Kokrūpniecībā esam uz pareizā ceļa

Vairāk nekā pusi Latvijas teritorijas klāj meži. Jau izsenis tie mūsu tautai gan snieguši drošību, gan devuši iespēju sarūpēt pārtiku ģimenei. Mūsu laiku dinamiskajā ikdienā meži sniedz arī relaksācijas iespējas un mieru. Bet šoreiz vēlos mežu uzlūkot kā mūsu tautsaimniecības balstu, jo Latvijas eksportā aptuveni 20% ir koks un koka izstrādājumi. Varbūt ikdienā nepamanām, bet tas ir būtiski vairāk, nekā dod pat tādas nozares kā lauksaimniecība un farmācija.

Pievērsties šim jautājumam mani mudināja tikšanās ar erudītajiem skolēniem Bauskas Valsts ģimnāzijā. Sarunā skolēni man uzdeva nopietnu jautājumu – kādēļ Latvija pamatā eksportē koksni ar zemu pievienoto vērtību. Šāds fakts, protams, nav iepriecinošs un spiež domāt, vai un kādas izmaiņas nepieciešamas, lai mēs no tā, ko mums var sniegt mežs, gūtu maksimālu labumu jeb radītu produktus ar augstu pievienoto vērtību tepat Latvijā. Un tikai tad sūtītu pāri robežai.

Lai saprastu, vai apgalvojums ir patiess, jāskatās statistika. Apskatot Latvijas statistikas datus, patiešām redzams, ka lielāko īpatsvaru koksnes eksportā veido pirmapstrādes produkcija jeb produkcija ar zemāku pievienoto vērtību. Tā ir šķelda, apaļie kokmateriāli un zāģmateriāli. 2015. gadā aptuveni 40% no koksnes eksporta bija pirmapstrādes produkcija. Tomēr, pirms veidot secinājumus, ir vērts atskatīties uz notikumiem ilgākā laika posmā. Apskatot statistikas datus par 2000. gadu, redzams, ka pirmapstrādes produkcija koksnes eksportā veidoja aptuveni 65%, 2007. gadā nedaudz vairāk nekā 50%, bet šodien jau mazāk nekā 40%.

Tas viennozīmīgi ļauj secināt, ka neatlaidīgi virzāmies pareizajā virzienā. Kopš 2008. gada koksnes produkcijas īpatsvars mūsu eksporta struktūrā būtiski nemainās un veido aptuveni 20%, bet būtiski mainās koksnes produkcijas eksporta struktūra. Baļķus, zāģmateriālus un šķeldu pakāpeniski aizstāj koka būvkonstrukcijas, koka rotaļlietas, mēbeles, namdaru un galdnieku izstrādājumi, granulas, briketes, finieris, saplāksnis u.c. Tas ļauj, nepalielinot fiziskos eksporta apjomus, kāpināt eksporta naudisko vērtību.

Ja lūkojamies statistikas datos vēl dziļāk, tad pozitīvas izmaiņas notikušas arī pirmapstrādes produkcijas struktūrā. Ir augusi zāģmateriālu kavlitāte un būtiski sarucis  apaļkoku īpatsvars eksporta struktūrā –  no 14% 2010. gadā līdz 6,7% 2016. gadā. Tas nozīmē, ka arī pirmapstrādes produkcijas pievienotā vērtība ir būtiski augusi.

Tāpat Latvija ir ne vien kokmateriālu eksportētāja, bet arī importētājvalsts. 2016. gadā apaļkokus mēs eksportējām 140 miljonu vērtībā, bet arī importējām no apkārtējām kaimiņvalstīm aptuveni 80 miljonu eiro apmērā. Pat no Vācijas. Arī šie radītāji apliecina, ka pakāpeniski kļūstam par apaļkoku importētājiem, bet no Latvijas izvedam kokmateriālus ar lielāku pievienoto vērtību.

Latvijas kokrūpniecības federācija jau tagad norāda, ka Latvijā nozares jaudas ir pietiekamas, lai ne tikai pārstrādātu vietējo koksni, bet arī iepirktu to no tuvākajām kaimiņvalstīm. 

Mēs ejam pareizā virzienā. Bet nevaram cerēt, ka mērķi sasniegsim gada vai piecu gadu laikā. Tas ir sarežģīts process – jāpiesaista investīcijas ražošanai, jānomaina vecās ražošanas iekārtas pret modernākām, jāizstrādā un jārada jauni produkti, jāmeklē tiem noieta tirgi. Taču tas notiek, un pakāpeniski mēs tuvojamies mērķim.

Kāds ir mūsu kokapstrādes nozares mērķis? Manuprāt, mērķis ir sasniegt mūsu kaimiņu – Somijas – līmeni. Latvija, Somija, Slovēnija un Zviedrija ir Eiropas mežainākās valstis. Arī Somijai teju identiski kā Latvijai 20% no eksporta īpatsvara veido koksnes produkcija. Atšķirība ir tā, ka Somija jau tagad faktiski neeksportē apaļkokus vai koksni ar zemu pievienoto vērtību, bet vienlaikus ir kļuvusi par vienu no lielākajām apaļkoku importētājvalsti, lai tos tālāk pārstrādātu vērtīgākā produkcijā. Uz to arī mums jātiecas!