Latvijā – latviešu valoda?

Drīz šur, drīz tur politiskās retorikas telpā parādās runas par apdraudējumu latviešu valodas brīvai pastāvēšanai, valodas sargāšanu pret ārējo ienaidnieku un tā joprojām. Tomēr man arvien vēl šķiet, ka īstu lāča pakalpojumu tai izdarām mēs paši, latvieši, par ko pēdējos gados vairākkārt jau esmu rakstījis un arī runājis no Saeimas tribīnes.

Protams, te ir runa par “klasisko” gadījumu – ka latvietis bieži vien, izdzirdot no sarunbiedra krievu valodu, arī pats pāriet uz to, nevis turpina runāt latviski. Ik pa brīdim sastopos ar šādām situācijām, krievs principa pēc runā krievu valodā un latvietis nez kāpēc jūtas “spiests” atbildēt tāpat. Protams, ar vecāko paaudzi šeit ir grūtāk, taču skumjas parādās brīdī, kad var novērot, ka tāpat, no tās samācoties, rīkojas arī jaunatne. Un tā sadzīves līmeņa situācijās krievu valoda dominē, bet latviešu valoda kaut kur izšķīst… Pats, piemēram, nesen ar kādu krievvalodīgo veikalā sarunājos valsts valodā, un nevienam no tā gabals nenokrita, abiem tas šķita pilnīgi normāli! Vai bezmaz būtu atsevišķs rīkojums jāizdod par šī principa ievērošanu?

Vai šī piekāpšanās sadzīvē notiek “mīļā miera labad” vai citādi, taču tad vairs nav jābrīnās, ka krievu valoda atskan arvien biežāk un pat galvaspilsētas mērs referendumā parakstās par to, lai tā tiktu padarīta par otro oficiālo valodu valstī. Starp citu, tieši šobrīd līdzīgas idejas parādās atkal – Latvijas krievu kopienas prezidents paziņojumos esot aicinājis diskutēt par otru valsts valodu… Un pa to laiku jau pieminētais Nils Ušakovs strīdas ar Valsts valodas centru par krievu valodas lietošanu virtuālajā saziņā starp domi un iedzīvotājiem.

Gada ieskaņā kopīgi ar Saeimas kolēģi Rihardu Kolu (NA) rosinājām no Imigrācijas likuma svītrot normu par iespēju termiņuzturēšanās atļaujas dokumentus iesniegt krieviski – lai mudinātu iedzīvotājus uz saziņu valsts valodā, nostiprinot latviešu valodas lomu. Pretarguments no PMLP bija, ka 80% šādu pieteikumu tiek iesniegti tieši krievu valodā un tulkošana būtu milzu administratīvais slogs un papildus izdevumi. Lai gan principā man nerodas skaidrība, kāpēc tai būtu jābūt mūsu iestāžu, nevis pašu iesniedzēju problēmai.

Vācijā papīrus jāaizpilda vāciski; ja nezini valodu, maksā tulkam, kurš aizpilda anketas. Vēl nesen arī Vācijas kanclere Merkele pateica, ka bez vācu valodas bēgļi nekur tālu netiks, pat angļu valoda to nevar aizstāt.

Zinu divus termiņuzturēšanās atļaujas saņēmējus, no kuriem katrs labi raksturo modeli, kas radies no atšķirīgas apkārtējo attieksmes – viens dzīvo te jau četrus gadus un lielās, ka latviešu valoda viņam nav vajadzīga, jo neviens tajā runāt nespiež un bez tās var iztikt, pat pieteikums uz atļauju bijis jāpilda krieviski; savukārt cits vien otro gadu, bet jau cītīgi mācās valodu, jo kaimiņi ar viņu sarunājas tikai latviski un viņš saprot, ka valsts valoda ir jāzina.