Atceroties Aušvici

Nedēļas ieskaņā kā Latvijas parlamenta pārstāvis apmeklēju Eiropas ebreju asociācijas (EJA) pasākumu Polijā, kurš pulcināja vairāk nekā 150 ministrus, parlamentāriešus un diplomātus no visas Eiropas. Pasākums notika Aušvicē, kur savulaik vācu okupācijas laikā atradās lielākā nacistu koncentrācijas nometne un cilvēku iznīcināšanas vieta, kurā no dzīvībām, pēc vēsturnieku aplēsēm, atvadījies vairāk nekā 1,1 miljons cilvēku.

Patiešām nekad nebiju bijis šādā pasākumā; ļoti daudz emociju un skaudru atklāsmju par pasauli, kurā dzīvojam. Te jāatzīmē, ka šis vēl bija “mazais” atceres pasākums, lielais būs pirmdien, 27. janvārī, kas ir nometnes ieslodzīto atbrīvošanas diena, kad 1945. gadā šajā datumā to ieņēma Sarkanā armija.

Faktiski t.s. Aušvices nometne bija vairāku desmitu nometņu tīkls, kas izvietojās apkārt pilsētai. Bāzes nometnē (Auschwitz I) atradās militārās ēkas, bet nāves nometne bija Auschwitz II – Birkenau, jo tieši tajā atradās gāzes kameras, kurās tika nomērdēti ieslodzītie. Aušvicē atradās arī dzelzceļa mezgls, caur kuru pirms 1. pasaules kara  miljoniem cilvēku devās bēgļu gaitās no cariskās Krievijas (un, iespējams, arī Latvijas), Polijas un, galu galā, arī Austroungārijas (kuras daļa toreiz bija Aušvice) – uz kuģiem uz ASV. Vairums Aušvices iedzīvotāju tobrīd bija ebreji, bet apkārtnē dzīvoja un joprojām dzīvo vācieši.

Tā kā ieslodzīto ķermeņus rotāja tetovēti numuri, kas liedza tiem noslēpties, koncentrācijas nometnes personālā patiesībā bija maz bruņoto spēku pārstāvju, vairāk “brīvprātīgie” no SS vienībām u.c. Pēdiņās šo apzīmējumu ieliku, jo SS cilvēkiem bija iespēja atteikties, ja viņiem nepatika darbs, – bet tad viņus sūtīja uz fronti. Toties pašā nometnē viņi varēja viegli nomirt no plaši izplatītā tīfa. Tādējādi faktiski viņi vienkārši izvēlējās savu nāvi – kur tai viņus sasniegt.

Arī daļa pasākuma (pēc konferences) norisinājās bijušās nometnes teritorijā, kur tagad iekārtots muzejs. Dzirdējām pagātnes liecinieku stāstus; piemēram, šobrīd ietekmīga rabīna Israela Meira Lau atmiņas par to, kā toreiz, kad viņš bija 7 gadus vecs, tika arestēta visa viņa ģimene. Sievietes un bērni tika nošķirti no darbspējīgajiem vīriešiem, tāpēc sanāca tā, ka vecākais dēls tika virzīts kopā ar tēvu, bet viņš pats kā jaunākais – ar māti. Taču māte zināja, ka viņai nav lemts dzīvot tik ilgi kā tēvam (tieši tāpēc, ka vīrieši vajadzīgi darbam). Tāpēc viņa pēdējā brīdī pagrūda dēlu vecākā brāļa virzienā un izkliedza, lai tas viņu sargā. Un abiem zēniem tiešām izdevās izdzīvot cauri ieslodzījumam Būhenvaldes koncentrācijas nometnē.

Starp citu, muzejā runātāji uzstājās uz vilciena vagonu fona, kuri izskatījās uz mata tādi, kādos mūsu pašu pilsoņi tika deportēti uz Sibīriju gan 1941., gan 1949. gadā. Arī tas, protams, manī raisīja ļoti spēcīgas emocijas.

Arī konferences pirmajā daļā bija runas, kas pārņēma un aizkustināja visus klātesošos. Piemēram, Izraēlas armijas kapteines Kerenas Knollas stāsts par viņas vecmammu Mireili Knollu, kas palika dzīvot Parīzē un tika brutāli nogalināta 85 gadu vecumā – ar 11 naža dūrieniem un vēl sekojošu aizdedzināšanu.

Visā konferencē bija tikai viena, galvenā tēma – kas arī skaļi tika iztirzāta. Proti, ka pasaulē atkal pieaug antisemītisms. Tika pieminēta ASV (un vispār kopumā gan Ziemeļamerika, gan Dienvidamerika); protams, arī Eiropa, tāpat Āzija – un pat Austrālija!

Pārsteidza, ka arī dinejas laikā tika demonstrētas triju iepriekš ierakstītu uzrunu video. Ļoti enerģiski runāja Izraēlas premjerministrs Bendžamins Netanjahu, tāpat Izraēlas parlamenta – Kneseta spīkeris Julijs Edelšteins un opozīcijas līderis – bijušais Izraēlas armijas virspavēlnieks Bennijs Gantzs. Tā sacīt, message was clear.

Polijas prezidents Andžejs Duda bija atsūtījis vēstījumu, kuru klātesošajiem nolasīja prezidenta biroja vadītājs. Jāsaka, esmu palicis lielā neizpratnē, kāpēc burtiski uzreiz pēc šīs konferences, 23. janvārī tika noraidīts Polijas prezidenta lūgums runāt 5. Pasaules holokausta forumā “Atceroties holokaustu, cīnoties ar antisemītismu”, kurā piedalījās politiskie līderi no visas pasaules (Latviju pārstāvēja mūsu parlamenta spīkere Ināra Mūrniece). Kāpēc pēc tam, kad Krievijas prezidents Vladimirs Putins “pārraksta” vēsturi un uzveļ vainu par 2. pasaules kara un holokausta izraisīšanu Polijai, nedod vārdu tam, kurš vislabāk var šos apmelojumus atspēkot? Tas ir nevajadzīgi tik smagai tēmai.

Nobeigt gribu ar ziņu, kas tika ievīta visā pasākumā, – būtībā mums tika pateikts, ka tieši mēs esam atslēgpersonas, kuru kopīgais uzdevums ir apturēt šo atkal pieaugošo antisemītisma tendenci, neļaujot vēsturei atkārtoties, lai kādā formā tas varētu notikt mūsdienās.