Replikas labad

Pirms dažām dienām medijos bija lasāms publicista Viļa Selecka raksts par neuzticību Latvijas politiķiem un galvenokārt Saeimai, tajā skaitā, cik noprotams, arī no paša autora – nu jau esot tik slikti, ka varot pienākt atkal laiks ar akmeņu lidošanu Saeimas logos… Taču, lasot rakstu sīkāk, nācās secināt, ka daļa no šīs nepatikas varētu būt nākusi tomēr arī no zināšanu trūkuma par to, kā tad īsti ir organizēts Saeimas darbs un vispār politisko lēmumu pieņemšanas struktūra valstī.

Sāksim jau ar pārmetumu par to, ka 2017. gada budžets esot pieņemts vienas dienas laikā un tāpēc nekvalitatīvs. Pirmkārt, lai cienījamais publicists tomēr paskatās, arī cik stundas toreiz tā “viena diena” vispār gāja! Otrkārt, Saeimas darbs nenotiek tikai dažas stundas reizi nedēļā plenārsēdēs, kā varbūt daudziem gribētos domāt… Tomēr nāksies šīs rozā brilles noraut – ārkārtīgi daudz uz āru neredzamā darba tiek izdarīts frakcijās, komitejās un komisijās, likumprojektus un to daļas līdz sīkumiem gatavojot, kamēr plaši publiski redzamās plenārsēdes ir domātas jau to noslēguma versiju pieņemšanai.

Treškārt, kāpēc ir atkal jāpievērš uzmanība tikai sliktajam, izceļot to pāri visam? Jā, esmu jau teicis, – kļūdas BIJA. Taču vienlaikus bija vēl vairāk labā! Šis ir neatkarības gadu laikā labākais un lielākais no valsts budžetiem, kāds vispār pieņemts, turklāt pirmoreiz ar fiskālo rezervi. Domāju, ka šeit aicinājums pievērsties tikai negācijām ir pavisam nevietā.

Reizēm, kad gribas pelt Latvijas parlamenta darbu, var vienkārši papētīt, kā šis darbs un arī publiskās diskusijas notiek daudzās citās valstīs. Un tad nereti atgriežas pārliecība, ka Latvijā tomēr salīdzinoši viss vēl ir ļoti sakarīgi.

Cita lieta, ko gan varētu pārmest Latvijas Saeimām gadu ritumā, ir zināms kūtrums brīžos, kad nepieciešamas reformas. Tomēr te ir jāspēj novērtēt tās, ko esam tomēr iesākuši, lai arī pretestība tām vienmēr ir bijusi un arī būs – gan no pašu kolēģiem-politiķiem, gan arī no dažādām sabiedrības grupām, kā kuru reizi. Piemēram, reforma izglītības nozarē – savulaik Ķīļa kungam neizdevās, bet tas nenozīmē, ka citiem bija jānolaiž rokas, tāpēc nu esam jauna ceļa pirmsākumos arī te, tāpat citās jomās. Un tas ir vismaz kā politiskā iniciatīva jāvērtē pozitīvi. Paši solīt un citus pelt jau daudzi prot, kā zināms, bet darīt ne katrs uzņemas.