Par sadarbību mieram un labklājībai

Pagājušās nedēļas otrajā pusē Baltkrievijas galvaspilsētā Minskā norisinājās kārtējā Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas Parlamentārās Asamblejas (EDSO PA) sesija, kurā pārstāvēju Latviju – šoreiz ne tikai kā Latvijas delegācijas biedrs, bet arī tās vadītāja vietas izpildītājs (jo pastāvīgais vadītājs – deputāts Edvins Šnore pēdējā brīdī tomēr nevarēja ierasties). Kā ierasts, klāt bija arī mūsu delegācijas konsultants Igors Aizstrauts.

Kopumā sesijā piedalījās 260 parlamentārieši no ASV, Eiropas un Āzijas; sesijas pamattēma bija savstarpējās uzticības un sadarbības veicināšana mieram un labklājībai EDSO reģionā (Enhancing mutual trust and co-operation for peace and prosperity in the OSCE region).

Konferences programma (angļu valodā): [PDF]

Sesijā atkal bija atļauts piedalīties Krievijas delegācijai – un, protams, kā jau bija paredzams, tā tūdaļ kārtējo reizi sāka lielo cīņu pret konferences paredzēto rezolūciju ar nosodījumu Krievijai par agresiju Ukrainā un Krimas aneksiju. Par to jau daudzkārt rakstīts, nekas nav mainījies, taču šīs cīņas drausmīgi atņem enerģiju, kas būtu tērējama nozīmīgākiem darbiem, – un vienmēr pastāv iespēja, ka tieši tāds ir Krievijas delegācijas mērķis, lai kavētu mūsu miera un drošības procesus.

Beigās tomēr ar lielu balsu pārsvaru tika pieņemta gan minētā rezolūcija, gan EDSO politiskās komitejas vadītājas Mārgaretas Cederfeltes (Zviedrija) ziņojums par stāvokli EDSO reģionā, kurā tiešā tekstā tika pausts arī tas, ka Ukrainā notiekošais ir nevis iekšējs konflikts, bet gan tīra Krievijas agresija. Arī vēl pēdējā sesijas dienā Krievijas delegācija (slavenā krievu rakstnieka pēcnācēja – parlamentārieša Pjotra Tolstoja vadībā) bija tik aktīva, ka ukraiņiem pat divreiz nācās atgādināt konferences vadītājai par kārtības rulli, saskaņā ar kuru par jau nobalsotiem jautājumiem vairs nevar atsākt debates.

Kas šoreiz bija jaunums – krievi nāca ar viltību, savu rezolūciju, kurā tika nosodīts terorisms un aicināts stiprināt EDSO lomu cīņā pret to. Un kā tad kāds var balsot pret šādu rezolūciju; sak, kurš atbalstīs terorismu? Taču cīņa pret terorismu nevar iet roku rokā ar demokrātijas graušanu, tāpēc ASV delegācija iesniedza divus teksta grozījumus, vienu arī beļģi.

Minētā rezolūcija galvenokārt bija kampaņas elements tās iesniedzējam – Krievijas delegācijas pārstāvim Nikolajam Kovaļovam, kurš vēlējās kļūt par EDSO viceprezidentu. Bija četras vietas un pieci kandidāti.

Tomēr Krimas anektētājus neielaida šajā amatā, un šī rīcība bija pareiza, jo tas būtu bijis īsts skandāls. Pirms balsojuma kuluāros noritēja intensīvs darbs no abām pusēm; ar vislielāko balsu pārsvaru tika ievēlēta Itālijas demokrātu partijas pārstāve Marietta Tidei. Starp citu, tas ir teju vienīgais politiskais spēks Itālijā, kas aizstāv sankcijas pret Krieviju – gandrīz visas pārējās partijas (gan kreisās, gan labējās) ir par sankciju atcelšanu. Itāļu delegācijas vadītājs ir Berluskoni partijā un balsoja par Krievijas priekšlikumiem.

Kā otrais tika ievēlēts ASV pārstāvis Roger F. Wicker, bet trešā – jau minētā M. Cederfelte (tas, ka par viceprezidentēm tika ievēlētas divas sievietes, labi atbilst arī agrākām EDSO rezolūcijām par lielāka sieviešu īpatsvara veicināšanu vadošos amatos). Visbeidzot, ceturtais tika ievēlēts rumānis Victor Paul Dobre. Un vajadzēja redzēt, cik strauji izstiepās krievu delegātu ģīmji, kuri jau stāvēja, telefonus pacēluši, un gatavojās fotografēt savu biedru triumfa brīdī. Bet nekā. Kovaļovs bija dabūjis vien knapi virs 80 balsīm.

Taču gribu vēl atgriezties pie Kovaļova iesniegtās rezolūcijas, kura aicināja cīnīties pret terorismu. Kā tad tas nākas, ka pati Krievija atbalsta asiņaino Asada režīmu Sīrijā, kas ir visīstākais terorisms? Cietumos nogalināti vairāk nekā 10000 ieslodzīto, lietota gāze pret savējiem utt. Kovaļovs gribēja kļūt par priekšsēdētāju pretterorisma ad hoc komitejai; par laimi, to izdevās nepieļaut. Cerams, nākotnē šī grupa ņems vērā arī Sīrijā notiekošo.

Protams, bija smagas sarunas arī par migrācijas jautājumu. Tagad tā bilde ir pilnīgi skaidra, ka no Lībijas jau gandrīz 90% ir tikai ekonomiskie bēgļi. Un faktiski tās Eiropas valstis, kas neslēdz ostas šiem kuģiem, atbalsta organizēto noziedzību, kas caur to saņem milzīgu naudu. Francija, Malta un Spānija savas ostas ir jau noslēgušas, taču Itālija vēl šaubās – lai arī pauda satraukumu, ka vairs netiek galā ar lielo bēgļu pieplūdumu.

Runājot par šīm sesijām, reizēm gribas gan bilst arī kādu kritiskāku vārdu. Ko gan mēs vispār ar tām panākam tādu, kas atšķirtos no citiem starptautiskiem forumiem, ko un kā ietekmējam? Piemēram, šajā sesijā pieņēmām rezolūcijas uz vairāk nekā 60 lapaspusēm, bet kāda īsti no tā jēga? EDSO PA prezidente Christine Muttonen ikreiz tās apkopo un informē ārlietu ministrus sanāksmē Vīnē. Un tas būtībā arī viss. Taču no otras puses – šī ir ārkārtīgi laba starptautiskās politikas skola. Tiek arī mērīti valstu noskaņojumi attiecībā uz sankcijām pret Krieviju utt.

Tāpat EDSO PA sesijās var novērot, kā notiek viedokļu dalīšanās arī delegāciju iekšienē. Piemēram, Ukrainas delegācijā ir viens pārstāvis, kurš vienmēr kritizē pašas Ukrainas politiku valsts austrumos. Un te parādās lielā atšķirība starp Ukrainu un Krieviju demokrātijas izpratnē – jo ukraiņu delegāta personīgais viedoklis tiek pieļauts, kamēr Krievijas Domes deputāts, kurš savulaik vienīgais balsoja pret Krimas aneksiju, bija pēc tam spiests bēgt un nu dzīvo trimdā Ukrainā…

Vēl sesijā tika skatīta arī zviedru rezolūcija par Baltkrieviju, Azerbaidžānu un Krieviju, kā arī mūsu kaimiņu lietuviešu delegācija tikai par Baltkrieviju. Tomēr pēdējā tika noraidīta pastāvīgajā komitejā, jo tajā bija faktu kļūdas un pārmērīgs uzbrukums Baltkrievijai par spēkstacijas būvi. Tālāk tika virzīts zviedru variants, kurā bija skartas tikai cilvēktiesības, bet ne ekonomika. Tomēr beigās arī tā galīgajā konferencē netika pieņemta, balsis sadalījās uz pusēm.

Par cilvēktiesībām runājot – sesijas ietvaros notika arī tikšanās ar Baltkrievijas opozīcijas pārstāvjiem, kuru organizēja Zviedrijas delegācija; ziņojumu sniedza ANO pārstāvis, atzīmējot, ka pēdējā laikā tolerance pret opozīciju ir pavairojusies, tomēr diemžēl nav nostiprināta juridiski. Joprojām esot iespējams cilvēkus pēkšņi apcietināt un izlaist, un atkal apcietināt – atkarībā no pozīcijas nepatikas pret tiem.

Man bija atsevišķa tikšanās ar Tatjanu Korotkeviču, kura bija Baltkrievijas prezidenta amata kandidāte 2015. gadā (toreiz viesojos Minskā kā starptautiskais vēlēšanu novērotājs). Arī viņa atzīmēja, ka ir neliels progress – jo Baltkrievijas parlamentā ir vismaz divi opozicionāri, kas tur ievieš jaunas vēsmas, negaidot visu no valdības, bet nākot ar saviem priekšlikumiem.

Arī bijusī Vācijas vēstniece Latvijā – Andrea Viktorīna, noklausījusies parlamenta un opozīcijas diskusiju,  pauda: Eiropas Savienība ir sapratusi, ka demokrātija Baltkrievijā var iet uz priekšu tikai pa mazam gabaliņam vien. Liela lēciena tur nebūs; ja grib kaut ko panākt, jāiet pamazām šie mazie solīši. Acīmredzot, tas tagad arī notiek. Ceru, ka līdz manai nākamai vizītei tiks juridiski nostiprināta, piemēram, pulcēšanās brīvība. Saistībā ar to mani ārpusē intervēja arī Baltkrievijas nacionālā TV un radio stacija (precīzāk, viņu radio bloka pārstāvji), un es cita starpā paudu, ka Latvijā nebaidāmies no “Zapad 2017”, jo esam ar NATO, un aicināju ciemos uz Latviju iepazīties ar parlamentāro darbu.

Sesijas priekšpēdējā dienā uzstājos ar īsu runu, komentējot populāro Krievijas propagandas viedokli, ka Latvija ir labprātīgi iestājusies PSRS. Zālē tobrīd iestājās dziļš klusums, jo klātesošie pēkšņi saprata, ka es runāju par dzīvu cilvēku stāstu, par piedzīvotām bailēm. Manī ieklausījās arī tāpēc, ka nerunāju standarta frāzēs, kas ierastas šādās konferencēs. Būtībā vilku paralēles starp Krimas referendumu un mūsu vēlēšanām okupētajā Latvijā. Te ir runas videoieraksts; tālāk zem raksta teksta un fotogalerijas pievienoju arī runas tulkojumu latviešu valodā.*

Protams, nākamajā dienā arī Pjotrs Tolstojs ņēma vārdu, lai nepaliktu parādā un man publiski atbildētu. Viņš izteicās, ka neesot pareizi, ka “kolēģis Lejiņš personalizē vēsturi” – jo viņa vectēvu latviešu sarkanie strēlnieki vairākkārt esot veduši uz viltus nošaušanu, bet viņš tāpēc neturot naidu uz visiem latviešiem. Vēlāk par to vēl runājām koleģiālā sarunā pēdējās pieņemšanas laikā (runājām angļu valodā), un Tolstojs teicās saprotam manu piebildi par to, ka mūsu strēlnieki bija sarkanie tāpēc, ka Ļeņins bija vienīgais, kas solīja Latvijai neatkarību, bet visi baltie bija pret to.

Nobeidzot rakstu, vēlos uzteikt Baltkrievijas parlamentu par ļoti viesmīlīgo uzņemšanu. Sevišķi patika koncerts Operas namā! Aicinu Jūs vēl izpētīt arī pievienoto fotomateriālu ar maniem komentāriem.

* Vakar 1. komitejā, debatējot par Krimas aneksiju, tika izteikta atsauce uz citām Eiropas valstīm, veicot salīdzinājumus ar pagātni. Šodien 1. komiteja atbalstīja papildu sadaļu par terorismu ar svarīgiem grozījumiem. Trešajā rindkopā skaidri norādīts uz valsts robežu neaizskaramību.

Atļaujiet man, priekšsēdētājas kundze, paskaidrot, kā 1940. gadā pēc cīņas par Latvijas neatkarību mani vecāki balsoja par pievienošanos Padomju Savienībai. Kad es biju zēns, es viņiem jautāju, kāpēc – viņi atbildēja: mums jau bija divi bērni, un mamma bija atkal gaidībās ar tevi; krievu karavīri bija visur, mums dzīvoklī bija jāuzņem kāda virsnieka ģimene. Arī VDK bija visur, mēs vairs nezinājām, kam var uzticēties. Cilvēki mēdza pēkšņi pazust. Bailes, Ati! Kaut tev nekad nebūtu jāpiedzīvo tik visaptverošas bailes!

Ļaujiet man arī paust atzinību tām valstīm, kas neatzina Baltijas valstu iekļaušanu Padomju Savienības sastāvā. Šī politika tika pilnībā attaisnota, kad 1991. gadā pēc gandrīz 50 ilgiem okupācijas gadiem Baltijas valstis atguva savu neatkarību. Bet šodien Krievijas Federācija joprojām neatzīst, ka Baltijas valstis bija okupētas. Krievija joprojām apgalvo, ka mani vecāki brīvi balsojuši, lai pievienotos Staļina laimīgo tautu ģimenei. Kā tas sakrīt ar EDSO principiem?

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *