Afganistānā kritušie

Afganistānā 1. maijā Latvijai krita divi tās karavīri, kopā jau trīs mūsu karavīri šajā valstī. Tie ir piepulcējušies vairāk kā 1000 NATO un to sabiedroto karavīriem, kas krituši pret talibu nemierniekiem un al-Kaeda kaujiniekiem: amerikāņi, kanādieši, briti, vācieši, franči, igauņi, austrālieši, zviedri, utt., nemaz neminot pašus Afganistānas karavīrus.

Diemžēl Latvijas valdības nostāja nebija vienota. Aizsardzības ministrs Imants Lieģis aizstāvēja mūsu turpmāko dalību NATO operācijās, bet Iekšlietu ministre Linda Mūrniece paziņojusi, ka tie ir pārāk lieli zaudējumi, un Latvijai savus karavīrus jāatsauc.

Lieki teikt, ka tik svarīgos jautājumos kā šādos, kas skar Latvijas nacionālās intereses, un ir runa par mūsu karavīriem, kas gatavi Latviju aizstāvēt ar ieročiem, šāda nevienprātība nav pieļaujama. Ministri nedrīkst emocionāli šādos gadījumos reaģēt, kā to darīja Mūrnieces kundze. Tā ir vieglprātīga rīcība, jo var vedināt mūsu sabiedrotajiem domāt, ka uz mums nevar paļauties. Tas ir ļoti bīstami. Ja uz mums nevar paļauties, tad kāpēc nākt mums palīgā, kad saucam palīgā paši? Vai mēs iedomājamies, ka varēsim mūsu valsti labāk aizstāvēt paši vien? Ja viens vai divi no četriem NATO iznīcinātājiem, kas sargā mūsu debesis, iekrīt jūrā un piloti iet bojā, vai tad NATO pareizi darītu, ja atsauktu savu misiju sargāt Baltijas jūras telpu?

Lai cik tas arī nepatīkami būtu šādās reizēs atgādināt, tomēr jāteic, ka mums ir vairāk bojā gājušo karavīru tepat Latvijā pildot savus dienesta pienākumus nekā starptautiskās misijās Balkānos, Irākā un Afganistānā. Vai tāpēc likvidēt mūsu armiju un kara floti?

Skaidrs, ka ar militāru varu negūsim uzvaru Afganistānā – to visi zina – vislabāk to zina ASV prezidents Baraks Obama, kas krasi šovasar palielinās amerikāņu karavīru skaitu nelaimes plosītā zemē. Bet tas ir nepieciešams, kamēr afgāņi paši gatavi aizstāvēt savu valsti. Der atcerēties, ka britu jūrnieki arī krita par Latviju 1919. gadā, kas, diemžēl nav pieminēts filmā Rīgas sargi. Viņi ir tepat Latvijā apglabāti. Bet 1939. gadā negribējām paši aizstāvēt savu valsti, jo aizbildinājāmies, ka bez sabiedrotajiem nevaram. Rezultātā mūsu vīriem nācās karot un mirt divās svešās, mums naidīgās armijās, kur dzīvību zaudēja 100 000 cilvēku. Bet vēlāk, PSRS okupācijas armijā no Latvijas krita vairāk nekā pussimts PSRS okupētajā Afganistānā. Nebūtu PSRS iebrukusi Afganistānā, šodien mēs tur arī nebūtu.

Valsts augstākās intereses tomēr prasa nopietnāku nostāju no atbildīgām amatpersonām, kurām uzticēta valsts drošība nemierīgajā un strauji mainīgajā pasaulē. Atsevišķi ministri nedrīkst paust savu viedokli, nesaskaņojot to ar valdības nostāju. To ātri pamana mūsu draugu un nedraugu galvaspilsētās.

(pārpublicēts no laikraksta “Latvietis”, 35. numura)