Baltijas drošība un starptautiskie izaicinājumi

Piektdien, 13. septembrī Spīķeru koncertzālē norisinājās “Rīgas Drošības forums 2019”, kuru organizēja Latvijas Ārpolitikas institūts sadarbībā ar NATO Publiskās diplomātijas departamentu, Frīdriha Eberta fondu un Kanādas un Polijas vēstniecībām Latvijā.

Pasākumu atklāja Valsts prezidents Egils Levits, un tā tematiskie uzsvari bija NATO darbība Baltijas valstīs, NATO valstu un Krievijas attiecības, kā arī starptautiskie drošības, enerģētikas un vides politikas izaicinājumi, ieroču kontroles jautājumi.

Bez šaubām, apmeklēju konferenci, būdams Latvijas Ārpolitikas institūta dibinātājs un ilggadīgs tā direktors (1992-2011). Gan pasākuma pilns ieraksts, gan tajā izskanējušo runu analīze ir pieejama internetā, taču pats tomēr gribu saviem lasītājiem sevišķi izcelt dažas no konferencē dzirdētajām tēzēm un tām sekojošas pārdomas.

Pirmkārt, bija patīkami, ka Valsts prezidents uzsvēra drošības problēmas saistībā ar plašsaziņas līdzekļu darbību un hibrīdapdraudējumu sociālo mediju vidē. Tāpat Levita k-gs aicināja neaizmirst, ka valsts var pastāvēt un darboties tikai tad, ja iedzīvotāji tai tic, un tieši šī ticība ir hibrīddraudu radītāju mērķis.

Svarīgs ir arī tas, ko dzirdējām kuluāros. Sarunās piedalījās cilvēki, kas bieži brauc uz Krieviju un tiekas tur ar augsta līmeņa pētniekiem, kā arī valdības pārstāvjiem. Satraucošākais no visa bija viedoklis, ka Krievijai neesot problēmu ar tradicionālajiem, “vecajiem” rietumiem (kas būtībā izskanēja arī konferences oficiālajā daļā no Krievijas pārstāvja), domstarpības esot ar tām valstīm, kas ir pa vidu starp tiem un Krieviju, – tas ir, piemēram, mums.

Tas jau sāk atgādināt sava veida “cordon sanitaire” situāciju, kāda bija pirms 2. pasaules kara, – ar valstu joslu no Baltijas valstīm uz leju līdz dienvidiem. Un Krievija acīmredzot gribētu tādu stāvokli, jo tas esot Krievijas ģeopolitiskajās interesēs, kuras šīm valstīm attiecīgi jāievēro. Krievijas varas elite neuzskata, ka tauta pati kaut ko nosaka (piemēram, ka mēs, latvieši, kaut ko nosakām), nē – Krievija kopā ar vecajiem rietumiem noteiks, kur ir mūsu vieta. Tāda ir šī īpatnējā domāšana, kas vienkārši tiecas vispār ignorēt tautu pašnoteikšanās tiesības kā tādas. Un tāpēc ir arī konflikts Ukrainā – lai ukraiņi nenonāktu tur, kur jau esam tikuši mēs.

Tāpat kuluāros izskanēja informācija, ka Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs šaurākā lokā esot izteicies, ka Baltijas valstīm derētu paskatīties, kas noticis Ukrainā, un “izdarīt pareizos secinājumus”. Protams, mēs tiešām to arī esam paveikuši, tikai nepavisam ne tā, kā to domāja Lavrovs.

Manuprāt, tomēr tieši pret “tradicionālajiem rietumiem” Krievija ir izvērsusi milzīgu propagandu. Iejaukšanās ASV prezidenta vēlēšanās, iejaukšanās Brexit procesos, bijušā Vācijas kanclera Gerharda Šrēdera iesaistīšana Putina Krievijas dienaskārtībā un milzīgais tās lobijs Vācijā, Itālijas un Francijas galēji labējo finansēšana – tas taču viss notiek tajos vecajos rietumos!

Un diemžēl šīs valsts pakļaujas apstrādei no Krievijas puses daudz vieglāk nekā mēs, viņiem nav mūsu vēsturiskās pieredzes un imunitātes pret propagandu. Krievija tieši “vecos rietumus” spiež, lai tie iet šīs lielvalsts pavadā. Un tas, ka Krievijai neesot nekas dalāms ar tradicionālajiem rietumiem, ir tikai tāda acu aizmālēšana.