Pilsonība – būt vai nebūt, tāds ir jautājums

Rīt Saeimas plenārsēdē visspraigākās debates gaidāmas par Prezidenta Raimonda Vējoņa iesniegto priekšlikumu par nepilsoņu statusa piešķiršanas izbeigšanu Latvijā dzimušiem nepilsoņu bērniem. Nacionālā Apvienība šajā jautājumā realizēja savas veto tiesības, tāpēc visa koalīcija to noraidīs, balsojot pret vai atturoties.

Arī es esmu nolēmis balsojumā ATTURĒTIES, un esmu gatavs paskaidrot, kāpēc. Sava saistība tam ir arī ar nesen iesniegto pilsonisko iniciatīvu, kura aicina atteikties no iespējas atturēties Saeimas balsojumos. Vēlos parādīt, ka tomēr nav viss vienmēr balts vai melns, ir pa vidu arī daudz pelēkā. Un tam domāta iespēja atturēties, demonstrējot savu nostāju.

Mana nostāja šajā jautājumā ir sekojoša: jā, arī es principā NEATBALSTU šo nepilsoņu statusu, kas ir sen novecojis un zaudējis savu sākotnējo jēgu. Tomēr uzskatu, ka tas nav šobrīd risināms jautājums – vairāku iemeslu dēļ.

Nozīmīgākais ir tas, ka šis tiešām nav īstais brīdis – un, tā kā runa ir būtībā par tikai dažiem desmitiem personu gada laikā, tas nav tādas svarīguma pakāpes jautājums, kuru nevarētu nedaudz atlikt. Šobrīd daudz svarīgākas lietas ir budžeta izstrāde un ģeopolitiskā situācija saistībā ar “Zapad 2017”.

Toties pēc Ziemassvētkiem pie tā mierīgi varētu atgriezties, kad arī Prezidenta Kancelejai būtu bijis laiks izstrādāt juridiski pārdomātāku likumprojektu.

Vispirms jau gribētos saprast, kāpēc mēs tā uzstājam uz pilsonības došanu tiem bērniem, kuru vecāki ir pret to. Vienlaikus jāpastiprina mācības latviešu valodā skolās un bērnudārzos. Daži saka, ka citur pasaulē neesot nepilsoņu statusa – bet kur citur pasaulē bērns var nodzīvot līdz 15 gadu vecumam, tā arī neiemācoties valsts valodu? Pilsonības piešķiršanas jautājums jārisina sinhroni ar pakāpenisku pāreju uz izglītību valsts valodā!