Komentējot Vienotības rezolūciju

Pirms brīža publicēju savā blogā Vienotības domes rezolūciju par partijas politiskajām prioritātēm; vēlos to nedaudz arī komentēt no savas puses, izceļot, manuprāt, pašu svarīgāko.

Galvenais vadmotīvs šajā rezolūcijā ir Latvijas ekonomiskais izrāviens un demogrāfiskās situācijas uzlabošana. Sevišķi uzsvērt vēlos to rindkopu, kas skan sekojoši:

“Vienotība pakāpeniski palielinās atbalstu strādājošiem vecākiem,  pagarinās darba mūža ilgumu un reformēs sociālo pabalstu un nodokļu sistēmu tā, lai “strādāt atmaksātos” un iedzīvotāju ienākumu krasās atšķirības pakāpeniski mazinātos. Vienotība nepieļaus sabiedrības etnisku šķelšanu.”

Tas ir ļoti būtisks solis valsts izaugsmes veicināšanai. Lai to panāktu, protams, ir nepieciešami papildus līdzekļi valsts budžetā. Un tos var panākt ne tikai ar efektīvu pārvaldību, bet arī papildus realizētu stingrāku fiskālo disciplīnu, kuras rezultātā tiek samazināti procenti lielajiem aizdevumiem, kuru varā atrodas mūsu valsts – tādējādi radot budžetā “lieku naudu”, kuru varam izmantot augstāk minētajiem mērķiem.

Piemēram, pat šobrīd jau ir panākta vienošanās ar arodbiedrībām, ka tiks palielinātas algas ārstiem (stacionārā, nevis ģimenes), kuras šobrīd ir nepieklājīgi zemas, tāpat jau tiek risinātas sarunas par medmāsu algām. Tas viss kopā būs ieguvums gan ārstiem, gan pacientiem un sabiedrībai kopumā.

Kā nopietnu nepieciešamību šobrīd redzu Džini koeficienta samazināšanu, kas raksturo ekonomisko plaisu starp bagātajiem un trūcīgajiem sabiedrības slāņiem. Un to var tiešā veidā paveikt ar nodokļu politikas korekcijām. Šobrīd esam parlamenta koalīcijā panākuši, ka tuvāko triju gadu laikā par 5% tiks samazināts IIN. Bet tas ir jādara diferencēti – lai tie, kas šobrīd pelna zemas algas un ir pat spiesti ņemt naudu “aploksnēs”, varētu atsākt to pelnīt legāli un mazināt ēnu ekonomiku.

Tātad, varētu vispirms veikt minēto IIN samazinājumu mazāk pelnošajiem, bet lielo algu īpašniekiem to atstāt esošajā līmenī. Un tas būtu progresivitātes principa realizējums, kas eksistē daudzās citās valstīs. Piemēram, tai pašā Zviedrijā mūsu tautieši ir gatavi maksāt 50% nodokļos un nemaz par to nekurn, – Latvijā nodoklis ir krietni zemāks, taču pie viņiem eksistē šī diference, tāpēc arī Džini koeficients Zviedrijā (vai, piemēram, Anglijā) ir zemāks kā Latvijā.

Galu galā, pat ASV tas šobrīd ir kļuvis par vienu no galvenajiem vēlēšanu jautājumiem, un Baraks Obama cer atcelt nodokļu atlaides bagātajiem, kuras savulaik ieviesa Džordžs Bušs un dēļ kurām arī ASV šobrīd Džini koeficients nemaz nav vēlamajā līmenī…