Par Oļegu Sencovu
Šī gada 13. septembrī Saeimas plenārsēdē pieņēmām paziņojumu par atbalstu Krievijā ieslodzītajam Ukrainas pilsonim – režisoram Oļegam Sencovam. Tomēr ne viss gāja gludi, nācās kādam deputātam atgādināt mūsu pašu valsts skarbo vēsturi.
Zem ozola kuplajiem zariem
Brīvdienās ar sievu aizbraucām uz Alūksni, pabijām arī pie Ernsta Glika diviem ozoliem, kurus vācu izcelsmes mācītājs Latvijā iestādīja kā piemiņu paša veiktajam darbam mūža garumā – abu Bībeles derību tulkojumam latviešu valodā.
Ernsts Gliks dzimis 1652. gadā Vetīnē, Saksijā, bet Latvijā ieradās 1673. gadā un palika teju līdz mūža galam; tikai nepilnu gadu pirms nāves, kad Lielā Ziemeļu kara laikā tika ieņemta Alūksne, Gliks tika izvests uz Maskavu, kur arī drīz mira (1705) un tika apglabāts vācu kapos pie “Marjina rošča” (Marijas birzs).
Jau pirmais no minētajiem Glika tulkojumiem iezīmēja lūzuma punktu Latvijas un tādējādi arī Eiropas vēsturē, radīja mums paliekošas vērtības, ar kurām rietumi arī šodien atšķiras no austrumiem, kā arī deva milzīgu ieguldījumu latviešu valodas attīstībā.
Interesanti, ka tolaik Glika darbu finansiāli atbalstīja arī Zviedrijas karalis Kārlis XI, pirms tam neviens to īsti negribēja. Tagad sakritības pēc vietējā draudzē – Alūksnes evaņģēliski luteriskajā baznīcā (kura šovasar svinēja 230 gadu jubileju) kalpo tieši zviedru garīdznieks Magnus Bengtssons, kurš sprediķo latviešu valodā; viņa ģimene arī pārcēlusies dzīvot uz Latviju, bērni turpat Alūksnē iet latviešu skoliņā.
Un droši varu teikt, ka mani pārņēma milzu bijība, mēģinot aptvert vienu no šiem ozoliem un saprotot, ka tas neizdosies ne uz pusi pat ar abām rokām, tik raženi un vareni tie ir. Vēl lielāka šī bijība kļūst, kad tu apzinies, ka ozoli te joprojām stāv, iestādīti tālajā 1694. gadā, un ir pārdzīvojuši visus karus, kas pārstaigājuši mūsu zemi.
Par latviešu valodu brīvā Latvijā
(06.09.2018) Mana runa Saeimā, debatējot par grozījumiem Darba likumā (aizliegumu darba devējiem pieprasīt konkrētas svešvalodas prasmi, ja darba pienākumos neietilpst šīs svešvalodas lietošana).
Sveiciens Tēva dienā!
Viena no interesantajām niansēm, ko esmu saglabājis atmiņā par savām attiecībām ar tēvu un pārvērtis ģimenes tradīcijā, ir šaujamloka izgatavošana ar paša rokām. Kad man bērnībā tika tēva darināts šaujamloks, es biju laimīgāks par laimīgu! Tagad darinu tādus pats – nu jau pat mazbērniem. Te dažos video piedāvāju arī Jums ieskatīties procesā, kā tas notiek.
Tiesa, te man bija arī palīgs – loku meistars Māris Zvērs no Madonas, kurš parādīja, kā lokus ieliec profesionāli (bet biežāk esmu to darījis pats ar savu metodi, mājas apstākļos, par ko tāpat izstāstīju).
Katrā ziņā tā ir lieliska sajūta, pašam strādāt ar koku un izgatavot dāvanu savai atvasei; nopirkt veikalā nav nekāda māksla un daudz mazāk prieka. Iesaku pamēģināt arī Jums!
1. daļa: lazdas sagataves priekšapstrāde, vieglais loks no bambusa https://www.youtube.com/watch?v=IjNy5yCZmgY
2. daļa: lazdas loka ieliekšana profesionāli un mājas apstākļos, pēcapstrāde https://www.youtube.com/watch?v=ORDyQRYptOY
3. daļa: grūtais uzdevums – šaujamloks no ozola sagataves https://www.youtube.com/watch?v=cZwEzOD0–8
YouTube list: https://www.youtube.com/watch?v=IjN…
Replika par KPV
Vakar tiku ierunājis nelielu video, kur uzdevu jautājumu tiem jauniešiem, kas nolēmuši balsot par Kaimiņa partiju: kāda tam ir motivācija. Aicināju man tiešām atbildēt komentāros (video pieejams zem šī teksta). Tagad gribu piebilst vēl dažus vārdus.
Cik izdevies uztvert no atsauksmēm internetā – KPV balsotāji pārsvarā ir tādi jaunieši, kas neatceras un nevar atcerēties, kas ir okupācija, kāda tā bija Latvijai, no kāda zaņķa esam izrāpušies.
Viņi vaino mūs, “vecās” partijas, par to, ka mūsu valsts nav tādā līmenī kā tās, uz kurām viņi brauc strādāt – Īrija, Anglija, Vācija…
Bet vai tiešām var pavisam nesaprast, kā esam PSRS okupācijas iespaidā atsviesti 50 gadus tālā pagātnē…. Ja grib zināt, no kā mums patiesībā ir izdevies tikt vaļā, var aizbraukt un paskatīties, kā šodien iet, piemēram, Moldovā, – un tad uzreiz saprotams, ko esam pārvarējuši un ka patiesībā šobrīd dzīvojam labāk nekā jebkad.
Tiesa, mēs vēl ES līmeni neesam sasnieguši. Daži ir, bet ne visi. Bet mūsu vīzija un viss darbs ir vērsts uz to, ka mēs to sasniegsim un pārsniegsim; piemēram, Grieķiju jau vairākās pozīcijās esam apdzinuši – un tas ir rūpīgs darbs, kas jāturpina.
“Vai te dzima Krimas jautājuma risinājums?”
No 26. līdz 28. augustam Marienhamā (Somijā) norisinājās 27. Baltijas jūras parlamentārā konference. Latviju pārstāvēju es, Atis Lejiņš, kopā ar kolēģiem – deputātiem Jāni Vucānu un Juri Viļumu, kā arī Saeimas konsultanti Ingrīdu Sticenko. Konferences gaitā no Latvijas uzstājās arī enerģētikas tirgus un politikas eksperts Reinis Āboltiņš.
Konference bija veltīta Baltijas reģiona dzīvotspējai, nākotnes attīstību balstot sadarbībā, ilgtspējā un “gudrajā enerģijā”. Kā zināms, situācija reģionā nav no labajām: ir dramatiskas klimata izmaiņas, jaunākais somu pētījums atklāj, ka Baltijas jūrā šobrīd ir zemākais skābekļa līmenis pēdējo 1500 gadu laikā, arī ūdens temperatūra turpinās kāpt.
Tomēr gribot negribot no vides politikas nācās pārslēgties uz ģeopolitiskiem jautājumiem. Klātesošajiem par pārsteigumu, Krievijas delegācijas vadītāja Valentīna Pivņenko izvēlējās šo konferenci atkal izmantot kā iespēju Krimas aneksijas attaisnošanai. Iegansts tam esot bijusi delegātu viesošanās Bomarsundas cietoksnī – tajā pašā, kuru 1854. gadā – Krimas kara laikā bija ieņēmusi un uzspridzinājusi franču-britu flote.
Delegāte Pivņenko uzskatīja par vajadzīgu arī izteikties, ka Krima nu ir Krievijas sastāvā uz mūžiem un tur vairs nekas nav maināms. Tāpēc man nekas cits neatlika kā nākamajā debašu dienā jau no paša rīta kāpt tribīnē un viņai atbildēt (skat. pievienoto video), atgādinot par to, ka šis jautājums jau ir izrunāts un iepriekšējās konferencēs pieņemtas nosodījuma rezolūcijas. Un arī to, ka Staļins savulaik tāpat teica par Baltijas valstīm, ka tās būšot uz mūžiem PSRS sastāvā, – bet kur nu ir pati PSRS… Mana cerība, protams, ir, ka Krimai nebūs jāgaida tik ilgi kā Baltijas valstīm, lai atgūtu savu brīvību.
Starp citu, kas ir interesanti – pēc Krievijas-Zviedrijas kara 18. gadsimta sākumā, kad Somija tika Pēterim I, Ālandu salas 1922. gadā (Nāciju līgas lēmums 1921.g.) tika piešķirtas Somijai, taču ar lielu autonomiju, jo iedzīvotāju pamatmasa tur bija zviedri. Tāpēc kuluāru sarunās ar pašiem ālandiešiem nonācām līdz idejai, ka varētu līdzīgi risināt arī sasāpējušo Krimas jautājumu, mēģinot panākt piekāpšanos un reizē ieguvumus abās pusēs. Kā būtu, ja Krima kļūtu atkal par Ukrainas daļu, taču ar atsevišķu karogu un parlamentu, saņemot plašu autonomiju? Tur varētu būt divas valsts valodas – ukraiņu un krievu, jāpiešķir statuss arī Krimas tatāru valodai. Ideālu risinājumu šajā situācijā nav, taču šis vismaz varētu būt sākums jaunām sarunām. Galu galā, Putins Krievijā nevaldīs mūžīgi, tāpēc ierosinu šo kā piedāvājumu izskatīšanai debatēs arī citos forumos.
Molotovs-Rībentrops 2018
Tuvojas 23. augusts – Molotova-Rībentropa pakta gadadiena. Taču šodien 23. augusts mums ir tikai vēsture, jo svarīgāks ir 21. augusts, kad pilnībā atguvām neatkarību un spējām veiksmīgi izcīnīt savu vietu ES un NATO. Ne vienmēr mēs paši īsti apjēdzam, ka uz austrumrobežas mums sardzē stāv pasaules varenākais militārais spēks un pasaules varenākai lielvarai – ASV ir pastāvīga militāra klātbūtne mūsu zemē.
Izaicinājums ir citur: proti, Eiropas Savienības iziršanas draudi. Eiropas Savienība ir politiskais un ekonomiskais drošības pamats mūsu kontinentam; grūti iedomāties veiksmīgu NATO bez ES. Bet ir radušies spēki (ne tikai Eiropā, bet arī ASV), kas grib atgriezties pie pirmskara Eiropas.
Šie spēki uzvarēja Lielbritānijā, un tagad redzam tiešu saikni starp to lielākajiem atbalstītājiem (kā arī finansētājiem) un Krievijas naudu. To pašu redzējām ASV vēlēšanās. Jauns Molotova-Ribentropa līgums varētu izskatīties tā – Rietumi atceļ sankcijas pret Krieviju (kā jau tas izskan visai atklāti tagad), un Putins aiziet kā uzvarētājs karā pret Ukrainu. Tādas balsis dzirdamas arī Latvijā. Bet, ja sabrūk rietumu vērtības, kāpēc būtu jāaizstāv Latviju, Igauniju, Lietuvu?
To paturēsim prātā, kad ejam balsot 13. Saeimas vēlēšanās.
Vēlais ar Streipu: trimdas jaunatnes kongresam – 50
Nesen viesojos žurnālista Kārļa Streipa vadītajā raidījumā “Vēlais ar Streipu”, kur runājām par 1968. gadā Berlīnē iecerēto, bet aizliegto Vispasaules latviešu jaunatnes kongresu. Izdevās tiešām interesanta saruna, paldies žurnālistam! Šeit attiecīgais raidījuma fragments:
Atmiņu stāsts… – intervija ar Ati Lejiņu laikrakstā “Brīvā Latvija”
Laikraksts “Brīvā Latvija” – 2018. gada aprīlis: PILNA INTERVIJA – PDF
Putins un Tramps: kurš kuru?*
foto: Alexander Zemlianichenko / The Associated Press
Pirms dažām dienām tikās divi pasaules līderi – vai varbūt jāsaka, divu pasauļu līderi – Donalds Tramps un Vladimirs Putins. Un loģiski domājošā sabiedrības daļa burtiski uzsprāga, jo tāda disonanse viena līdera rīcībā nav pieredzēta. Protams, runa ir par ASV prezidentu Donaldu Trampu.
Neatkārtošu to, ko jau citi paspējuši savos komentāros pateikt par Trampa vizīti Eiropā; vēlos tikai izcelt dažus punktus. Trampa atbalstītāji gan tajos nekā īpaši nosodāma nesaskatīs, bet tāda ir mūsdienu realitāte. Mēs dzīvojam laikā, kad emocijas aizstāj racionālismu un kurā pat ASV prezidents var mainīt viedokli par 180 grādiem pirms katras tikšanās, pārāk smagas kritikas gadījumā to norakstot uz “pārteikšanos” un atkal mainot viedokli… līdz nākamajai reizei.
Lai cik tas būtu nepatīkami, nākas uzdot jautājumu, kas jau uzreiz pēc prezidentu preses konferences tika izteikts liberālā laikraksta “The Guardian” publikācijā: vai Tramps vienkārši nav Putinam parādā? Ar domu – tiešā atkarībā, kabatā un īsā pavadā (laikrakstā lietots apzīmējums “beholden to”, kas angliski nozīmē “having a duty to someone in return for help or a service” – tas ir, pienākums kāda priekšā kā atmaksa par palīdzību vai pakalpojumu).
Iepriekš tādu “efektu” redzējām bijušā Vācijas kanclera Šrēdera gadījumā, kurš tagad ir augstā amatā Kremļa kontrolētajā “Rosneft” un arī intervijās klāsta, cik ļoti Eiropai paveicies ar tādu prezidentu kā Putins, un apšauba “mītus par Krievijas agresīvo politiku”. ..lasīt tālāk