Latvija un Ukraina: laid mums tur laimē diet

Pagājušajā nedēļā Baltijas valstu un Somijas parlamentu ārlietu komisiju pārstāvji kopīgi organizētā vizītē apmeklēja kara pārņemto Ukrainu, kura jau vairāk nekā 6 mēnešus cieš no Krievijas militārās agresijas.

Latviju šajā vizītē pārstāvēja 3 deputāti – ārlietu komisijas priekšsēdētājs Rihards Kols, priekšsēdētāja biedrs Atis Lejiņš un komisijas sekretāre Krista Baumane.

Turp devāmies ar vilcieniem, pārsēžoties Varšavā – un tad cauri Helmai (pilsēta Polijas austrumos) uz Ukrainas robežu. Jau pusceļā vilcienā temperatūra bija 37 grādi, kondicionieri netika galā.

Robežpunktā pat ar visām diplomātiskajām pasēm nācās gaidīt kādas trīs stundas, kamēr tikām iekšā Ukrainā, jo cilvēku plūsma ir liela un notiek pārbaudes. Mēs Eiropā jau sen esam aizmirsuši, ka tādas robežas ar kontroli vispār eksistē. Ukrainā tikām iekšā vakarā, tur iekāpa arī mūsu apsardze – divi ar revolveriem bruņoti vīri. Kijivā iebraucām jau no rīta, tad bija normāla temperatūra Ukrainai, 30 grādi.

Patīkami, ka uz viesnīcu mūs divās eskorta automašīnās aizgādāja bez trokšņa, bez sirēnām, mierīgā gaitā, stāvot kā nākas pie visām sarkanajām gaismām un tā tālāk. Nākamajā dienā gan nācās tomēr izmantot sirēnas, jo satiksme bija ļoti blīva, taču tik un tā iztika bez pārspīlējumiem.

Domāju, ka tas bija ļoti labi – šāda kopīga vizīte no četrām valstīm. Iedomājieties, kāds tas ir organizatoriskais slogs kara apstākļos, ja katra delegācija izdomātu ierasties atsevišķi. Loģistika, parlamentāro komisiju sasaukšana, ministru un dažādu citu amatpersonu iesaistīšana, un pāri tam vēl sekošana austrumu kaimiņa haotiskajām izdarībām…

Tagad mūs kopā sagaidīja ļoti augstā līmenī. Un tiešām ar lielu pateicību, sevišķi pret Latviju – ukraiņi labi zina, ka mēs bijām ieroču piegādes pirmrindnieki. Ne velti mūsu ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs nule no paša prezidenta Zelenska ir saņēmis Ukrainas ordeni. Somijai, savukārt, bija ļoti noderīga Baltijas valstu klātbūtne – pieredzes absorbēšanai, jo viņiem pagātne ar Krieviju ir citāda.

Visa komunicēšana notika tikai angliski un ukrainiski, nekādas krievu valodas. Starp citu, viens no Somijas delegātiem izrādījās slāvu valodu profesors, kurš prata arī ukraiņu valodu. Stāstīja mums, ka esot bijis Ukrainā 1990-ajos gados, tad tur esot bijis briesmīgi, daudzi ukraiņi publiskajā komunikācijā labprātāk runājuši krievu valodā, nevis savā dzimtajā; bijuši galīgi nospiesti pie zemes. Tagad viss ir ukrainiski, valsts valodā.

Kamēr uzturējāmies Kijivā, mūsu apsardzei bija tikai pieminētie revolveri, krekli pāri. Taču, kad devāmies uz Buču, Irpiņu un Borodjanku, tos jau nomainīja nopietnāki automātiskie ieroči, tāpat Čerņihivā (pilsēta tuvu Ukrainas robežai ar Baltkrieviju un Krieviju; veselu mēnesi tā bija ienaidnieka ielenkumā, taču pilnībā to ieņemt tā arī neizdevās). Kādā no tuvējiem ciematiem poļi uzdāvājuši bez dzīvesvietas palikušajiem ukraiņiem moduļu mājas. Nav nekas liels, taču jumts virs galvas un daļējas ērtības – tas šobrīd bieži jau ir daudz. Mūsu vizītes brīdī vēl 60 ģimenēm tādu nav. Vidēji ģimenēs te 3-7 bērni. Apkārtnē ik dienu šaujot lielgabali.

Černihivā apskatījām bumbošanās izpostītās dzīvojamās mājas. Vienai ēkai trāpīts tieši pa vidu. Tur gāja bojā 47 cilvēki, liela daļa no tiem blakus ēkai, stāvot rindā pie aptiekas, lai nopirktu zāles. Šo celtni nākotnē demolēs pavisam. Kādā citā ēkā blakus trāpīts tikai vienā stūrī, tur ir plasts priekšā logiem, pārējā daļā joprojām dzīvo cilvēki… To vēlāk plāno atjaunot, tā mums skaidroja kāds no brīvprātīgajiem. Mans priekšlikums būtu, ka to uzņemtos mūsu Ogres pašvaldība (varētu iesaistīt arī rezerves no valsts budžeta), jo Ogre ir Černihivas sadraudzības pilsēta jau kopš 2007. gada. Tā būtu ļoti jauka solidaritātes iniciatīva, manuprāt.

Kādā brīdī braucām arī pāri pontonu tiltam, pirms kura īsto tiltu sabumbojuši krievi. Stratēģisku apsvērumu dēļ dažus tiltus ir uzspridzinājuši arī ukraiņi, taču šo Krievijas puse. Bumbas esot mestas no 10 km augstuma. Atjaunošanas darbi rit ļoti intensīvi.

Tiekoties ar amatpersonām, bijām Augstākajā Radā (parlamentā), kā arī Valsts Prezidenta administrācijas birojā, tāpat tikāmies ar ārlietu un aizsardzības ministriem, Ģenerālprokuroru, parlamenta spīkera vietnieku, aizsardzības un drošības komisiju, izlūkdienestiem (iekšlietu ministrijas un armijas) u.c. Parlamenta ēkas pamatne un visas durvis, logi bija nocietināti ar smilšu maisiem. Dzirdējām, ka mūsu vizītes ieskaņā esot bijusi burtiski pirmā nakts Kijivā kopš ilgāka laika, kad nebija gaisa trauksmes sirēnu. Bet vispār tur ir stingri noteikta komandantstunda, kuras ievērošana tiek prasīta strikti. Arī mums noslēdzošajā vakarā – vienīgo reizi, kad bijām vakariņās ārpus viesnīcas vai vēstniecībām, bija tās jānoslēdz precīzi pēc pulksteņa. Desmitos vakarā cilvēki drīkst vēl pasūtīt pēdējos dzērienus, pēc tam jāpazūd, jo vienpadsmitos visiem jābūt jau prom no ielām.

Bijām Kara muzejā. Kādreiz tas bija veltīts 2. pasaules karam, taču tagad vāc Krievijas iebrukuma liecības Ukrainā. Ieroči, tehnika, dokumenti u.c. Kādā no rakstam pievienotajiem attēliem Jūs varat redzēt karti, kurā ar sarkanu atzīmētas dažādas vietas. Karte ir dabūta no krievu gūstekņiem, tur esot tikušas sūtītas diversantu grupas. Labā krasta karti neredzējām, tur ir prezidenta administrācija utt. Taču kreisā krasta karti mums parādīja. Diversanti attiecīgajās vietās ir gājuši bojā vai sagūstīti.

Dažādu eksponātu starpā lielu iespaidu uz mani atstāja kāda bojāgājuša jaunieša personas dokuments – jāsaka uzreiz, ka oficiāli neatzīts. Luhanskas “tautas republikas pase”. Kas iespaidoja, bija bezjēdzīgā karā ierautā jaunieša vecums, tikai 19 gadi. Dzimis Ukrainā, noticējis Putinam un gājis karot separātistu republikas vārdā… Un vairs nekad nepiedzīvos savu divdesmito dzimšanas dienu.

Bija arī kāda krievu karavīra vēstule uz mājām, no kuras var saprast, kāda putra valda viņu galvās. Pats raksta, ka tas būtu viens labs notikums, ka Putins nomirtu – bet vienlaikus arī stāsta, ka visi gūstā saņemtie ukraiņu karavīri esot bijuši vieni vienīgi naciķi. Propaganda saborēta pēc pilnas programmas.

Eksponātu vidū redzējām arī, piemēram, pussadegušu klēpjdatoru – ar savu “vēsturi”, kura tāpat raksturo krievu karavīru domāšanu. Viens no tiem bija no sava ietērpa izplēsis bruņoto plāti, kas aiztur lodes, lai varētu tās vietā ielikt nozagto datoru un aizvest to sev līdzi. Taču dators, protams, izšķirošo lodi neaizturēja… Tas brīdis, kad iespēja kaut ko nozagt ir svarīgāka par dzīvību.

Tuvojoties raksta noslēgumam, pārdomu labad vēl vēlos izteikt dažus novērojumus.

Uzzinājām interesantu lietu, ka ukraiņi ir iemācījušies arī ārpus okupētajām industriālajām teritorijām ražot haubices “Bogdana”, kas var šaut 22 km attālumā. Ar tām viņi iznīcināja arī visu krievu tehniku uz Čūsku salas, piemēram, un piespieda pretinieka armiju no tās aizvākties. Arī rietumniekus pats fakts kārtīgi pārsteidza.

Pārsteigums bija arī tas, ka mums tika atzīts, ka ukraiņiem tiešām ir tās pretradaru raķetes, ko tikai pirms mēneša deva ASV, un – kā es lasīju kādā citā avotā – amerikāņi esot ļoti pārsteigti, ka ukraiņiem šīs raķešu sistēmas izdodas pieskrūvēt pie MIG-29 lidmašīnām. Ja raķetes šauj no zemes, uzreiz pēc tam ir jāņem kājas pār pleciem, jo radars nosaka vietu operatīvam prettriecienam. Ar lidmašīnām šī problēma tiek atrisināta.

Iniciatīvu ir pārņēmuši ukraiņi. Un izšķirošā loma ir lielajai tehnikai – HIMARS un šīm pretradaru raķetēm. Atbildes triecienā gan ieņemt savas teritorijas viņi uzreiz nevar, jo tad krievi no pretējā krasta tās vienkārši sabombardēs; ukraiņiem attiecīgi vispirms jāpanāk, ka Krievijas bruņotie spēki pamet arī pieminētās pozīcijas.

Man te prātā nāk zināmas paralēles ar Afganistānu. Kad es tur biju 1986. gadā, ļoti baidījos, ka mudžahedīni zaudēs karu, jo viņiem nav “stingeru”. Piedzīvoju personīgi tos lielos uzbrukumus ar lidmašīnām un helikopteriem (esmu to aprakstījis savā grāmatā). Bet izrādījās, ka jau nāca iekšā “stingeru” piegādes no ASV. Un tas sasniedza to kritisko masu, kas pavērsa karu par labu mudžahedīniem; “sovjetiem” 1989. gadā nācās no Afganistānas izvākties.

Un tieši tas pats ir šodien ar Ukrainu. HIMARS u.c. ir pagrieziena punkts, kas ļaus karu neievilkt uz daudziem gadiem, tik ilgi Krievijas bruņotie spēki neizturēs. Ukrainas izlūkdienestu pārstāvji mums minēja, ka Putins gan tagad ar savu dekrētu veido bataljonus visā Krievijā, taču sabiedrība to nemaz nesteidzas atbalstīt, tikai 13% esot gatavi tiešām karot Ukrainā, turklāt liela daļa no viņiem ir tādi, kuriem pēc vecuma nemaz vairs nav jākaro. Protams, tas nenozīmē, ka pārējie 87% ir pret karu. Viņi vienkārši to atbalsta tikai tiktāl, kamēr tas neskar pašus. Pēterburgā ar 5 miljoniem iedzīvotāju vairākos mēnešos, solot arī lielu naudu, sakasīti tikai kādi 1000 brīvprātīgie.

Pa to laiku ASV tieši Ukrainas neatkarības dienā ņem un atkal piešķir papildus 2,8 miljardus dolāru. Iesaistās arī Pentagons, kura paspārnē darbojoties taktiskais centrs atsevišķi tieši visu atbalsta operāciju koordinēšanai Ukrainā. Dzirdējām arī stāstu, kāpēc iet bojā tik daudz krievu ģenerāļu. Krievijas armija neprot karot, ģenerāļi paši dodas laukā, lai uz vietas dotu pavēles, kur tos pamana izlūki un pārsūta informāciju, kur pienākas.

Un patiesībā jau visa pasaule ir pārsteigta, cik radoši ir ukraiņu karavīri un viņu vadība. Kļūdas bija sākumā – teiksim, kādā no pilsētām, kur iebruka Krievijas armija, sanāca kārtīgs slaktiņš, gāja boja ap 300 ukraiņu karavīru. Savs nopelns visā ir arī nodevējiem un kolaborantiem, kurus tagad arvien aktīvāk izķer.

Kas interesanti, Kara muzejā mūs pavadīja gide, kura prata arī latviešu valodu. Gan ne tik augstā līmenī, lai ar mums tajā brīvi runātu, ekskursiju vadīja tomēr angliski, bet tāpat pārsteidzošs fakts, un tāpat jau pa vidu laiku pa laikam iemeta arī kaut ko latviski.

Starp citu, vēl vienā fotogrāfijā var redzēt sienas gleznojumu ar t.s. “Kijivas spoku” – pilotu, kurš notriecis neskaitāmas krievu lidmašīnas. Gleznojuma autors ir bijis kādreiz sen Rīgā, un es tā iedomājos, ka vajadzētu viņu tagad uzaicināt vēlreiz oficiāli, varbūt arī noorganizēt kādu galvaspilsētas sienu, ko viņš varētu interesanti apgleznot.

Gide zināja arī, ka pie mums nogāzts “Pārdaugavas stabs”, bija par to ļoti priecīga. Kad atvadījāmies, viņa teica tieši to frāzi, citējot himnu, kuru esmu ielicis raksta virsrakstā: LAID MUMS TUR LAIMĒ DIET. Un man šķiet, ka to “mums” tiešām jau var uztvert kā nevis tikai par latviešiem sacītu, bet kopā ar ukraiņiem, cīnoties par demokrātiju par brīvību. Jēdziens “mēs” jaunajos kara apstākļos ir paplašinājies, un es domāju, ka tieši tāpēc arī viņa izvēlējās šo citātu.

Atpakaļceļā bija jau vieglāk, tāds karstums vairs nebija, varbūt tikai 30 grādi. Saku “tikai”, jo salīdzinājumā ar turpceļu tas tiešām bija paciešamāk. Bija iespēja palikt pa nakti Varšavā, citi to arī izmantoja, taču mēs (Latvijas delegācija) nolēmām doties uzreiz tālāk, jo zinājām, ka Saeimā no rīta mūs gaida svarīga ārkārtas sēde. Ar vēstniecības automašīnu triecāmies 50 km uz Modlinas lidostu. “Ryan-Air” reiss no Grieķijas kavējās, tomēr pusstundu vēlāk jau tikām lidmašīnā un varējām atgriezties Rīgā.

Galvenais, ar ko gribas noslēgt savu garo sakāmo, būtu šis: es ticu, ka arī mēs varam ietekmēties no ukraiņu patriotisma. Ja viņi tik ātri pārgāja uz tikai ukraiņu sarunvalodu valstī, varbūt arī mēs procesu varam tomēr paātrināt?