Demokrātijai nepieciešamas konstruktīvas ziņas

Februārī Saeimā notika diskusija “Konstruktīvās ziņas – sabiedrisko mediju atbildība”, kurā piedalījās gan pašmāju eksperti, gan Dānijas sabiedriskās raidorganizācijas vadītājs Ulriks Hāgerups. Ulriks Hāgerups tiek uzskatīts par konstruktīvo ziņu koncepta autoru un pamatlicēju.

Šis koncepts ir guvis starptautisku atzinību un spējis piesaistīt daudzu valstu mediju politikas veidotāju uzmanību. Bet Dānijā konstruktīvo ziņu koncepts ir mainījis sabiedrisko mediju redakcionālo politiku, mazinot ziņu negatīvo raksturu uz konstruktīvu pasniegšanas formu, kas ietver arī risinājumu meklēšanu problēmām.

Vēlos arī plašākai auditorijai piedāvāt dažas atziņas, kas no Ulrika Hāgerupa izskanēja Rīgā, jo Latvijā mēs saskaramies ar līdzīgām problēmām kā mediju politikas veidotāji un sabiedrība citur Eiropā.

Mūsdienu demokrātija ir Rietumeiropas izgudrojums, bet mediji un ziņas ir neatņemama šīs demokrātijas sastāvdaļa. Tas ir produkts, ko mēs esam eksportējuši teju uz visu pasauli, un daudzi vēl arvien mācās no mūsu pieredzes. Normālā situācijā medijiem būtu jākalpo demokrātijai, bet diemžēl ne vienmēr tā notiek.

Ir divas nozīmīgas problēmas, ar ko šodien sastopas mediju politikas veidotāji. Pirmkārt, mūsdienās žurnālisti un mediji, līdzīgi kā politiķi, ir zaudējuši sabiedrības uzticību. Dānijā pat bijusi situācija, kad sabiedriskās domas aptaujās cilvēki norādīja, ka prostitūtām uzticas vairāk nekā žurnālistiem. Daudzi politiķi pirms vēlēšanām sola to, ko pēc tam nepilda. Tādēļ arī ir mazinājies politiķu profesijas prezstižs. Līdzīgi ir ar žurnālistiem – ir solīts sniegt kvalitatīvu informāciju, bet nereti, dzenoties pēc sensācijas, ziņās izpaliek kvalitāte un fakti. Otrkārt, ziņas pamatā veido negatīva informācija. Piemēram, vakarā pēc darba noskatoties TV ziņas, mēs bieži gūstam apmēram šādu pasaules ainu – terorisms, karš, slimības, krīzes un budžeta problēmas.

Saņemot tik daudz negatīvas informācijas, cilvēki pārstāj skatīties ziņas. Īpaši sarežģīti kļūst iemācīt jauno paaudzi sekot līdzi politiskajiem notikumiem un valsts dzīvei. Ja ziņu mediji zaudē savus skatītājus, ilgtermiņā tas nozīmē arī sabiedrības degradāciju un draudus demokrātijai. Medijos dominējot negatīvai ziņu plūsmai, ilgtermiņā zaudētāji ir gan paši mediji, gan demokrātija kopumā. Negatīvisms ir mūsdienu slimība, ko noķērusi liela daļa mediju. Rezultātā cilvēku apziņā tiek konstruēta alternatīva realitāte, kas cilvēkos rada priekšstatu, ka dzīvojam sliktāk nekā pirms desmit gadiem, – lai gan patiesībā esam kļuvuši bagātāki, dzīvojam drošāk un labāk.

Kā norādīja Ulriks Hāgerups, šīs problēmas var risināt tikai paši žurnālisti un mediju redakcijas. Ir ļoti viegli vainot citus, norādīt uz finansējuma trūkumu, slikto politiķu darbu, bet ļoti grūti ir mainīties pašiem. Arī demokrātiskā sabiedrībā cilvēkiem ir svarīgi, lai viņiem būtu autoritātes, kurās ieklausīties. Lai mediji un žurnālisti atkal kļūtu par šīm autoritātēm, viņiem jābūt neatkarīgiem, prasmīgiem un sabiedrības labums vienmēr jāstāda augstāk par paša labumu. Turklāt ir arī jāprot klausīties cilvēkos.

Šādas pārmaiņas nav vieglas. Īpaši mediju organizācijās, kuras ir ar daudzu desmitu gadu pieredzi. Mēs zinām, cik grūti ar gadiem kļūst mainīt mūsu ieradumus. Līdzīgi ir ar organizāciju tradīcijām un ieradumiem. Tādēļ jauniem medijiem un jaunām valstīm ir vieglāk pieņemt konstruktīvo ziņu konceptu.

Konstruktīvas ziņas nebūt nenozīmē, ka ziņās būtu jāatspoguļo tikai pozitīvi notikumi vai par notikumiem jāstāsta tikai pozitīvais. Ziņu galvenajam uzdevumam būtu jābūt notikuma izgaismošanai, nevis centieniem no tā radīt sensāciju. Žurnālistiem būtu jātiecas pasniegt pieejamo patiesības versiju par notikumu ar pēc iespējas plašāku skatu uz faktiem, atspoguļojot dažādus viedokļus.

Ziņās ir jābūt sižetiem, kuri iedvesmo sabiedrību, notikumiem, no kuriem sabiedrība var mācīties, un problēmām jāpiedāvā risinājumi. Bieži mediji izvēlas notikumus, kurus atspoguļot, pēc principa „ja asiņo, tad tas ir labs stāsts”. Tas ir jāmaina, un nav jābaidās veltīt ētera laiku tiem, kuri sabiedrībā paveikuši ko labu. Ulriks Hāgerups apliecināja, ka Dānijā, ieviešot šo konceptu, ir audzis gan žurnālistu profesijas prestižs, gan sabiedrības pieprasījums pēc konstruktīvām ziņām.

Neapšaubāmi, arī no valsts puses vēl ir gana daudz jāpaveic, lai sakārtotu mūsu mediju vidi. Piemēram, jānodrošina, lai sabiedriskie mediji izietu no reklāmas tirgus, lai žurnālisti saņemtu pienācīgas sociālās garantijas. Uz to mēs pakāpeniski, bet neatgriezeniski virzāmies. Tomēr attiecībā uz Ulrika Hāgerupa aprakstītajām problēmām ir jārīkojas pašiem žurnālistiem. Ceru, ka arī mediju vides pārstāvji saklausīja vērtīgas atziņas dāņu kolēģa stāstījumā.

Ja neizdevās būt klāt seminārā, ir iespējams izlasīt Ulrika Hāgerupa grāmatu „Constructive News”, kas sniegs plašāku ieskatu konstruktīvo ziņu konceptā un ar skaitļiem un piemēriem no dzīves parādīs problēmas un virzienu, kā tās risināt. Iesaku!