Ukraina un pasaules drošība

Man būs tikai dažas piebildes par jau izskanējušājām runām ārpolitikas debatēs – pēc Ārlietu ministra ikgadējā ziņojuma par paveikto un iecerēto darbību valsts ārpolitikā un Eiropas Savienības jautājumos.

Vēsturiski mums vēl joprojām dzīvs ir Molotova–Ribentropa sindroms, kaut neviens Ribentrops tālāk rietumos no mums vairs nav.

Taču būtu labi, ja turpat tālāk rietumos no mums vēl joprojām būtu dzīva mācība, ka Čemberlena piekāpšanās Hitlera prasībām Minhenē 1938. gadā noveda tieši pie – kara.

Bēdīgi slavenais paziņojums, ka viņš panācis “mieru mūsu laikā”, bija spēkā tikai gadu. Pašam nācās pasludināt karu pret nacistisko Vāciju, kad Hitlers iebruka Polijā.

Bet Molotovs turpina savu dzīvi Krievijā, ne par velti Putins lika aizliegt Starptautisko Memoriālu.

Skaidrs, ka tās sankcijas, kuras tika ieviestas pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā 2014. gadā un Krimas sagrābšanas, nebija pietiekamas, lai Putinu atturētu no agresīvas rīcības, kas tagad pasauli novedusi pie jauna kara draudiem.

Zināms, ka pavirši izteiktas detaļas lielas spriedzes laikā var novest pie dramatiskām, nevēlamām sekām. Bet dažreiz tās arī atspoguļo patiesību, par ko skaļi ne vienmēr runā.

Vācijas kara flotes inspektora kontra admirāļa Šēnbaha izteiciens kādā Indijas domnīcā, ka Putins tikai vēlas cieņu, ne tikai maksāja viņam augsto amatu, bet arī mums parādīja, ka ir cilvēki, pat ļoti atbildīgās aprindās, kas cenšas saprast Krieviju, nerēķinoties pat ar nesenām vēstures mācībām.

Putina meistarstiķis ir – novērst starptautisko uzmanību no galvenā mūsu laikmeta jautājuma. Proti, jaunas lielvaras uznākšanas uz skatuves. Zināms, tā ir Ķīna, kas – atšķirībā no Krievijas – ir ne tikai ar lielu militāro potenciālu, bet drīz būs arī lielākā ekonomika pasaulē.

Tā uzmanīgi vēro Krieviju un Rietumu vienotību, aizstāvot Ukrainas pašnoteikšanās tiesības lemt par savu likteni, jo Ķīna varētu vilkt līdzības ar tās politiku pret Taivānu.

Taču, vai Putinam tas būs ilglaicīgs vai īslaicīgs panākums, noteiks mūsu, tas ir, NATO un Eiropas Savienības nepārprotams atbalsts Ukrainai.

Neesmu pārliecināts, vai visi saprot, ka Ukraina ir mūsu pirmais vairogs pret Putina impērijas atjaunošanas projektu.

Skumji. Putins varēja izvēlēties Vācijas ceļu, pārvarot pagātnes drūmo mantojumu. Ilgu laiku jau Honekera Austrumvācijā strādāja, pats redzēja, kā tauta ar rokām noārda Berlīnes mūri.

Viņš varētu šodien būt demokrātiskas, spēcīgas ekonomikas lielvalsts prezidents, Krievijas Konrads Adenauers.

Bet nākotnē tāds vēl var celties.