Par Latviju, viesojoties Stokholmā

Oktobra beigās apciemoju Zviedrijas galvaspilsētu Stokholmu, uz kuru tiku aicināts kā 10. un 11. Saeimas deputāts, lai pastāstītu par situāciju Latvijā – kādu to redzu „no iekšpuses”. Uz tikšanos ieradās ap 40 cilvēku – lielākoties pensionāri, bet arī jaunāka gada gājuma cilvēki (pat daži studenti no Latvijas). Tas arī man bija pārsteigums, ka tieši pensionāri ir aktīvākā tautas daļa, kas labi pašorganizējas un pārņem sabiedrisko iniciatīvu.

Klātesošie atzīmēja, ka mana runa esot bijusi atšķirīga no tām, ko parasti nākas dzirdēt viesu no Latvijas izpildījumā. Biežāk nākoties uzklausīt visu negatīvo, bet Lejiņš nācis ar pavisam citu skatījumu un pārsteidzis klausītājus ar pozitīvāku noskaņu, proti – Latvija var!

Sarunā tiešām īsi raksturoju Latvijas ekonomisko lejupslīdi (smagākā Latvijas vēsturē, kā arī smagāka kā Lietuvā un Igaunijā dēļ Parex bankas glābšanas – un pat lielāka kā ASV 30-o gadu depresijas periodā), taču ar skaitļiem un piemēriem centos tūdaļ parādīt, kā mūsu valsts ir spējusi uzsākt arī atkopšanos. Piemēram, IKP šogad ir jau 4% pieaugums. Valda Dombrovska vadībā valsts nav sekojusi latviešu dziesmiņai „lecam bedrē, lecam bedrē, redzēsim, kas ārā vilks”, bet pati uzbūvējusi kāpnes un izkāpusi no bedres. Protams, ar starptautisko aizdevēju palīdzību, jo iepriekšējās valdības diemžēl Latvijai nebija atstājušas nekādus rezervju fondus. Dombrovskim, pārņemot valdību 2009. gada pavasarī, valsts kase bija jāatrod tukša…

Viens piemērs krīzes pārvarēšanai – cik fenomenāli pārstrukturizējas un piedzīvo augšupeju mūsu eksporta nozare. Protams, tagad viss atkarīgs no tirgus – vai Vācija un Skandināvijas valstis, kas ir mūsu lielākie tirgi, nepiedzīvos jaunu lejupslīdi, liedzot pieeju mūsu produktiem.

Runājot par 10. Saeimu – stāstīju par Vienotību, kas oficiālajā koalīcijā ar ZZS veica budžeta konsolidācijas pasākumus, lai nostabilizētu Latvijas tautsaimniecību. Tas izdevās jau 2010. gadā, kas savukārt radīja priekšnoteikumus izaugsmei 2011. gadā. Bet diemžēl nācās atdurties pret nepatīkamo faktu, ka ZZS vienlaikus veidoja neoficiālu koalīciju ar SC un PLL (Šlesera un Šķēles partiju). To varēja skaidri redzēt balsojumos par tiesiskumu – piemēram, noraidot tiesnešu kandidatūras (Vīgants, Judins), kā arī citos; punktu visam, protams, pielika noraidījums atļaujai kratīt Šlesera dzīvesvietas, kam arī sekoja Saeimas atlaišana – kuru es faktiski arī atbalstīju, tam bija jānotiek. Nevar valsts augt par Rietumu labklājības valsti, ja tai nav droši tiesiskuma pamati, nav viens likums visiem un ja tā saucamie oligarhi sāk ietekmēt politiku, lai sevi īpaši pasargātu.

Kur manas domas gan no Zatlera domām atšķīrās – manuprāt, viņam nebija jāseko sliktām tradīcijām, kas liek uz katrām vēlēšanām Latvijā dibināt jaunu partiju. Rezultātu mēs jau tagad redzam, tam nepietiekamā laika posmā gatavota partijas struktūra jau darba sākumā rada šķelšanās un citas problēmas.

Tomēr, par spīti visai jezgai, valdība tika apstiprināta tikai 1 mēnesi un 10 dienas pēc vēlēšanām. Somijā, piemēram, valdības izveidošanai pēc nesenajām vēlēšanām bija nepieciešami 3 mēneši, Holandē tāpat, bet Beļģijā pagājis jau krietni vairāk par gadu, taču valdības kā nav, tā nav.

Kaut arī es, ja godīgi jāsaka, redzu patreizējā Latvijas valdībā arī dažus vājus ministrus, kuri varbūt pat laika gaitā mainīsies, tomēr jācer, ka Dombrovskim ar savu lielo pieredzi un iniciatīvu būs iespējams vadīt valsti izaugsmes virzienā.

Ļoti nozīmīgo padarīto lietu starpā jāmin kaut vai tas, ka tagad var sodīt par partiju nelikumīgu finansēšanu (likums bija apturēts 9. un 10. Saeimā), būs arī jauns, profesionāls KNAB vadītājs, būs beidzot pēc 20 gadu cīņas sākumdeklaracija (t.s. nulles deklarācija) – jau no 01.01.2012, – un lielāka atklātība (tauta zinās, kā deputāti balso). Turklāt Parex bankas labā daļa – jaunā Citadeles banka sākusi atmaksāt tās parādu valstīj ar procentiem. Tātad visā trauksmainanjā politikā ir bijis progress, un mēs esam tomēr virzījušies uz priekšu. Sengrieķu valodā vārds „krīze” apzīmē iespējas, un Latvija šo dziļāko vārda būtību ir maksimāli izmantojusi.

Jācer, ka jaunākās Eiropas Savienības iniciatīvas eiro glābšanai stabilizēs arī pašu Eiropas Savienību – un Latvija varēs turpināt iesākto tautsaimniecības pārstrukturizēšanu, kā arī pārvaldības reformu (būs jauna institūcija – starpresoru koordinācijas centrs, kas piespiedīs visas ministrijas virzīties uz vienotu mērķi). ES ir vajadzīga Latvijai, un Latvija ir vajadzīga ES jaunajā 21. gadsimta politikā, kurā izvirzās tādas jaunas lielvaras kā Ķīna un Indija.