Stenogramma: runa par ebreju īpašumiem

Saeimas plenārsēdē 29. janvārī kopā ar kolēģiem (O. Ē. Kalniņu, S. Āboltiņu, L. Čigāni un A. Rasmani) iesniedzu likumprojektu “Par nekustamā īpašuma Rīgā, Ernesta Birznieka-Upīša ielā 12 nodošanu” un runāju par to debatēs.

“Man ir sakāmas tikai trīs lietas. Sākšu ar senu latviešu tautas gudrību: “Sveša manta laimi nenes.”

Numur viens. Terezīnas deklarācija, kas pieņemta 2009. gadā Čehijā. Tā ir par ebreju īpašumu restitūciju, un tā bija vajadzīga tāpēc, ka ir ļoti neordināra situācija, ka kopienas nevar pieprasīt savus īpašumus atpakaļ tāpēc, ka kopienas vairs nav. Nekad Eiropā nav bijis tā, ka pazūd veselas kopienas… gandrīz vai. Nu, varbūt varētu salīdzināt ar mēri viduslaikos, kad izzuda puse tautas vai divas trešdaļas tautas… Bet tā, kā ebrejiem bija, – ka 70, 80 vai 90 procenti – tā bija neparasta situācija. Nu, un tad tur tika pieņemtas dažādas vadlīnijas, kā to darīt, – dibināt fondus, veikt pētījumus un tā tālāk… Jo tā ir ļoti sarežģīta situācija, to neviens nenoliedz. Eiropā ir dažādi veidi, kā šo jautājumu risināt, un labā ziņa ir tā, ka Latvija jau agrāk sāka to darīt. Mēs atdevām atpakaļ trīs īpašumus – un nevienam gabals nenokrita! -, ieskaitot vienu slimnīcu, kas ir tā dēvētajā Maskavas forštatē un kas ir pieejama visiem Latvijas iedzīvotājiem.

Sliktā ziņa ir tā, ka 2006. gadā viss beidzās ar fiasko, jo Saeima pat nerunāja, nediskutēja par to un vienkārši noraidīja. Nu, un otrais fiasko bija 2012.gadā, kad Valdis Dombrovskis dibināja darba grupu. Nu, un mēs zinām, kā tas beidzās: viens ministrs atkāpās, un viss! Ar to viss beidzās! Nezinu, kā to vērtēs nākamās paaudzes. Es tiešām nezinu. Bet ar to mums nav ko lepoties. Ir angļiem tāds ļoti labs vārds – closed, kas nozīmē “slēgts uz visiem laikiem, neatgriezeniski”. Un pagaidām ir tikai divas Centrāleiropas… Austrumeiropas valstis, kas to ir panākušas, un tās ir Igaunija un Lietuva.

Otrā lieta, ko gribu pateikt, – par stereotipiem, kādus veidojušas mūsu apziņā abas okupācijas varas. Tās mūs gribēja iznīcināt, bet tām tas neizdevās, kā mēs labi zinām. Nu, runāsim par 1941. gada 14. jūnija deportācijām. Mēs trimdā zinājām, ka vislielākā… proporcionāli vislielākais skaits no tiem, kas 1941. gada 14. jūnijā tika deportēti, bija ebreji. Mēs to trimdā zinājām, bet Latvijā nezināja. Kāpēc nezināja Latvijā? Un arī par 1905. gada revolūciju… Kas vadīja 1905. gada revolūciju? Kas Rīgā (Starpsauciens no zāles.)… vadīja revolūciju Rīgā, ka pat cara armijai bija bail iziet ārā no kazarmām divus mēnešus?… Notika skolotāju konference… no visas Latvijas… pagastveču konference, kas lika pamatus neatkarīgas Latvijas dibināšanai dažus gadus vēlāk.

Es jums ļaušu pašiem to atminēt. Jo tas, ko padomju laikā rakstīja vēstures grāmatās, un tas, ko mēs paši īstenībā zinājām, ir divas pilnīgi atšķirīgas lietas.

Numur trīs. Trešais. Ir angļiem tāds vārds – statesmanship. Tā ir… latviski sakot, būtu: valstsvīra vai valstssievas cienīga rīcība par spīti sabiedriskajai domai, kas tanī laikā to neatbalsta.

Un kā bija pirms gandrīz 100 gadiem? Nacionālais teātris tad nemaz nesaucās par Nacionālo teātri, un pēc Otrā pasaules kara arī tas nesaucās par Nacionālo teātri. Ja mūsu politiskā elite nebūtu proklamējusi Latviju, kas tad būtu noticis? Jo, ja “Sastrēgumstunda” būtu bijusi tanī laikā un ja cilvēki varētu piezvanīt un pateikt savus uzskatus, cik – kā jūs domājat? – lielu atbalstu rīdzinieki būtu devuši Ulmaņa pagaidu valdībai? Cik? (No zāles dep. K.Šadurskis: “Pieci procenti!”) Nu, varbūt 10!

Bet kas notika gadu vēlāk, to jūs redzat filmā “Rīgas sargi”. Nu labi, stilizēta filma, bet pamatā pareiza! Redziet, es domāju, ka jūs, kas tagad spiedīsiet pogas šodien, padomājiet par to – par statesmanship! Atvainojiet, ka es beidzu ar angļu vārdu!”