Dažas draudzīgas piezīmes par piemiņas pasākumu Lestenē

8. maijā biju Lestenes Brāļu kapos – 2. pasaules kara upuru piemiņas pasākumā. Un vēlos teikt, ka mani skumdina pilnībā aizmirstā tā mūsu tautiešu daļa, kas tika mobilizēta Sarkanajā armijā. Vai tad tie arī nav tādi paši šī kara upuri… Ne jau aiz laba prāta kāds karot svešās armijās gāja.

Protams, vienmēr visās ierakumu pusēs atradās arī tādi, taču tas jau ir cits stāsts. Taču Sarkanajā armijā 1944.-1945. gadā tika mobilizēti vairāk nekā 57000 Latvijas iedzīvotāju. Vēsturnieki lēš, ka kopā tās rindās krituši 35000 mūsu pilsoņu, un vai mums tie vienkārši jānoraksta? Bija taču visu upuru piemiņas diena.

Abās pusēs zaudēto latviešu dzīvības ir lielā skaitā, vairākos desmitos tūkstošu mērāmas. Nedalīsim šos upurus “pareizākajos” un “nepareizākajos”, neturpināsim paši vēl tagad brāļu karu, kuru mums uzspieda Hitlera un Staļina pakts!

Runātājiem būtu ieteicis īsāk mazāk runāt par visiem zināmo pagātni; patīkami bija dzirdēt dažas uzstāšanās, kurās galvenā uzmanība bija pievērsta nākotnei un Latvijas drošībai.

Nedaudz izbrīnīja Arta Pabrika runa, kurš kā galvenos Latvijas vēsturiskās drošības pīlārus izcēla strēlniekus un leģionārus. Manuprāt, visvairāk būtu jārunā par Latvijas armiju, kas spēja izcīnīt mums pašu valsti! Tās kritušie nesa Latvijas formas un zīmotnes.

Sevišķi vēlos izcelt Nacionālo Bruņoto spēku komandieri Leonīdu Kalniņu, kurš akcentēja, ka Latvijas karavīri ir kādreiz gana karojuši zem svešiem karogiem, šodien un nākotnē tie var karot tikai Latvijas vārdā un Latvijas formas tērpos.

Un pagātnē gāja visādi… Arī mans onkulis bija brīvprātīgi iestājies vācu pusē, lai izvairītos no mātes uzspiestām kāzām, un bija kāds šim karam ļoti raksturīgs gadījums, kad kādā vakarā divas frontes bija izvietojušās katra savā Aiviekstes upes krastā. Nakts klusumā pēkšņi viena puse izdzirda arī otrā pusē latviešu valodā runājam. Sākuši skaļāk sasaukties, un izrādījies pat, ka abās pusēs ir cilvēki, kas vienā skolā mācījušies, dažreiz pazīstami… Un kā lai tagad kaut vispār iedomājas, ka ir vienam uz otru jāšauj… Tajā naktī neviens gulēt vairs neaizgāja, sarunas pāri upei turpinājās līdz pat rītam.