi – auglības un stipruma simbolu, vedina apsūnojušos vadītājus kāpt no sava jumta pie tautiešiem un strādāt katram atsevišķi un visiem kopā par savas tautas un valsts tiesībām, vienlaikus mēģinot piesaistīt šī mērķa īstenošanai ne tikai ASV, bet arī citu valstu valdību resorus.”

Pēc tam Rolfu Ekmani satiku daudzkārt (pēdējo reizi vēl pavisam nejauši, bet simboliski pie Brīvības pieminekļa Rīgā – ar sievu un bērniem 90-ajos), un vienmēr viņš atstājis labu, pozitīvu iespaidu, ļoti erudīts un inteliģents cilvēks.

“Jaunā Gaita” nebija stereotipu žurnāls, bet allaž atbalstīja jaunus strāvojumus un idejas. Tieši tur tika publicēts arī mans ar pseidonīmu L. Vilks rakstītais stāsts “Esmu berlīnietis” (2008) par izdomāta latvieša atmiņām, PSRS armijā piespiedu kārtā dienējot. Rolfam Ekmanim šis stāsts ļoti patika, viņš pats piemeklēja tā publikācijai fotogrāfijas.

Protams, Ekmanis arī pats ir neskaitāmu publikāciju autors. Īpaši gribu izcelt viņa pētījumu “Latvian Literature Under the Soviets: 1940-1975” (“Latviešu literatūra zem padomju varas: 1940-1975”), kuram biju viens no diviem korektoriem. Iespēju robežās iesaku ikvienam ar to iepazīties, jo tas ir vērtīgs darbs par latviešu literātu grūto darbību okupācijas periodā, kurā apkopotie dati ir nozīmīgi arī šodien.

Vairāk par Rolfa Ekmaņa publikācijām un to nozīmi var lasīt nesen iznākušajā literatūrzinātnieces Evas Eglājas-Kristsones grāmata “Dzelzsgriezēji. Latvijas un Rietumu trimdas rakstnieku kontakti”, kas apvieno laikabiedru liecības ar arhīva dokumentu analīzi un kuru ar atzinīgiem vārdiem novērtēja arī Ekmanis – kā “pirmo augsta literatūrzinātniska līmeņa pētījumu par ”sašķelto” periodu 20. gadsimta otrās puses literatūrvēsturē.”