Darboties Latvijas labā var visi…
(Pārpublicēts no laikraksta „Latvietis” 35. numura)
6. aprīlī Atis Lejiņš piedalījās sieviešu studentu korporācijas Spīdola rīkotā literārā vakarā, kurā arī lūgti viesi bija no vīriešu studentu korporācijas Lettgalia. „Es runāju par kopējo situāciju pasaulē un arī par krīzi Latvijā – kā tā ir pārvarama, kādi ir mani priekšlikumi un kāpēc es vispār ienācu politikā,” tā Atis Lejiņš. Lūk, ko par pasākumu saka Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu saraksta līderis, bijušais Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Atis Lejiņš:
„Interese par pasākumu bija ļoti liela, zāle – pilna, bija daudz jautājumu un īsos vārdos mēģināju paust savu viedokli par to, cik ātri pasaule mainās, kādas problēmas ir mums pašiem Latvijā, kādas pasaulē, piemēram, Afganistānā, Irākā, Irānā, Palestīnā, Izraēlā.. Arī tā lielā ekonomiskā krīze, kas varētu izvērsties līdzīgi 1930. gadu krīzei, skar visu pasauli. Ne tikai Latviju vien. Un atceramies, ka 1930. gados, kad vēl nebija Eiropas Savienības, kad nebija NATO un ANO, viss beidzās ar 2. Pasaules kara sākumu. Tāpat kā toreiz, arī tagad nav gatavu risinājumu, ir tikai daudzi neatbildēti jautājumi, ko, kā un kādā veidā darīt. Bet pamatā ir divas iespējas – vai nu iet uz labo pusi, meklēt risinājumu, vai arī iekrist vēl dziļākā nelaimē. Tā ir sena grieķu definīcija par krīzi – vai nu uz vienu pusi, vai – otru.
Šobrīd Latvija ir grūtākā situācijā nekā Igaunija vai atsevišķas citas kaimiņvalstis, mūsu situāciju drīzāk var salīdzināt ar Ungāriju un Rumāniju, kur, līdzīgi kā Latvijā, politiku noteikusi tā saucamā oligarhu diktatūra. Tomēr tās labās ziņas, ko cilvēki vēlas dzirdēt, ir tas, ka mēs esam uzvarējuši šo diktatūru. Vai vismaz spēruši lielu soli uzvaras virzienā, kas nozīmē tikai vienu – Latvijai ir iespējas griezt stūres ratu uz pozitīvu pārmaiņu pusi. Piemēri šādām pozitīvām pārmaiņām ir vairāki. Piemēram, grozījumi drošības likumos – to mēs esam uzvarējuši, Vaira Vīķe-Freiberga apturēja Saeimas pieņemtos, oligarhiem izdevīgos grozījumus, bija referendums. Un Parlaments bija spiests piekāpties. Tad bija tas slavenais mutatis mutandis likums, ko Saeima pieņēma jau prezidenta V. Zatlera laikā. Likuma būtība – bagātos nevarēs tiesāt (arī tas bija tieši oligarhu aizstāvībai). Prezidents šo likumu atmeta atpakaļ, un beigās atkal Saeima piekāpās. Tas viss bija pateicoties t.s. lietussargu revolūcijai, lielajai sabiedrības aktivitātei. Labā ziņa ir arī tā, ka tagad beidzot pieņemts anti-mafijas likums – tas prasīja divus gadus. Mums sabiedrība ir pietiekami stipra, kas var cīnīties pret oligarhu varu. Diemžēl process vēl nav beidzies – nupat bijušais Zemkopības ministrs, tagad Saeimas deputāts Mārtiņš Roze no Zaļo un Zemnieku savienības, kas, kā zināms, ir labos draugos ar skandalozo Ventspils mēru Aivaru Lembergu, ierosinājis priekšlikumu samazināt prokuroru standartus un atlaist tos prokurorus, kas zaudē Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Ar šādu piegājienu drīz prokurori būs neizdevušies studenti no Juridiskās fakultātes, bet lielākas lietas iztiesāšanā piedalīties negribēs neviens.
Kāpēc es pats eju politikā? Nevar tā vienkārši stāvēt no malas un kritizēt – ir jāuzņemas arī atbildība. Es ceru, ka politikā nāks arī jauni cilvēki. Un man bija liels prieks redzēt, ka vismaz viens cits no publikā esošajiem cilvēkiem bija gatavs uzreiz piedalīties politikā.
Runājot par Eiropas Parlamentu, bieži vien mūsu deputāti līdz šim nav strādājuši tā, kā to vajadzētu. Arī te, protams, nevar visus mest pār vienu kārti – dažam darba bijis vairāk, citam mazāk, bet, vadoties no manas profesionālās pieredzes vadot Ārpolitikas institūtu, es varu teikt droši: es noteikti varētu uzreiz darboties Ārpolitikas komitejā. Kā Zviedrijas ārlietu ministrs Karls Bilts (Carl Bildt) man teica Igaunijas prezidenta Lennarta Meri piemiņas konferencē: „Tev tikai divās trijās nedēļās jāiemācās procedūras. Tu jau uzreiz māki runāt un saproti lietas būtību.” Turklāt Karls Bilts nāk no citas partijas, nevis Zviedrijas sociāldemokrātiem.
Daudz darba Latvijas labā būtu arī pētniecības un enerģētikas, kā arī izglītības komitejās, kur arī noderētu mana ļoti lielā pieredze darbā Ārpolitikas institūtā. Eiropas Parlamentā es varētu strādāt, lai cīnītos pret tiem negatīvajiem ekonomiskajiem spēkiem Latvijā, principā pret monopoliem, kā, piemēram, Latvenergo un Latvijas Gāze, kuri pārstāv nevis Latvijas, bet Krievijas ekonomiskās un arī politiskās intereses. Eiropas Parlaments ir ļoti ietekmīga vieta, lai to izmantotu (gluži kā Eiropas Savienības komisārs Andris Piebalgs savu vietu Eiropas Komisijā) cīņai pret monopoliem un veicinātu alternatīvās enerģijas izmantošanu Latvijā. Tādā veidā mest tiltu uz spēkiem Latvijā – atbalstīt tos Briselē.
Bija ļoti patīkami, ka es kā sociāldemokrāts tieku aicināts piedalīties korporāciju pasākumos. Katrā ziņā ir skaidrs: darboties Latvijas labā var gan labējie, gan kreisie. Jautājums ir tikai par vēlēšanos to darīt, nepakļaujot valsts intereses, piemēram, oligarhu mūžam augošajām vajadzībām.”