Piezīmes par Polijas prezidenta vizīti

Ārpolitikas institūta sarīkotā tikšanās ar Polijas un Latvijas prezidentiem deva retu iespēju ārpolitikas un drošības politikas interesentiem dziļāk ieskatīties šo abu valstu vadītāju domāšanas pasaulē. Labums arī tas, ka līdzi Polijas prezidentam atbrauca vismaz 6 Polijas TV kanālu pārstāvji, kas sniedza iespēju arī Polijas sabiedrībai gūt labu ieskatu tajā skaitā par politiskajiem procesiem Latvijā. Tikšanās notika trijās valodās – latviešu, poļu un angļu.

Galvenās atziņas: Polijas prezidents nolika pie vietas Krievijas apgalvojumus, ka Ukrainas slāvi vienmēr bijuši daļa no Krievijas. Tā vienkārši ir vēstures falsifikācija (aicinu iepazīties ar Māras Poļakovas rakstu par šo falsifikāciju “Glābt Kijivu no Krievzemes” žurnālā “Domuzīme” 2022-4).

Mūsu prezidents ieteica taisīt inventarizāciju par visiem rietumu pētniecības institūtiem, kas neparedzēja Krievijas karu pret Ukrainu un tā sekas. Pazīstu daudzus pētniekus, un nevaru iedomāties, kurš būtu bijis uzdevumu augstumos. Lai gan tādi noteikti varētu būt, bet tie netika ņemti vērā.

Uz jautājumu, vai Ungārijas Orbāns rada riskus Ziemeļu-Baltijas reģiona drošībai ar savu spēli Ungārijas parlamentā, vilcinot Zviedrijas un Somijas iestāšanās NATO ratificēšanu, Polijas prezidents atbildēja, ka var saprast viņa rīcību vairākos jautājumos, jo nevis samazinājis, bet vairojis atkarību no Krievijas energoresursiem, kas ir liela kļūda. Bet citos jautājumos galīgi Orbānu nesaprot.

Manuprāt, jo vairāk šāda veida tikšanās notiek Rīgā, jo mums labāk. Ar skumjām atceros, ka iepriekšējā Saeimā bija politiskie spēki, kas apšaubīja naudas tērēšanu, Latvijai rīkojot NATO ārlietu ministru tikšanos, kas notika pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā. Ja ir kāda valsts Eiropā, kas nevar atļauties šādu provinciālismu, tad tā ir Latvija.