Medaļas otra puse
Šodien Latvijai kā valstij liela diena, reizē gaiša un diemžēl arī tāda patumša. Gaišā puse no tā, ka beidzot apstiprinājām Saeimā sākumdeklarēšanās likumu. Tumšākus mākoņus pie apvāršņa savilkuši Ušakovs-Lindermans & Co, kuri tomēr parūpējušies par nepieciešamā parakstu skaita savākšanu, lai ierosinātu referendumu par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai.
Acīmredzot, minēto kungu plāns ir mūs atsviest atpakaļ PSRS laikmetā, kurā Latvijā tāpat skaitījās divas valodas. Iespējams, kādi jaunieši, kas tos laikus paši nav piedzīvojuši, nemaz nesaprot, kā tad bija. Ja PSRS nebūtu sabrukusi, diezin kas vēl šo 20 gadu laikā būtu ar latviešu valodu noticis…
Ko darīt? Skaidrs vismaz, ka maskas nu gan ir kritušas. Politikā nedrīkst spēlēties ar valsts pamatvērtībām, arī valodu! Ja to varēja gaidīt no nacionālboļševika Lindermaņa, tad Saskaņas Centrs, kas vēl nesen gribēja būt valdībā, sludināja samierniecisku politiku un cieņu pret latviešu valodu, gan ir nepatīkami pārsteidzis. Un tā ir klajas nekaunības demonstrēšana pret Latvijas iedzīvotājiem, kuri vēl nesen neatbalstīja VL ierosinātos likumgrozījumus par pilnu pāreju uz latviešu valodu skolās, jo mums vienmēr ir bijusi iecietīga, toleranta pieeja mazākumtautībām.
Skaidrs, ka Saeima to visu noraidīs. Bet diemžēl referendums par nodokļu maksātāju naudu tik un tā notiks, jo tāda ir likumīgā kārtība. Aicinu visus Latvijas pilsoņus – kā latviešus, tā arī cittautiešus – iet uz referendumu un balsot PRET.
Un pēc tam būs jāpadomā, vai vispār drīkst rīkot šādus referendumus. Pat par budžeta jautājumiem taču referendumus rīkot nedrīkst, kā tad ir ar tādiem, kas ir pret Latvijas valstisko pamatu? Tas var novest līdz pilnai anarhijai.
