Šķēpu laušana Saeimā

Fotogrāfijā pie šīm rindām Saeimas fotogrāfe Ieva Ābele pieķērusi mani zīmīgā brīdī – kad cītīgi ieklausījos kolēģes Ineses Lībiņas-Egneres teiktajā, kam arī ļoti piekrītu. Tā bija 23. septembra sēde, kurā izcēlās krietna jezga saistībā ar likumprojektiem par atsevišku AP deputātu tiesībām turpmāk apmeklēt parlamenta mītni.

Galvenais jandāliņš izcēlās par balsojuma rezultātiem, kurā daudzi deputāti pret šādu ierosinājumu bija noraidoši. Taču Lībiņas-Egneres kundze šeit atgādināja, ka Saeimā mums tomēr jāpieņem tieši likumi, nevis deklaratīvi paziņojumi, kuri juridiski pēc tam nestrādās.

Piedāvāju Jums iepazīties ar deputātes uzrunas stenogrammu no Saeimas mājaslapas. Zemāk zem teksta Jūsu ērtībai pievienoju arī attiecīgo sēdes video fragmentu!

I. Lībiņa-Egnere (JV).

Kolēģi! Es esmu ļoti priecīga, ka mēs šeit klātienē debatējam, klātienē viens par otru ņirgājamies un klātienē ķiķinām; e-Saeimā tas būtu vienkāršāk – liela daļa vienkārši izslēgtu skaņu, noliktu datoru kaut kur tālāk, un būtu vieglāk to visu pārdzīvot, bet nē – esam klāt, 15 minūšu termiņā varam rūpīgi, no sirds izrunāties.

Šis konkrētais un iepriekšējais likumprojekts – tie pēc būtības, jā, piekrītu, ir simboliski, ir politiski, ir deklaratīvi un politiski ļoti svarīgi. Bet tie ir likumi, nevis Saeimas lēmumi, deklarācijas… un attieksme pret vienu vai otru konkrēto personu, par ko man šeit, no Saeimas tribīnes, nav jātaisnojas. Es esmu politikā, tāpēc ka es esmu pret valsts nozagšanu, pret ikvienu neatļautu politisku ietekmēšanu. Un Aivars Lembergs viennozīmīgi ir simbols šim procesam. Bija 2011. gadā, kad es pirmoreiz kandidēju Saeimas vēlēšanās, un diemžēl ir arī 2021. gadā. Tur nekas nav mainījies.

Es esmu pateicīga visam Saeimas sastāvam par izdarīto tiesu varas neatkarības nostiprināšanā, par to, ka mēs tam pievēršam tieši šajā Saeimas sasaukumā daudz vairāk uzmanības, arī šie lēmumi ir bijuši rezultatīvi, un mēs esam nonākuši gan pie Ekonomisko lietu tiesas, gan – visbeidzot – pie jauna Augstākās tiesas priekšsēdētāja, gan arī izdarījuši virkni citu ļoti nozīmīgu un, es ceru, neatgriezenisku lēmumu, lai kāda arī nākamā Saeima šeit, šajās telpās vai citās telpās, atrastos. Un par to es jums visiem esmu pateicīga – ka tik tiešām mēs esam to panākuši, un par to varbūt arī šeit, klātienes debatēs, vairāk būtu jādebatē.

Es arī aicinu cieņpilni uzklausīt to, ka minētie likumprojekti ir netālredzīgi. Un netālredzīgi no juridiskās tehnikas viedokļa, ko… Es diemžēl nevarēju piedalīties Juridiskās komisijas sēdē, pēc tam noklausījos to, ko uzsvēra Juridiskais birojs, jo runa tik tiešām ir par formālu aizliegumu, kuru apiet būtu ļoti vienkārši. Konkrētā persona Saeimas namu var apmeklēt dažādi – gan kā bijušais deputāts vai Augstākās padomes deputāts, kurš balsojis “par” Latvijas Republikas neatkarību, gan kā apmeklētājs. Un arī, protams, dažādi pasākumi, kur ir īpaši ielūgumi, bez caurlaidēm.

Tas viss ir uz mūsu sirdsapziņas – kā mēs šo jautājumu regulējam… pilnvērtīgi, kā mēs visbeidzot šajā Saeimā pieņemsim lobija regulējumu, un nav jau svarīgi, kurās telpās tiek noslēgtas vienas vai otras vienošanās… pie galda, zem galda… vai kur tas arī būtu. Svarīgi, lai sabiedrībai tas būtu redzams un sabiedrībai būtu iespēja savam deputātam paprasīt atbildi uz šo jautājumu.

Šī ķiķināšana un Lemberga kunga modes parāde dažādās krāsainās drēbēs šeit, uz Saeimas nama regālijām, protams, mūsu Saeimai cieņu nenes un nenesīs. Bet, lūdzu, izdarām tādus soļus, lai pašiem būtu gods par tiem, nevis kauns par tiem… ka kādā no iespējamajām tiesvedībām tie atkal tiktu atcelti.

Un es, runājot par šo konkrēto likumprojektu, kas ir saistītais likumprojekts, – “Par Latvijas Republikas Augstākās padomes deputātu tiesisko stāvokli un pensijām”, vēlos atcerēties visus tos deputātus un deputātes, kuri, tobrīd nebaidoties (gan 4. maijā, gan vēlāk – 21. augustā), nobalsoja par to, lai Latvija būtu, zinot, ka viņiem mājās ir bērni, zinot, ka viņi apdraud ne vien savu iespējamo personisko drošību, bet arī savu tuvinieku. Mēs šobrīd baudām šo drosmīgo cilvēku upura augļus un, lai cik ļoti man nesaprotami būtu daži vēlāk pieņemtie lēmumi (ne tikai Lemberga kunga, bet arī citu), es vienmēr noliekšu galvu, domājot par šiem cilvēkiem – gan par tiem, kas vēl ir starp mums, gan par tiem, kas ir aizgājuši aizsaulē.

Ar katru gadu šo cilvēku paliek arvien mazāk, un es domāju, ka mums, katram šeit ievēlētajam Saeimas deputātam, tik tiešām neklātos šo konkrēto likumu grozīt lieki ar kādiem aizliegumiem.

Bet tas, protams… Šobrīd varbūt ir tāds emocionāls fons tam visam, bet es nespēju aizmirst to, ka es tomēr esmu juriste un es esmu tiesību zinātņu doktore, un es esmu kaut ko mācījusies arī par juridisko tehniku. Un par šiem diviem likumprojektiem… Es neredzu, ka šie divi likumprojekti panāk to mērķi, kas ir izvirzīts ar šī regulējuma izstrādi. Šis mērķis var tikt apiets. Es nebiju domājusi šeit, no Saeimas tribīnes, to iztirzāt, bet, manuprāt, ir labi, ka mēs to klausāmies, labi, ka mēs par to domājam, labi, ka mēs par to balsojam un mēs neviens nekaunamies no saviem balsojumiem, nevelkam ārā kartiņas, kas šeit, klātienē, ir iespējams. Bet, es lūdzu, ja ir iespējams, Zaļo un Zemnieku savienību neaicināt Lemberga kungu uz Saeimas telpām – arī tad, ja šāds likumprojekts nebūtu, jo tas tiešām nedara godu Saeimai. Bet, ja jūs to darāt, tad es aicinu Saeimas vēlētājus to novērtēt ar vēlēšanu rezultātu.

Es balsošu “pret”, nevis nebalsošu, jo, iespējams, nebalsošana var būt nepareizi iztulkota attiecībā uz šo konkrēto grozījumu par Latvijas Republikas Augstākās padomes deputātu tiesisko stāvokli un pensijām… jo “4. maija Deklarācijas kluba” lūgums šo jautājumu šādi neeskalēt man kaut kādā ziņā ir ļoti, ļoti svarīgs un ir svarīgi, ka mēs ar šiem deputātiem, tai skaitā Čebotarenokas kundzi, kas viņus pārstāv, savstarpēji cieņpilni komunicējam.

Paldies. (Aplausi.)