Eiropai jākļūst pieaugušai

Aprīļa ieskaņā Saeimā norisinājās augsta līmeņa starptautiskā konference “Eiropas projekta 60. gadadiena”, un tas bija patiesi augstvērtīgs pasākums ar labiem runātājiem. No sirds pateicos visiem tās tapšanā iesaistītajiem par ieguldīto darbu! Konferenci organizēja Saeimas Eiropas lietu komisija, sadarbojoties ar Latvijas Ārpolitikas institūtu un Eiropas Komisijas pārstāvniecību Latvijā.

Pasākumu atklājot, klātesošos uzrunāja Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, LĀI direktors Andris Sprūds un EK pārstāvniecības vadītāja Inna Šteinbuka. Sevišķi vēlos uzteikt Eiropas lietu komisijas vadītāju Lolitu Čigāni, kura piedalījās vairākās konferences darba sesijās un demonstrēja augstu kompetences līmeni. Konferences noslēgumā ar runu uzstājās arī bijušais ES attīstības komisārs Andris Piebalgs.

Komentējot pasākumu, vēlos pievērsties vienam no galvenajiem tajā izskanējušajiem jautājumiem – transatlantiskajām attiecībām.

Jāsaprot, ka šajās attiecībās var būt savi kāpumi un savi kritumi, un tādi bijuši vienmēr. Bet pamatatziņa tomēr ir tā, ka Latvijas ciešas saites ar ASV ir ļoti būtiskas, kaut skaidrs, ka eiropiešiem arī pašiem arvien vairāk līdzekļu jāiegulda aizsardzībā – proti, kā tika pateikts vienā no paneļdiskusijām, jānobriest un jāuzvedas kā pilnvērtīgam pieaugušajam.

Bet šī doma ir izteikta arī tādā ziņā, ka nevaram visu aizsardzības slogu uzkraut ASV, būtībā ir izskanējuši arī zināmi signāli, ka varbūt nemaz nevaram uz to vairs pilnībā paļauties. Lai arī ASV jaunais ārlietu ministrs Rekss Tillersons ir šos signālus daļēji atspēkojis, izpelnoties vispārējus aplausus pēc runas 31. martā Briselē – NATO-Ukrainas komisijas sanāksmē aicinot strikti iegrožot Krieviju. Tillersons pauda viedokli, ka visas ASV sankcijas pret Krieviju jāatstāj spēkā, kamēr Krievija atgriezīs Ukrainai kontroli pār Krimu. Viņaprāt, Krievijas agresija pret Ukrainu ir satricinājusi pašus pamatus, uz kuriem balstās Eiropas drošība un stabilitāte, un Krimas okupācija turpina graut vienotas, brīvas un miera pilnas Eiropas vīziju.

Tāpat Rekss Tillersons atzīmēja, ka ASV turpinās atbalstīt Ukrainu militāri un ieguldīt finanšu līdzekļus tās aizsardzībā. Protams, tas nonāk zināmā pretrunā ar ASV jaunā prezidenta Donalda Trampa agrākiem paziņojumiem par iespējamo sadarbību ar Krieviju; acīmredzot jāsaka tā banāli – nākotne rādīs. Un tāpēc vien Eiropai ir jāpieaug, kā tika ieteikts, jo ir tāda nelāga sajūta, ka visādi var gadīties, ja ASV kopīgajā aizsardzībā kādreiz iesaistīsies mazāk.

“Europeans has to become mature,” mums saka. Saeimas ārlietu debatēs es minēju, ka tas jau notiek – Eiropa aktivizējās aizsardzības spēju paaugstināšanā pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā. Šodien NATO bataljoni ir ne tikai Baltijas valstīs, bet arī kaimiņos Polijā. Latvijā izvietoto bataljonu vada Kanāda, un tai arī te visvairāk karavīru. Bet lielākie Eiropas kontingenti nāk no Spānijas un Itālijas! Un, protams, Polijas – poļiem ir vesela tanku rota, un arī tā šobrīd sargā Latviju.

Diemžēl arī jāsaka, ka ar aizsardzības izdevumu paaugstināšanu Eiropā viss nav tik vienkārši – runa pat nav tik daudz par tiem 2% no IKP, cik par to izlietošanas efektivitāti. Jo Eiropā kopumā aizsardzības rūpniecība ir diezgan sadrumstalota (katra nacionālā valsts vēlas paturēt savu ieroču industriju) un nav tik efektīva par katru iztērēto eiro/mārciņu kā ASV par katru iztērēto dolāru. Kā to risināsim?

Tāpat jāņem vērā jaunā Eiropas situācija ar “Brexit”. Ar šo un arī ASV eventuālo svārstību nākotnē radušos tukšumu būs jāuzņemas aizpildīt Vācijai. Un tā jau faktiski vienmēr ir vēsturiski bijis, Vācija kā lielākā valsts Eiropas Savienībā uzņēmusies lielāku atbildību. Anglija gan vēl paliek NATO, tomēr tās ir Eiropas struktūras, kas lielā mērā palīdz uzturēt NATO, un tādējādi arī veidojas tukšums. NATO un ES ir viens veselums, jautājums ir par abu tuvināšanos – tāpēc vajadzīga stipra un vienota ES. Un tad arī NATO būs stiprāka organizācija. Mēs patiesībā vispār ne tuvu nespētu samaksāt tos 2%, ja Latvija nebūtu ES sastāvā.

Varam apsveikt Vāciju ar to, ka tā atsākusi bruņošanos. Arī šo esmu vēl pavisam nesen pieminējis savos rakstos – šobrīd Vācija no sava iekšzemes kopprodukta atvēl aizsardzībai 39,4 miljardus, kas ir 1,2%. Ja Vācija sasniegs 2%, tie būs 80 miljardi! Diemžēl kādā no konferences paneļdiskusijām varēja dzirdēt, ka tas nemaz nebūtu labi. Piemēram, no itālietes Natalī Točī (kas ir īpašā ES augstās ārlietu pārstāves Federikas Mogerīni padomniece) – un te nu parādās plaisa starp Latviju un Itāliju. Viņiem Vācija palikusi sliktāka vēsturiskajā atmiņā, bet no Krievijas puses tā nekad nav bijusi apdraudēta, tāpēc nav šīs sapratnes kā mums – par Krieviju kā agresorvalsti. Bet ne jau Vācija šobrīd ir iebrukusi Ukrainā… Un mēs, latvieši, arī šo to esam uz savas ādas izbaudījuši…

Taču sanāk, ka Itālija savā veidā neviļus bremzē to, par ko cīnāmies mēs, – lai Vācija pārvar savu “Otrā pasaules kara sindromu”. Mums ir jāskatās uz Vācijas stingro nostāju attiecībā pret Ukrainas jautājumu. Latvijai un vispār Eiropai noteikti ir lielāka drošības sajūta, ja arī lielā Vācija ir stiprs sabiedrotais, ne tikai ASV. Dubults neplīst, tā sacīt.

Raksta noslēgumā vēlos Jums piedāvāt konferences videofragmentu – LR Ārlietu ministrijas parlamentārās sekretāres Zandas Kalniņas-Lukaševicas uzstāšanos; arī tā bija, manuprāt, ļoti zīmīga (pirmais video ir runas oriģināls angļu valodā, otrais – sinhronais tulkojums latviešu valodā):

 

 

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *