Tag Archives: latvieši

Latvieši: esam stiprāki, nekā domājam

29. jūnijā Jaunjelgavas kultūras namā norisinājās ārkārtīgi interesants pasākums – Latvijas-Brazīlijas konference “Jaunjelgava – Ižui”. Ižui ir pilsēta Brazīlijā, kura kopš 19. gadsimta 90-ajiem gadiem bija viens no latviešu ieceļotāju galamērķiem. Un izrādās, ka šo latviešu ievestā kultūra tur stingri dzīvo joprojām!

Piemēram, pasākumā uzstājās brazīliešu deju kopa, kuras nosaukums ir “Staburags” un kura lieliski, ar patiesu prieku un visu dvēseli dejo latviešu dejas, lai arī tās sastāvā nav it neviena latvieša, jau vieni brazīlieši. Vai tas nav latviešu kultūras iekšējā spēka labākais rādītājs?

Jautāju dejotājiem, kā viņiem tas padodas, un viņi man atbildēja: “Bet mūsu sirdī ir Latvija.” Tik stipra ir mūsu senču kultūras ietekme bijusi, ka pat brazīlieši sirdī kļūst par latviešiem!

Starp citu, kas interesanti, mūsu dziesmu un deju svētkos šobrīd piedalās pat japāņi, kas dzied latviešu dziesmas ar savu kori “Gaisma”. Rau, cik stipri esam.

Par latviešiem pasaulē

Saeimas ārlietu komisijā šodien konceptuāli pieņēmām Diasporas likuma projektu; rīt laidīsim cauri 1. lasījumā Saeimas plenārsēdē. Bija gan daži tehniski iebildumi no juridiskās komitejas; ceru, ka tās locekļi paspēs sagatavot korekcijas 2. lasījumam vēl pirms vasaras Saulgriežiem.

Bet kopumā droši ir teikt – tiešām izdarīts pamatīga apjoma un ļoti vajadzīgs darbs. Paldies par sadarbību arī Ārlietu ministrijai un pašiem diasporas pārstāvjiem, kā arī LU diasporas un migrācijas pētījumu centram un NVO!

Sēdē jutos mazliet dīvaini, kā vienlaikus pagātnē un tagadnē, nespējot “savilkt kopā” divus laikus paša dzīvē, – nostalģiskās atmiņas par jaunību kā trimdas latvietim Austrālijā 1950-ajos gados un šodienu ar parlamenta atbalstu diasporai.

Starp citu, par šo mūsu ieceri izrāda interesi arī Igaunija, Lietuva, Polija – viņiem tādu iniciatīvu vēl nav, kļūstam par modeli, kuram līdzināties. Vēl viens Latvijas ieguldījums mūsu kopīgajā nākotnē!

BERLĪNE 1968 / RĪGA 2018 – toreiz un tagad

Vakar Rīgas sirds atkal bija asi kontrastējošu emociju pilna… Latvijas Nacionālajā teātrī notika Eiropas dienas pasākumi, tajā pašā laikā pie pieminekļa Pārdaugavā – kārtējie Sarkanarmijas uzvaras svētki. Un pavisam netālu, Gaismas pilī kopā sanāca trimdas laika jaunā paaudze, lai pēc 50 gadiem tuvāk apskatītu, kas notika pirmajā vispasaules latviešu jaunatnes kongresā Vācijā (1968 – sākumā plānots Rietumberlīnē, pēc tam pēdējā brīdī aizliegts un pārcelts uz Hannoveri).

Ja Nacionālajā teātrī un LNB notiekošie sarīkojumi bija līdzīga gara, tad to nevarētu teikt par “uzvarētāju svinībām” parkā iepretim Arkādijas dārzam. Gribētos jautāt, vai šie svinētāji maz aizdomājas par to, cik šodienas pieaugošās domstarpības un konflikti starp Krieviju, ASV un Eiropas Savienību atgādina situāciju 1945. gadā, kad iesākās Aukstais karš.

Kāpēc mūsu krievvalodīgā iedzīvotāju daļa, sevišķi jaunieši, izliekas neapzināmies, ka Aukstais karš sākās tāpēc, ka pēc uzvaras pār nacistiem Padomju Savienība piekrāpa rietumus – nesarīkoja brīvas, demokrātiskas vēlēšanas Austrumeiropā, neatdeva Baltijas valstīm neatkarību? Lai gan bija citādi piemēri – teiksim, Somija un Polija, kuras katra savā formā paturēja sev rīcības brīvību. Bet Baltijas valstis kļuva par pilnīgām PSRS provincēm, jo Staļinu vadīja imperiālistisks dzinulis – paplašināt PSRS robežas. Un rezultāts tam bija Aukstais karš.

Un šodien taču ir tas pats – Putinu vada tieši tā pati imperiālistiskā dziņa, Krievija lauž starptautiskus līgumus un paplašina robežas. Ukraina, Krima, “Iskander” raķetes Kaļiņingradā, centieni izjaukt brīvas, demokrātiskas vēlēšanas visā pasaulē, tajā skaitā ASV. Atkal šodienas Eiropā pieaug līdzīga situācija kā pēc 2. Pasaules kara.

Vai šādas atziņas tika pieminētas krievvalodīgajā presē, masu medijos? Ja nē, tad tiešām žēl, ka vismaz daļa Latvijas krievu jaunatnes neatnāk uz tādiem pasākumiem kā vakar Latvijas Nacionālajā bibliotēkā! Manuprāt, tieši viņiem būtu ļoti saistoši pētīt, kā mēs kā maza grupiņa guvām panākumus Berlīnē, cīnoties par Latvijas neatkarību. Tas ir senais stāsts par Dāvidu un Goliātu, un mēs esam Dāvids, nevis Goliāts. Vai tad šī Dāvida filozofija ir tiešām pilnīgi sveša mūsu jaunajai Latvijas krievu paaudzei!

Svētā Patrika diena Rīgā

Nedēļas nogalē man bija izdevība svinēt Sv. Patrika dienu trīs vakarus pēc kārtas. Vispirms bija Īrijas vēstniecības Latvijā rīkotā pieņemšana Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, kur pirmoreiz dzirdēju Īrijas himnu gēlu valodā – to dziedāja vokāliste Annija Austra Krēsliņa, un man šķita pilnīgi nevainojams izpildījums (arī īri pēc tam teica tāpat). Protams, tika dziedātas arī Latvijas un Eiropas himnas, kas bija ļoti patīkami.

Pasākumā mūs uzrunāja Īrijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Latvijā – Džims Henesijs (kas ir interesanti, īru valodā viņu sauc Seamus Mac Aonghusa). Īpašs viesis pieņemšanā bija ASV vēstniece Latvijā Nensija B. Petita (fotogrāfijā redzami abi vēstnieki, aiz viņiem es ar sievu Vitu). ..lasīt tālāk

Latviešiem savs Džeimss Bonds?

Runājot par likumprojektu par aizliegumu arī bijušajiem PSRS un Latvijas PSR VDK informatoriem kļūt par pašvaldību un tāpat Saeimas deputātiem, 8. februāra Saeimas plenārsēdē ar kaismīgiem iebildumiem uzstājās deputāts Valdis Kalnozols, kurš cita starpā teica arī šādus vārdus:

“Sāk parādīties tā saucamie priekšvēlēšanu vēstneši – atraktīvi likumprojekti cīņā pret tautā nīstamo VDK. Lejiņa kungs (kurš arī ir šī autors), varbūt pastāstiet savas darbības Afganistānā! Kuri vēl bez Gunāra Meierovica pārstāv Latvijā Centrālo izlūkošanas pārvaldi?

Vai SAB Kažociņa kungs ir… ..lasīt tālāk

Dzīvā vēsture: skats no Austrālijas

Kā jau pirms kāda laika rakstīju, Grīnsboro vēstures biedrība (Austrālijā) ir izdevusi manu atmiņu stāstu “Remembering my grandparents: a hot Australian summer” drukātā grāmatā, kurā apkopoti līdzīgi stāsti par visu reģionu. Esmu tiešām pagodināts – un lielā sajūsmā par to, kādas pēdas notikumos spējusi atstāt viena latviešu ģimene.

Un vēl – liels pārsteigums man no vēl 1955. gadā trimdā aizsāktā latviešu literatūras žurnāla “Jaunā Gaita” redakcijas, kura krietni pacentusies un iztulkojusi šo stāstu latviešu valodā! Milzīgs paldies viņiem par ieguldīto darbu! Tagad arī Jūs to varat izlasīt dzimtajā valodā, jo žurnāls pieejams arī Latvijā, protams.

Patīkams pārsteigums!

Izrādās, esmu neklātienē kļuvis par pirmo Grīnsboro vēstures biedrības (Greensborough historical society) goda biedru :) Šāds gods man ticis piešķirts par 2015. gadā rakstīto atmiņu stāstu “Remembering my grandparents: a hot Australian summer”, kurš joprojām pieejams biedrības interneta vietnes pirmajā lapā. Taču, ja vēlaties to lasīt pārskatāmākā formā, ar plašāku ilustrāciju klāstu, – te pieejams PDF.

Grīnsboro (Austrālijā) Lejiņu ģimene dzīvoja 9 gadus – no 1951. līdz 1960. gadam. Un izrādās, uzkalniņu aiz mūsu mājas tagad sauc Lejin Hill, bet neviens no vietējiem neesot zinājis, kāpēc. Pēc mana stāsta izlasīšanas Grīnsboro vēstures biedrības prezidents Noel Withers ar prieku man atrakstīja un pateicās par informācija, viena mistērija nu esot atrisināta!

Un prieks ir arī man. Vairāk nekā divdesmit tūkstošu latviešu tur savulaik nonāca, un nedrīkst taču būt tā, ka atmiņām paliek tikai viņu kapi… Mūsu klātbūtne Austrālijas vēsturē un nākotnē jāveicina informatīvi; lūk, viens mazs solītis, lai “bilde kļūst biezāka”. Grīnsboro vēstures biedrība tagad pētīs pamatskolu, kurā mēs mācījāmies, un vispār tās pētījumu lauks ir viss lielais Grīnsboro reģions. Tagad tie latvieši, kas tur dzīvo joprojām, varēs atkal aizdomāties par savām saknēm.

 

Dažas draudzīgas piezīmes par piemiņas pasākumu Lestenē

8. maijā biju Lestenes Brāļu kapos – 2. pasaules kara upuru piemiņas pasākumā. Un vēlos teikt, ka mani skumdina pilnībā aizmirstā tā mūsu tautiešu daļa, kas tika mobilizēta Sarkanajā armijā. Vai tad tie arī nav tādi paši šī kara upuri… Ne jau aiz laba prāta kāds karot svešās armijās gāja.

Protams, vienmēr visās ierakumu pusēs atradās arī tādi, taču tas jau ir cits stāsts. Taču Sarkanajā armijā 1944.-1945. gadā tika mobilizēti vairāk nekā 57000 Latvijas iedzīvotāju. Vēsturnieki lēš, ka kopā tās rindās krituši 35000 mūsu pilsoņu, un vai mums tie vienkārši jānoraksta? Bija taču visu upuru piemiņas diena.

Abās pusēs zaudēto latviešu dzīvības ir lielā skaitā, vairākos desmitos tūkstošu mērāmas. Nedalīsim šos upurus “pareizākajos” un “nepareizākajos”, neturpināsim paši vēl tagad brāļu karu, kuru mums uzspieda Hitlera un Staļina pakts! ..lasīt tālāk

Rolfu Ekmani pieminot

Rolfs Ekmanis (1929-2017) bija izcils latviešu literatūrzinātnieks un sabiedriskais aktīvists, kuram bija milzu nopelni latviešu trimdas iekustināšanā un Latvijas neatkarīgas idejas izvēršanā no ieceres līdz realitātei.

Kad pats biju pusaudža gados, Ekmanis un viņa līdzbiedri bija tā jaunā paaudze, jaunā inteliģence, kura tādus kā es iedvesmoja un rosināja rīkoties. Vēl Austrālijā man rokās nonāca Amerikas Latviešu jauniešu apvienības žurnāla “Jaunā Gaita” numuri, kurā Rolfs Ekmanis bija viens no redaktoriem (galvenais redaktors vēlāk no 1998. gada), un tieši tas mani pamudināja apgūt un izprast latviešu augstāka līmeņa, literāro valodu.

1960-ajos gados izveidojās tā sauktā “Katskiļu kustība” – pusslepenas latviešu inteliģences pārstāvju sapulces ..lasīt tālāk

Rīgas lidosta (un) valodas jautājumi

Jau vairākkārt esmu rakstījis par to, cik sarežģīti pašiem latviešiem dažreiz šķiet runāt latviešu valodā… Un dzīve nebeidz piespēlēt arvien jaunu materiālu šādām nedaudz piktām pārdomām.

Piemēram, parunāsim atkal par mūsu lidostu.

Starptautiskajai lidostai “Rīga” nupat mainījusies valde. Apsveicu jauno valdi! Un ceru, ka tā ņems vērā dažus manus ieteikumus.

Šī gada vasarā devos pie radiniekiem uz ASV, un nācās gūt ne sevišķi patīkamus saistībā ar latviešu valodas lietojumu lidostā – un te es nerunāju par, piemēram, akcentu. Problēmas ir gan gramatiska rakstura, gan arī pašā runas stilā. Starptautiskā labā prakse ir, ka reisu pieteicēji runā rāmi un saprotami – kā Latvijas Radio 1. programmas diktori. Ja runātājam latviešu valoda nav dzimtā, tad gaidām tomēr labu gramatiku un valodas izpratni. Bet mūsējie “nober” ziņu kā no ložmetēja, turklāt ne vienmēr pareizi. Šāds runas veids liecina par darba kultūras trūkumu. ..lasīt tālāk